Mobilā versija
+0.2°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
30. decembris, 2016
Drukāt

Uz nākotni – pa dažādiem ceļiem

Foto-ShutterstockFoto-Shutterstock

Ilustratīvs foto

nakotnes_saimnieciba_logo

Šogad mēs, “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Agrotops” žurnālisti, apciemojām deviņas dažādas saimniecības, ar “Swedbank” kompetenci meklējot tos nākotnes iedīgļus, kas Latvijas lauku saimniecības ļautu saukt par ilgtspējīgām. Noslēdzot šā gada materiālu ciklu “Nākotnes saimniecība”, kopīgā sarunā Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore Dr. oec. Irina PiIvere, Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja un “Swedbank” lauksaimniecības virziena vadītājs Rolands Zeltiņš un agronoms Raimonds Miltiņš mēģināja rast kopsakarības tām visām.

Nav viena paraugmodeļa

Irina Pilvere: Mūsu lauku ekonomikas spēks ir daudzveidībā. Tāpat kā viena kleita neder visiem, nav viena saimniekošanas modeļa, kas der visiem, – katrai saimniecībai jāizvēlas savs attīstības ceļš. Tāpat tikai nosacīti varam runāt par lielām un par mazām saimniecībām – katrā produkcijas ražošanas veidā lielums ienesīgai saimniekošanai ir atšķirīgs. Nav divu vienādu saimniecību. Ir jāvērtē katras saimniecības vēsturiskā attīstība, kad katrā ielikts pamats tālākai attīstībai.

Maira Dzelzkalēja: Vēsturiski mums ir izveidojusies ļoti nevienāda saimniecību struktūra, tāpēc arī tik grūti atrast visiem “pareizos” lauksaimniecības politikas lēmumus. Tepat kaimiņos, piemēram, Somijā, saimniecības visas ir starp 50 līdz 150 hektāriem, pārsvarā jauktas saimniecības, vai Igaunijā – pārsvarā lielas saimniecības. Tur ir daudz līdzīgākas iespējas un intereses. Latvijas gadījumā nevaram pateikt, kurš ir tas vienīgais un pareizais saimniekošanas modelis. Mums ir un būs lielas, ir un būs mazas saimniecības, gan graudkopības, gan lopkopības, gan jauktās saimniecības. Jā, arī jauktās pastāvēs, kaut gan ekonomika prasa specializēties, bet neviens jau nav teicis, ka jāspecializējas vienā virzienā. Kad mainās cenas un tirgi, tad tieši dažādība rada stabilitāti.

Šaura specializācija vai jauktās saimniecības

Raimonds Miltiņš: Pamatā visas saimniecības, ko apmeklējām projekta ietvaros, bija daudznozaru ar diversificētiem ienākumiem. Galvenais šo saimnieku stūrakmens – zināšanas, cik ieguldīt un cik iespējams atgūt, cik ilgā laikā atmaksāsies katra investīcija vai tehnoloģija. Redzam, ka daudzi saimnieki to ikdienā nerēķina – cik iespējams nopelnīt no hektāra. Ar šodienas resursu cenu tā spriest nedrīkst: pagājušogad izkaisīju simt tonnu slāpekļa, šogad tātad – tikpat. Mūsu mērķis ir parādīt, ka tie, kas rēķina un ienākumus dažādo, var nopelnīt no hektāra vairāk.

Rolands Zeltiņš: Latvija ir maza, bet vienlaikus – liela, jo atšķirīga. Dažādos aspektos. Viens no veiksmīgas attīstības pamatnosacījumiem ir infrastruktūra. Pierīgā 80 km rādiusā ir vienas iespējas, bet Latgalē un Ziemeļvidzemē – pavisam citas. Viss atkarīgs no tā, cik produktam tāls ceļš līdz tirgum. Var izdomāt Baltkrievijas pierobežā audzēt zemenes vai salātus, bet, kamēr šādi dienas produkti nonāks Rīgas Centrāltirgū, bizness būs beidzies. No Eiropas daudzos parametros atpaliekam tieši tāpēc, ka tur infrastruktūra ir gatava, bet mēs to joprojām vēl veidojam, gan valsts, gan saimnieki ar saviem īpašumiem – ar angāriem, ar graudu glabātavām un tā tālāk. Kad uzbūvēta šāda bāze, tad ar lielāku efektivitāti, ar zināšanām jaunajās tehnoloģijās, ar zinātnisku radošumu var runāt par pievienoto vērtību. Otrs bremzējošais faktors ir mazais Latvijas patērētāju skaits. Piemēram, Stokholmas pierobežā saimnieks 300 hektāros audzē dažādus mistrus un zālājus un kaltē zirgu barībai. Šeit šādam biznesam nav pamata.

Intensīvi vai videi draudzīgi

M. Dzelzkalēja: Daļa sabiedrības, vismaz vārdos, vēlas zaļāku un videi draudzīgāku pārtiku. Sabiedrības gaidas un prasības ir jāsavieno ar ekonomiku! Kad cilvēkiem uz ielas aptaujā pajautā, kādu pārtiku viņš vēlas, tad lielākā daļa, protams, bioloģisko. Bet, ja paskatāmies, ko tad veikalos pērk, tad realitāte ir cita!

I. Pilvere: Te katram saimniekam pašam jāizrēķina, cik viņš ir gatavs ieguldīt zemes hektārā. Varbūt ekonomiski izdevīgāk ir iegūt 8 tonnas no hektāra graudu, nevis 10 tonnas?

M. Dzelzkalēja: Lielākā daļa pietiekami nepabaro savus augus, tādējādi labas ražas gados aiznesot no zemes prom vairāk, nekā augam iedots. Mums būtu svarīgi vismaz fosfora mēslojumu iedot vairāk, veidot uzkrājumus, jo šīs biomasas izveidē tik svarīgais elements Latvijas augsnēs ir nepietiekamā līmenī, turklāt tā rezerves pasaulē strauji sarūk. Nākotnē tieši fosfora trūkums būs lielākais iemesls ražu kritumam. Latvijā ir ļoti tālu no situācijas, ka augsnes tiktu pārmēslotas. Tie ir mīti. Mēs būtu daudz ilgtspējīgāki, ja Latvijā mums būtu divreiz vairāk mājdzīvnieku, tas palīdzētu uzturēt augšņu auglību, atgriežot tajās organisko vielu.

R. Miltiņš: Nekvalitatīvi veikto aprēķinu rezultātā lopkopības attīstību ierobežos ES direktīvas dēļ CO2 izmešu normas.

I. Pilvere: Valsts attīstības apstākļi ir noteikuši un aprēķini apliecina, ka ES atbalsta politika kopš 2004. gada iedevusi grūdienu lauksaimniecības zemes izmantošanai pēdējos desmit gados. Saimniecību struktūra nostabilizējusies, arī mazās atradušas savas nišas un kļuvušas spēcīgākas, ko secinājām, gatavojot grāmatu “Mazo saimniecību dzīvotspēja”. Var tikai apbrīnot saimnieku izdomu, kā viņi spējuši izvairīties no bankrota krīzes situācijās! Labi, ka “Latvijas Avīze” parāda šos pozitīvos piemērus. Vēlme mainīties un būt elastīgiem – tas ir ļoti būtiski lauksaimnieciskajā ražošanā. Bez stipriem nerviem lauksaimniecībā nav ko darīt – to vienmēr piekodinu saviem studentiem. Makroekonomikas likumi saka: ja cenas ir lejā, tad pēc kāda laika tām jāiet augšup, katrai krīzei seko uzplaukums. Saimniekiem jāatceras, ka kaut kas jāuzkrāj nebaltām dienām, lai pārdzīvotu krīzes laiku.

Ģimenes saimniecība vai profesionāli algotņi

R. Zeltiņš: Kas ir mērķis? Nopelnīt, atstāt kaut ko paliekošu vai gaidīt aktīvu vērtības palielināšanos, lai izdevīgi pārdotu? Ir ārzemnieki, kas atbraukuši ar ģimeni uz Latviju ar mērķi radīt kaut ko paliekošu saviem bērniem. Ir tādi, kas atbraukuši, lai ātri noplicinātu augsni, nopelnītu un brauktu atpakaļ. Ir tādi, kas nopirkuši lētu resursu, lai sagaidītu tā cenas kāpumu.

R. Miltiņš: Bija laiks, kad visi muka prom no laukiem un lauksaimniecības. Tagad novēroju pretēju tendenci – jaunie atgriežas laukos un pat ir cilvēki, kas pārdevuši biznesu pilsētā un investējuši visu lauksaimniecībā.

I. Pilvere: Pēdējos piecos sešos gados ir uzrāviens lauksaimniecības prestižam – tā vairs nav brišana pa lauku dubļainos gumijas zābakos. Ieviešot jaunas tehnoloģijas, nozare ir mainījusies. Bet piena krīzes laika runas divu gadu garumā “vai cik slikti, vai cik slikti!” ir atsaukušās uz studentu pieplūdumu LLU šogad. Tāpēc svarīgi ir pozitīvie piemēri, ko “Latvijas Avīzi” aicinu rādīt vēl vairāk.

M. Dzelzkalēja: Ja tu esi profesionālis, tad nevari strādāt, noplicinot zemi. Mana atbilde ir – profesionāla ģimene! Jaunie neatgriezīsies pie veciem dzelžiem un dakšām, bet izmantos mūsdienīgas tehnoloģijas. Nākotnē svarīgākais: zināšanas, tehnoloģijas un spēja mainīties. Neviens nevar apsolīt drošību un stabilitāti. Konservatīvismam nebūs vietas lauksaimniecībā. Bet elastība visvairāk raksturīgā ir jaunajiem lauku saimniekiem.

Tikai ražot vai arī pārstrādāt

I. Pilvere: Jo attīstītākas tehnoloģijas lauksaimniecībā, jo mazāk vajag darbaroku. Biomasu mēs varam saražot, bet mūsu mērķis – ar zinātnieku palīdzību saražot tādus produktus, kādi šodien pat sapņos nerādās. Pilnīgi jaunus produktus – ne tikai pārtikai, bet arī farmācijai. Kaut vai no salmiem! Nevis tik vien kā graudus samalt miltos. Ar desu, kas garšo pēc gaļas, droši vien nepietiks. Mums vajadzētu pārcelties uz tālāku nākotni. Kā tas izdevās ar ekoloģiskajiem bērniem domātajiem biezenīšiem “Rūdolfs”, kurus tagad eksportē. Kā “Musli” piemērs importa aizstāšanā. Kāpēc izmantojam ASV un citās valstīs audzētu soju?

R. Zeltiņš: Inovācijas ir kāds otrais vai trešais solis. Mums vajag mazāk darbaroku pirmajā ciklā – graudu ražošanā. Ja mēs tiem pievienosim vērtību, būs vajadzīgs vairāk darba vietu. Tā kā dara “Dobeles dzirnavnieks”, pārstrādājot graudus pārslās un makaronos. Cūkgaļu izvedam nepārstrādātā veidā, liellopus dzīvsvarā vai kautķermeni un paši pērkam sliktāku. Re, kā izdomāja Viļakas novada saimniecībā “Kotiņi” – no pupām, ko izmanto lopbarībā, sāka ražot pārtikas miltus. Svarīgi audzēt arī sojas pupiņas, lai aizstātu importu lopbarībai. Tā enerģija, ko izbarojam cūkām, jāsaražo pašiem.

M. Dzelzkalēja: Sabiedrībai jāsaprot – ja samaksāsi par vietējo produktu, pat tad, ja dažus centus vairāk, tā nauda paliks šeit, Latvijā – mūsu zemniekam, skolotājiem, policistiem, ārstiem. Un jākļūst prasīgākiem pret veikalniekiem. Ir jāprasa un jāpieprasa – Latvijas āboli, piens, kāposti, gaļa, burkāni… Ja sabiedrība kopumā turpinās būt tik vienaldzīga un viegli ietekmējama, mēs visi kopā turpināsim nīkuļot.

R. Zeltiņš: Jāattīstās straujāk nekā līdz šim, vispirms kooperācijai. Un patriotismam jākļūst izteiktākam Latvijas preču izvēlē – visās jomās produkti fantastiski. Lauksaimniecības uzvaras gājiens sāktos, ja sabiedrība pirktu to, ko paši šeit saražojam. Ja tos izvēlēsimies, tad klāsies labāk. Ja ne – tad turpināsim skatīties uz ārējā konta bilanci un filozofēt, kā mums neiet.

swedbank

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+