Pasaulē
Eiropa

“Uz Lietuvu… Latviju? Kaut vai uz Grenlandi!” teic Vācijā sastaptie bēgļi no Āfrikas29

Foto-Toms Ancītis

Eksotiskā mūzika, kas sestdienas vakarā pieskandina sociālo un kultūras centru “Quaker” Ķelnē, aizsniedz pat garāmgājēju ausis uz ielas. Uz skatuves afrikāņu izcelsmes vīrietis monotonā ritmā strinkšķina kraru – eritrejiešu stīgu instrumentu. Viņš nav viesmākslinieks, kurš būtu ieradies Eiropā ar koncertpro­grammu ārzemju publikai. Un šeit notiekošais nav kāds etniskās mūzikas festivāls. Gan pats muzicētājs, gan vairākums zālē sēdošo viņa priekšnesuma baudītāju ir cilvēki, kuru tiklab varēja vairs nebūt starp dzīvajiem. Viņi ir bēgļi no Āfrikas un pieder tai bēgļu kategorijai, kuri Eiropā ieradušies pārpildītās laivās un bijuši mata tiesas attālumā no noslīkšanas Vidusjūrā.

Taču šovakar drūmas atmiņas cilātas netiek. Šovakar tiek svinēts. Šajā namā notiek vasaras svētku pasākums, kuru bēgļiem sarīkojuši brīvprātīgie no bēgļu atbalsta organizāciju tīkla “WiKu”. Uz galdiem rindojas alus pudeles, katlos kūp zupa un sautējums. Mazās tasītēs pasniedz saldu kafiju eritrejiešu gaumē. Ēdienu gatavojuši un plastmasas šķīvjos krauj paši bēgļi.

Daži no viņiem ne vārda nerunā nevienā Eiropas valodā. Tas nozīmē, ka viņi ir no “jauniņajiem” jeb iebraukuši Vācijā tikai pirms neilga laika, skaidro Zenageb­riels Tekle. Viņš ir jauns, smaidīgs vīrietis melnās saulesbrillēs, baltā polo kreklā, gaišos šortos un pludmales čībās, un pats Vācijā dzīvo jau nepilnus divus gadus.

Zenagebriela dzimtenē Eritrejā dzīve esot kļuvusi neiespējama. Tur valdot diktatūra: “Es nezinu, vai jūs to spējat saprast, bet tur valda diktators kā fīrers Vācijā.” Pēc vidusskolas viņš iesaukts militārajā dienestā, kur vairākus gadus ticis nodarbināts kā riepu montieris, līdz pieņēmis lēmumu bēgt. Vispirms uz Etiopiju, kur pavadījis gadu un divus mēnešus. Tālāk devies uz Lībiju, no kurienes ar bēgļu laivu uz Eiropu. Itālijas krasta apsardzes izglābts, drīz ceļojis vēl tālāk uz Vāciju. “Vācija ir liela valsts. Itālijā kā bēglim dzīvot ir ļoti grūti. Tur nav nekā. Ne medikamentu, ne nākotnes, nekā.”

Vēl būdams Eritrejā, Zenagebriels par Vāciju nav zinājis tikpat kā neko. “Tur ražo labas mašīnas. Tas bija gandrīz vienīgais, ko zināju.” Taču eritrejiešiem, kā viņš skaidro, esot svarīgas sociālās saites. Proti, bēgot uz Eiropu, reti kurš domājot par nokļūšanu kādā noteiktā valstī un arī ne par Eiropu kopumā. Ja pastāv izvēles iespēja, tad pārsvarā vēlas nokļūt pie savējiem jeb vietā, kur jau dzīvo tautieši, kas var sniegt atbalstu.

Atbalsts uz brīvprātīgo pleciem

Brauciens laivā droši vien nav bijis lēts? Maksājis ap 1200 eiro. Vai tā ir liela nauda? “Protams! Tas ir tik ļoti daudz!” izsaucas Zenageb­riels. “Es apzvanīju visus draugus, visus ģimenes locekļus, lai to savāktu.” Esot eritrejieši, kuri daļu naudas, ko maksāt pārvedējiem, sapelnot Lībijā. Tomēr lielākā daļa viņa ceļabiedru līdzekļus ieguvuši līdzīgi – pa nelielām summām savācot no dažādiem avotiem. Tas nenozīmējot, ka viņš tagad ir parādā saviem naudas devējiem. Ja kādam jaunajā mītnes zemē klājas tik labi, ka spēj atmaksāt saviem labdariem, tad to varot darīt, taču spiesta lieta tā neesot.

Zenagebriela patvēruma pieteikums joprojām nav izskatīts. Tātad garantijas, ka drīkstēs palikt Vācijā, vēl arvien nav. Ja būtu jāatgriežas Eritrejā, tur viņu gaidītu cietums, par to neesot nekādu šaubu, varbūt pat tiktu nogalināts. “Eritrejā atgriezties nevar neviens, kurš reiz izbraucis.” Tajā pašā laikā viņš skumst pēc saviem radiem un mātes. Viņam bijusi arī sieva: “Man nav nekādu ziņu, kur viņa tagad ir. Varbūt viņa arī ir pametusi Eritreju.” Precībām Eritrejā, viņš stāsta, esot citāda nozīme nekā Eiropā – tas ir pienākums laist pasaulē jauno paaudzi un laulības neslēdz aiz romantiskām jūtām.

Paliekot Vācijā, viņš vēlas iegūt izglītību un meklēt darbu. Pa šo laiku viņš ir iemācījies vācu valodu, sasniedzot B1 līmeni. Tas esot tikai viņa paša nopelns, jo, kamēr nav saņemts oficiāls bēgļa statuss, valsts nepiedāvā valodas apmācību: “Tas ir pats grūtākais, kas ir Vācijā, – atrast vācu valodas kursus,” viņš uzsver. “Svešā zemē ir jāmācās svešās zemes valoda. Bet politika ir ļoti nelabvēlīga. Par laimi, cilvēki ir draudzīgi un mums ļoti palīdz.”

Ar “draudzīgiem cilvēkiem” viņš domā tādus kā Heiko Veileru – apmēram četrdesmit gadus veco vīrieti, kurš stāv viņam blakus. Heiko, pēc profesijas TV žurnālists, jau trīs mēnešus kā brīvprātīgais ir iesaistījies bēgļu atbalsta organizācijā. Bez atalgojuma, ziedodams savu brīvo laiku, viņš māca bēgļiem vācu valodu. Tāpat mēdz pavadīt viņus pie ārsta, jurista vai uz pasākumiem. “Ir daudz lietu, kurās cilvēkus var mēģināt iesaistīt, lai viņiem nebūtu visu dienu jāsēž patversmē un jāblenž stūrī.” Kāpēc viņš to dara? “Vēlos darīt kaut ko jēgpilnu. Es gūstu arī jaunu pieredzi, uzzinu lietas, ko citādi es droši vien nekad neuzzinātu.”

Zenagebriels mitinās bēgļu patversmē, kas iekārtota viesnīcas ēkā Mozeles ielā. Tur kopumā izmitināti ap 130 cilvēku, kurus atbalsta ap 200 brīvprātīgo. “Mēs darām visu ko: meklējam bēgļiem divriteņus, palīdzam iekārtoties darbā. Viens no mūsu pēdējiem veikumiem ir viesnīcā ierīkotais bezvadu interneta tīkls,” stāsta Heiko Veilers: “Man šķiet lieliski, ka pēdējā pusotra gada laikā ne tikai Ķelnē, bet arī daudzviet citur Vācijā rodas arvien vairāk cilvēku, kuri bēgļu labā kaut ko dara.”


400 000 jaunu bēgļu šogad

Tiesa, vienlaikus ar gatavību palīdzēt un atbalstīt daudzviet Vācijā aug arī neiecietība. Arvien regulārākas kļūst naida izpausmes pret bēgļiem. Šogad vien reģistrēti vairāk nekā 200 uzbrukumi bēgļu patversmēm: tās tikušas aizdedzinātas, apķēpātas vai cilvēki nomētāti ar akmeņiem. Lielākā daļa noziegumu notikuši Austrumvācijā, tomēr ievērojams skaits reģistrēts arī Rietumos.

Bēgļu izmitināšanai Vācijā trūkst vietas. Tik lielu bēgļu pieplūdumu kā šobrīd Vācija nav pieredzējusi kopš deviņdesmito gadu sākuma. Pērn Vācijā politisko patvērumu lūdza 173 tūkstoši personu, šogad tiek prognozēts, ka kopumā varētu ierasties 400 tūkstoši jaunu bēgļu. Ķelnē vien šobrīd tiek izmitināti vairāk nekā 7000 bēgļu, Berlīnē vairāk nekā 25 000.

Tik augsts kā patlaban sen nav bijis arī bēgļu procents, kam patvērums tiek piešķirts. Pērn apmierināta gandrīz trešdaļa no visiem izskatītajiem lūgumiem, vēl četriem procentiem piešķirts alternatīvais statuss.

Tas ir milzīgs skaits, lai gan, no otras puses, varētu šķist, ka valstij ar 80 miljoniem iedzīvotāju un attīstītu ekonomiku šāds slogs nav nepanesams. Tomēr stāvoklis rādās citāds, ielūkojoties konkrētās pilsētās vai ciematos. Kamēr, piemēram, Lejassaksijā bēgļus mēdz izkliedēti izmitināt dzīvokļos, Saksijā tiek veidotas lielas patversmes ar milzīgu bēgļu skaitu, kas ietekmē pilsētu vai ciematu sociālo struktūru.

Vācijā pastāv centralizēta bēgļu sadales sistēma. Katru gadu, ņemot vērā nodokļu ieņēmumu rādītājus un iedzīvotāju skaitu, katrai federālajai zemei tiek iedalīta noteikta bēgļu kvota. Tāpat kopējā datubāzē tiek apkopotas ziņas par brīvajām vietām patversmēs. Saskaņā ar šo sistēmu, piemēram, Berlīnē ieradies bēglis var tikt nosūtīts uz Vācijas dienvidiem, tāpat kā no Rietumiem var nonākt Leipcigā vai Drēzdenē.

Sadales princips, lai gan ļauj efektīvi izmantot resursus, tiek kritizēts no migrācijas pētnieku puses kā necilvēcīgs. Ģimenes locekļi un radi tiek nošķirti cits no cita, nosūtīšanas vietu izraugoties datorizētai sistēmai. No šķiršanās ar vecākiem tiek pasargāti tikai nepilngadīgi bērni. Kur nonākt – vai pie savējiem Ķelnē vai, piemēram, Austrumvācijas pilsētā Freitālē, kas visā Vācijā kļuvusi slavena kā vieta, kur mīt īpaši daudz karojošu bēgļu nīdēju – tas ir valsts iestāžu, ne bēgļu ziņā.


Zem jumta labāk nekā teltī

Vairākums uz vasaras svētku pasākumu sanākušo ir Zenagebriela kaimiņi no Mozeles ielas viesnīcas. Tur viņi dzīvo pa trim līdz pieciem cilvēkiem nelielās istabiņās. “Ir šauri,” atzīst Zenagebriels. Taču viņš apzinās, ka desmitiem tūkstošu citu bēgļu viņu varētu apskaust, jo Mozeles ielas viesnīcas apstākļi uz citu patversmju fona ir luksuss.

Izpratne par to, ko nozīmē “luksuss” attiecībā uz bēgļu dzīves apstākļiem, pēdējā laikā mainās vairs ne pa mēnešiem, bet jau pa nedēļām un pat dienām.

Piemēram, šā gada sākumā vispirms lokālu, bet vēlāk arī plašāka mēroga skandālu izraisīja Ziemeļrei­nas-Vestfālenes pilsētiņas Švērtes iecere bēgļu patversmi ierīkot barakā, kas kara laikā piederējusi pie Būhenvaldes koncentrācijas nometnes palīgnometnes. Šis skandāls jau sen zaudējis ievērību. Cits gadījums gluži nesen – Bohumas pilsētas lēmums bēgļu konteinera tipa mājiņas izvietot kapsētas teritorijā – neizpelnījās vairāk par dažiem garām­ejošiem rakstiem presē. Jūlija sākumā mediji vēl spēja pievērst uzmanību ar virsrakstiem par to, ka arī Ziemeļreinā-Vestfālenē bēgļus pirmo reizi sāk izmitināt teltīs. Kopš šī brīža tamlīdzīgas ziņas vairs nav nekas sevišķs. Jebkura patversme zem īsta jumta – vai tas būtu bijušais būvmateriālu veikals, sporta halle vai veca administrācijas ēka – ir kas labāks par teltīm.

Nesen, Vācijas kanclerei Angelai Merkelei tiekoties ar skolēniem Rostokā, notika starpgadījums, kas turpmāk, domājams, kļūs par mazu, bet spilgtu traipu viņas politiskajā biogrāfijā. Pie Vācijas valdības vadītājas ar jautājumu izcilā vācu valodā vērsās četrpadsmitgadīgā Rīma. Viņa Vācijā dzīvo četrus gadus, kopš viņas vecāki kā bēgļi ieradās no Libānas. Rīmai esot daudz mērķu, viņa vēlas studēt, viņa vēloties “vienkārši baudīt dzīvi”, kā to dara viņas vienaudži. Taču Rīmai tas ir liegts. Viņas vecāki joprojām gaida politisko patvērumu un, iespējams, ģimenei draud izraidīšana no Vācijas. Merkele atbildēja, ka saprotot viņu, tomēr politika esot lieta, kas mēdz būt “cieta”. Rīma esot simpātisks cilvēks, taču Vācijā esot vēl daudzi tūkstoši citu bēgļu no Libānas: “Ja mēs tagad teiktu: jūs visi varat braukt šurp, jūs varat arī visi no Āfrikas braukt pie mums, tad Vācija ar to netiktu galā.”

Turpinot Merkele uzsvēra, ka neizbēgami būs cilvēki, kam nāksies braukt prom, tur neko nevarot darīt. Līdz piepeši apklusa teikuma vidū, pamanot, ka pār Rīmas vaigiem rit asaras. Kanclere devās pie šņukstošās meitenes un ar vārdiem “Tu taču to izdarīji lieliski!” sāka glāstīt viņas galvu. Sarunas moderators nekavējoties aizrādīja, ka šeit nav runas par kaut kā “izdarīšanu lieliski”, bet gan par meitenes smago situāciju. “Jā, es zinu,” agresīvā tonī atcirta Merkele, “tomēr es tāpat gribu viņu noglāstīt.” Savā vēstījumā cenzdamās nepateikt neko tādu, kas bēgļiem varētu dot liekas cerības un tā izpatīkot arī savam elektorātam, kanclere acīmredzot bija aizrāvusies un nebija pamanījusi, ka bērna emocijas ir īstas, nevis iestudētas politiskai izrādei.


Netiek pat līdz reģistrācijai

Rīma ir viena no daudziem tūkstošiem bēgļu, kas dzīvo neziņā par nākotni. Šāds stāvoklis – bailēs no izraidīšanas pavadīti gadi, nespēja plānot dzīvi un vienlaikus pamazām iesakņojoties jaunā vidē, kura varbūt atkal būs jāpamet, – neizbēgami ietekmē cilvēka psihi, stāsta Dorte Melcere, kura strādā organizācijā, kas palīdz bēgļiem sagatavot politiskā patvēruma pieteikumus. Piemēram, starp bēgļiem no Sīrijas, kuriem Vācija dod priekšroku patvēruma piešķiršanā un kuru likteni institūcijas mēdz izlemt ātrāk nekā citu valstu pilsoņiem, ir konstatēts ievērojami zemāks psihisku saslimšanu skaits nekā starp bēgļiem no Eritrejas, kuri spiesti gaidīt daudz ilgāk.

Apstākļi, kādos bēgļi šobrīd nonāk pēc ierašanās Vācijā, ir “necilvēcīgi”, atzīst Dorte Melcere. Bēglim, kurš no Itālijas ieradies Vācijā, vispirms jāreģistrējas kā patvēruma meklētājam. Taču, tā kā ik dienas ierodas vairāk bēgļu, nekā iestādes spēj reģistrēt, jāgaida apmēram divi mēneši, līdz bēglis tiek pie iespējas iesniegt reģistrēšanās iesniegumu. Kad iesniegums iesniegts, vēl vismaz 3 – 4 mēneši jāgaida, līdz tiek noteikts intervijas datums (intervijā cilvēks tiek izvaicāts par to, kāpēc bēdzis no savas valsts).

Vēl pirms diviem gadiem šis process, kas tagad ilgst pusgadu, aizņēma divas dienas. “Visās patversmēs šobrīd atrodas arī tādi cilvēki, kuri vispār nav tikuši tik tālu, lai reģistrētos,” stāsta D. Melcere. Iestādēs trūkst jauna personāla, bet esošie pamet darbu ar izdegšanas sindromu. “Bēgļu integrācijas” sistēma, par kuru tiek diskutēts Latvijā, šobrīd noteikti nav to jautājumu lokā, kas tiktu apspriesti Vācijā. Šī brīža situācijā tas būtu “luksuss”, par ko tādu diskutēt. “Protams, šāda sistēma pastāv, taču tā attiecas tikai uz bēgļiem, kuri ir saņēmuši pozitīvu atzinumu par savu statusu. Patlaban visa Vācija cīnās ar problēmu, kur izvietot tos, kas vispār ierodas Vācijā,” saka D. Melcere.

Nespēj noņemt pirkstu nospiedumus

Gadījumā, ja pirmā valsts, kurā persona sākotnēji ieradusies, bijusi, piemēram, Itālija, tad saskaņā ar tā dēvēto Dublinas regulu (regula paredz, ka valsts, kurā patvēruma meklētāji ierodas, ir atbildīga par viņu uzņemšanu un patvēruma lūguma izskatīšanu) šai procedūrai jānotiek Itālijā. Izcelsmes valsti iespējams noskaidrot, noņemot pirkstu nospiedumus un ievadot tos “Eurodac” datubāzē. Ja izrādās, ka šādi pirkstu nospiedumi jau reģistrēti Itālijā, Vācijas iestādes sazinās ar Itāliju un lūdz patvēruma lūgumu izskatīt tur. Itālija mēdz noraidīt šos lūgumus. “Vai arī bieži vien tiek pārkāpts sešu mēnešu termiņš kopš bēgļa ierašanās Vācijā, kura laikā jāveic šī procedūra,” skaidro D. Melcere. Beidzoties termiņam, patvēruma meklēšanas iesniegumu ir spiesta izskatīt Vācija.

Pirms pāris gadiem tieši Vācijas politiķi bija tie, kas dedzīgi kritizēja Itāliju par tā dēvētās Dublinas regulas apiešanu ar līkumu. Proti, Itālijas varas iestādes, nespēdamas tikt galā ar bēgļu pieplūdumu, ļāva Itālijā iebraukušajiem bēgļiem nereģistrētiem doties tālāk uz Eiropas ziemeļiem, nenoņemot pirkstu nospiedumus. Tā tika izslēgta iespēja pierādīt, kura tieši ir pirmā valsts, kurā bēglis ieradies. Šobrīd Vācijas politiķiem vairs nav morālu tiesību pārmest Itālijai negodīgu rīcību, jo Vācija sākusi darīt to pašu.

Vācu mediji ziņo par tūkstošiem bēgļu, kuri pēc ierašanās Vācijā vispār netiek reģistrēti. Bavārijas pilsētās, caur kurām bēgļi šķērso Vācijas robežu, policija vairs netiek galā ar plūsmu. Vienas personas datu apstrāde prasa 30 – 50 minūšu laika, taču saskaņā ar likumu bēgļus nedrīkst aizturēt ilgāk par divām dienām. Dienā ierodoties vairākiem simtiem bēgļu, visiem noņemt pirkstu nospiedumus un nofotografēt tik īsā laikā fiziski nav iespējams. Kā vēstulē Vācijas iekšlietu ministram sūdzējusies policistu arodbiedrība, policisti daudzās pilsētās vairs nejūtoties kā policisti, bet gan kā imigrācijas reģistratūras darbinieki, nesen ziņoja žurnāls “Der Spiegel”.

Cietumā zīmējuma dēļ

Alfa Ulehs, košās krāsās ģērbies jauns vīrietis, runā tikai angliski un franciski un neko daudz par vācu ie­stāžu problēmām nezina. Viņš ir no Gvinejas un Vācijā ieradies pirms diviem mēnešiem. Enerģijas pilns un cer drīz sākt jaunu dzīvi, lai gan grūti nepamanīt stresu, ko cenšas neizrādīt, bet kas acīmredzami viņu nomoka.

Alfa uz Eiropu nav braucis ar laivu, bet gan ar lidmašīnu. “Nē, nē, es neesmu tik neprātīgs,” viņš saka. Sēsties laivā – tas nozīmējot tikpat kā doties nāvē, taču neesot pašnāvnieks. Tieši bēgdams no cietuma un varbūt pat nāves viņš ieradies Eiropā. “Un tas viss notika vienas bildes dēļ.” Alfa ir mākslinieks un radījis mākslas darbu, kurā valsts prezidents attēlots kā dēmons. Par to viņu apcietinājusi policija, un viņš iemests cietumā uz septiņiem mēnešiem. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma viņam ar kādas pazīstamas valsts institūcijas darbinieces palīdzību izdevies nokārtot dokumentus un atlidot uz Vāciju. Kāpēc tieši uz Vāciju? Tā ieteikusi viņa paziņa.

“Daudzi cilvēki Āfrikā vēlas nokļūt Eiropā. Es domāju, ka sešdesmit procenti to gribētu. Viņi domā, ka varēs labi dzīvot, viņiem būs māja, mašīna, sieviete. Bet tas neattiecas uz mani,” saka Alfa. Viņam kā māksliniekam esot bijis daudz kontraktu, tajā skaitā ar kādu no politiskajām partijām, kurai viņš zīmējis T kreklu attēlus. “Jums 10 eiro nav nekāda nauda, vai ne? Bet Āfrikā par desmit eiro jūs varat dzīvot divas dienas, ieskaitot ēšanu, dzeršanu, mājokli. Nu tad padomājiet: es mēnesī pelnīju 800 eiro. Tā bija milzīga nauda Gvinejā.” Viņam bijusi māja, mašīna un iekrājumi. Līdz brīdim, kad viņš par prezidentu izsmejošo zīmējumu apcietināts. “Saprotiet, es esmu brīvs cilvēks. Es esmu mākslinieks. To, kā es redzu sabiedrību, es aprakstu ar otu. Mūziķiem ir citi paņēmieni, viņi par to dzied. Pie jums to var darīt. Ja prezidents nav labs, tad jūs varat par to dziedāt. Tā ir demokrātija. Bet mana valdība mani par to grib nogalināt.” Ja viņš netiktu vajāts, apgalvo Alfa, viņš nekad nepamestu savu dzīvi Gvinejā, savu māsu un ģimeni, par kuriem viņam visu laiku jādomā, esot svešumā.

Kā Alfa justos, ja, ieradies Eiropā, viņš Vācijas vietā pēc “kvotu principa” tiktu nosūtīts uz Latviju? Tādu valsti viņš nezina. Tomēr atbilde viņam ir skaidra jau pirms ieskatīšanās kartē. “Ja man ir jāglābj sava dzīvība, tad man ir vienalga. Es varētu doties kaut vai uz Grenlandi, lai gan tur ir ļoti auksts. Ja man ir biļete uz turieni, es braucu uz turieni. Ja biļete uz Austrāliju, Armēniju vai Lietuvu – tad uz turieni. Ir runa par manas dzīvības glābšanu!”

Šo pašu jautājumu uzdodu arī Zenagebrielam. Arī viņš nezina, kas ir Latvija. Un arī viņam atbilde ir skaidra jau pirms ielūkošanās kartē. Un tā, pretēji Alfam, ir noraidoša. “Tas būtu ļoti grūti,” viņš atzīst. Taču tam nav nekāda sakara ar Latviju: “Ja man tagad būtu jādodas uz Lietuvu… uz Latviju? Tad man vajadzētu vēl divus vai trīs gadus, lai apgūtu jaunu vidi un valodu. Man ir daudz draugu gan vāciešu, gan Ķelnē dzīvojošo eritrejiešu vidū, es te jūtos kā pilsonis.” Doties uz citu valsti? Tas nozīmētu visu atkal sākt no sākuma. Pārāk daudz gadu jau ir aizritējis, sākot visu arvien no jauna un jauna, lai viņš vēlētos to vēlreiz atkārtot.

LA.lv