Uz paplātes nepienes
. Saruna ar komponisti Sabīni Ķezberi
 1

T. Ķeniņa balvas laureātes, jaunās komponistes (1985) Sabīnes Ķezberes diplomeksāmenā atskaņotā kompozīcija solo kontrabasam “Monologi” kā vienīgais no sešiem Latvijas ISCM (Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība) nodaļas iesniegtajiem skaņdarbiem tika atskaņots ISCM rīkotajā pasaules mūzikas dienu festivāla programmā, kas novembrī notika Austrijā un Slovākijā. Tas uzskatāms par lielu jaunās skaņrades sasniegumu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Sabīne Ķezbere kompozīciju Liepājas mūzikas vidusskolā studējusi pie Romualda Kalsona, Latvijas Mūzikas akadēmijā – pie Selgas Mences. 2009. gadā ieguvusi bakalaura, 2011. gadā maģistra grādu. Zināšanas kompozīcijā papildinājusi Norvēģijas Mūzikas akadēmijā Oslo, kur studējusi Erasmus studentu apmaiņas programmā pie Pētera Tūrnkvista un Lases Tūresena, kā arī tālākizglītības kursā “Komponēšana un instrumentēšana”. Piedalījusies starptautiskos jauno komponistu meistarkursos un festivālos Latvijā, Vācijā un Norvēģijā. Guvusi panākumus vairākos kompozīciju konkursos – arī pirmo vietu starptautiskajā Latviešu jauno mūziķu nometnē Ogrē par skaņdarbu “Sirdsapziņa” čella solo, otro vietu (pirmā netika piešķirta) un LKS balvu Latvijas Radio kora rīkotajā jauno komponistu kora skaņdarbu konkursā par darbu “Timoer et tremor”. Viņas mūzika atskaņota Dziesmu svētku koru karos, koncertciklā “Rudens mūzika”, koru konkursā Mariborā. Ar Sabīni Ķezberi sazināmies Oslo, kur patlaban ir viņas dzīves un darba vieta.

– Kā jūs uzņēma Norvēģijā – kultūra, vide, cilvēki?


CITI ŠOBRĪD LASA

S. Ķezbere: – Pirmajā mirklī jau ārzemēs patīk viss, taču norvēģi nav tik ļoti atvērti, toties ar lielāku toleranci pret apkārtējiem. Norvēģis daudz ko paturēs pie sevis, neliks otram justies kā muļķim, kaut arī konkrētajā jomā cilvēks patiesi būtu nezinošs.

– Kur “Monologu” atskaņojums – Latvijā vai festivālā Austrijā un Slovākijā – jums pašai vairāk pie sirds?


– Diemžēl neesmu dzirdējusi “Monologus” koncertā Latvijā, kaut zinu, ka tos ir spēlējis Jurģis Klotiņš un Gunārs Upatnieks. Vislabāk gan izskan darbi, ko pašai izdevies noklausīties mēģinājumos, kad vari aprunāties ar izpildītājmākslinieku. Arī slovāku mūziķis Aleksandrs Jano pirms festivāla pa elektronisko pastu atsūtīja man “Monologu” ierakstu viņa izpildījumā. Man bija tikai pāris iebildumu, taču jau pēc dažām dienām viņš atsūtīja jaunu ierakstu, kur man patiesi vairs nebija nekādu komentāru. Kaut arī kontrabass man vienmēr paticis, patiesībā “Monologi” netapa kā koncertskaņdarbs, bet gan studiju ieraksts, mājasdarbs Oslo. Taču 2011. gadā tuvojās skandināvu jaunās mūzikas festivāls “Ung Nor-disk Musikk” Kopenhāgenā, kur konkursa kārtā izvirzīja šo manu darbu. Jā, tā ir liela virsvērtība – komponistam dzirdēt savu skaņdarbu ārzemēs, tāpēc vērienīgais festivāls šogad Austrijā un Slovākijā man kā komponistei nozīmē diezgan daudz, jo tajā piedalījās arī pieredzējuši komponisti ar skaistiem skaņdarbiem. Patīkama sajūta tikt novērtētai pasaules līmenī. Lieliska bija iespēja kā festivāla dalībniecei par velti dzirdēt koncertus, apmeklēt Operu Bratislavā. Diemžēl lidoju prom tieši tajā dienā, kad festivāls pārcēlās uz Vīni.

Reklāma
Reklāma

– Kur vieglāk nokļūt apritē – strādājot Latvijā vai Norvēģijā? 


– Latvijas Mūzikas akadēmijā pasniedzēji studentiem piepalīdz arī tādā ziņā, ka pamudina pazīstamus koru un orķestru diriģentus – sak, pie manis mācās interesants, jauns komponists, varbūt vari ko viņam pasūtīt… Norvēģijā no pasniedzēja neko tādu negaidi. Viņš būs tikai un vienīgi tavs skolotājs kompozīcijā. Protams, komponista veiksmē daudz kas atkarīgs no paša aktivitātes. Taču Norvēģijā tā ir noteicošā. Varbūt tas man sākumā nedaudz traucēja. Nebiju pieradusi pie tik lielas patstāvības kā Norvēģijas studenti, kuri visus kontaktus meklē paši, sazinās ar izpildītājmāksliniekiem. Ja Norvēģijā komponists izvirzās, ir diezgan liela iespēja saņemt pietiekama apmēra stipendiju radošam darbam. Kaut divreiz esmu piedalījusies slavenajā skandināvu festivāla “Ung Nordisk Musikk” un arī patlaban esmu aizsūtījusi skaņdarbu atlasei nākamajam festivālam Zviedrijā, tomēr neesmu pārāk aktīvi Norvēģijā darbojusies kultūras laukā, sūtot kompozīcijas uz festivāliem vai sazinoties ar mūziķiem. Kaut jā, kopš studijām Oslo Mūzikas akadēmijā pazīstu mūziķus, kas strādā ar jaunās mūzikas tekstu publicēšanu, veicināšanu. Taču ārzemēs sākumā ir grūti aptvert, kas ir kas. Nesen mani it kā uzrunāja viens mūziķis, bet pēc tam – ne čiku, ne grabu… Pirmie gadi pagāja, saprotot Norvēģijas kultūru, mācoties valodu, iekļaujoties Norvēģijas vidē. Jau vairāk nekā gadu darbojos kā pašnodarbinātā, esmu reģistrējusi savu uzņēmumu, kas saucas “Sabīnes Ķezberes mūzikas skola”. Nē, nē, nedomājiet, ka algoju desmit mūziķus, “Sabīnes Ķezberes mūzikas skola” – tā esmu es viena pati. Braucu uz mājām mācīt bērniem klavierspēli gan Oslo, gan arī reizi nedēļā uz netālo Sannefjūru, kur atrodas privātā mūzikas skola. Starp citu, to dibinājusi lietuviete. Atradu šo skolu internetā, aizsūtīju savu CV, aizbraucu uz interviju un tiku pie darba.

– Paralēli studijām JVLMA jūs strādājāt par mūzikas teorijas pasniedzēju Jelgavas mūzikas vidusskolā un par kompozīcijas skolotāju Alojas mūzikas un mākslas skolā. Kas ir kopīgs un kas atšķirīgs mūzikas izglītībā Norvēģijā un Latvijā?


– Latvijas mūzikas skolās tomēr vairāk orientējas uz nākamo profesionāļu skološanu, Norvēģijā – vairāk uz radošu personību. Latvijā mērķtiecīgāk iet uz nākamo līmeni – mūzikas vidusskolu, Norvēģijā šī mērķtiecība nav tik izteikta. Bet man ir lieliski audzēkņi, gudri bērni. Taču Norvēģijā pieņemts, ka no mazajiem nedrīkst prasīt pārāk daudz (pasmaida).

– Norvēģijā uz palikšanu?


– Pagaidām tā izskatās. Ja domātu par atgriešanos Latvijā, būtu liela problēma – neprotu krievu valodu. Manuprāt, diezgan muļķīga situācija – lai atrastu savā valstī darbu, tev jāzina svešas valsts valoda. Kad strādāju Jelgavas mūzikas skolā, ekonomiskā krīze nāca ar paredzamu skolotāju skaita samazināšanu. Un arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ patlaban esmu Norvēģijā. Bet mājās Latvijā vienmēr esmu Ziemassvētkos, kurus nekad neesmu pavadījusi ārpus ģimenes. Un savā ziņā saikne ar mājām ir arī nupat pabeigtais Baha mūzikas aranžējums profesionālajam pūtēju orķestrim “Rīga”.

Latvijas mūziķu atskaņotie skaņdarbi ISCM 
rīkotajā festivālā “Vispasaules mūzikas dienas”


2007. gads (Honkongā) – Andra Dzenīša “Solitude”

2008. gads (Viļņā) – Santas Ratnieces “Saline” un Jāņa Petraškēviča “Arktos”

2009. gads (Zviedrijā) – Anitras Tumševicas “Klusuma mirdzums” un Indras Rišēs “Vējš, zeme un smaržas” un “Uguns rituāls”

2010. gadā (Austrālijā) – Santas Ratnieces “Alveoles”

2011. gadā (Horvātijā) – Indra Riše “5 dziesmas no Alvas zaldātiņa repertuāra”

2012. gadā (Beļģijā) – Santas Bušas “Transparent” un Voldemāra Johansona “Concord”.

Viedokļi



Latvijas Mūzikas informācijas centra vadītāja Ināra Jakubone: “Man laimējās dzirdēt tikai piecus no kopskaitā vairāk nekā piecdesmit šā milzīgā foruma koncertiem, kuros izskanēja vairāk nekā 150 komponistu vēl lielāks skaits darbu. Tik tiešām fantastiska sajūta, ka jau pašā pirmajā koncertā 8. novembrī – Slovākijas Filharmonijas kamerzālē pats pirmais klausāmgabals izrādījās esam Sabīnes Ķezberes “Monologi” kontrabasa solo! To atskaņoja ansambļa “Meloss-Ethos” mūziķis Aleksandrs Jaro. Sabīni var apsveikt gan par iespēju sadarboties ar izcili iejūtīgu viņas mūzikas interpretu, gan arī iespēju pārstāvēt visas Latvijas komponistu saimi tik ievērojamā un tradīcijām bagātā ISCM rīkotā festivālā. Šīs organizācijas goda biedru vidū atrodam Džona Keidža, Sofijas Gubaiduļinas, Paula Hindemita, Zoltena Kodāja, Vitolda Ļutoslavska, Olivjē Mesiāna, Kšištofa Penderecka un pat Žana Sibēliusa un Arnolda Šēnberga vārdus. Vēl viens Bratislavas pārsteigums man bija pēckoncerta saruna ar Slovākijas filharmonijas orķestra programmu direktoru Ivanu Martonu, kad sirmais kungs nekavējās pajautāt arī to, kā tagad klājas Imantam Kalniņam, un ar neviltotu prieku atcerējās Jūrmalā un Liepājā kopīgi vadīto laiku, kad 70. gados Latvijā muzicēja bratislavieši.”

ISCM Latvijas sekcijas vadītāja, komponiste Indra Riše: “Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība (ISCM) dibināta Zalcburgā 1922. gadā ar mērķi apzināt jaunās tendences klasiskajā mūzikā. Laika gaitā šī organizācija no Austrijas un Vācijas savienības ir paplašinājusies līdz 50 dalībvalstīm. ISCM sekretariāts patlaban atrodas Holandē. ISCM veido labi organizētu mūsdienu mūzikas centru, kas apvieno šo dalībvalstu komponistus, atskaņotājmāksliniekus un koncertu organizatorus. Tā izvirzījusi sev uzdevumu kļūt par globālu, efektīvu komunikāciju vietu ar mērķi izplatīt laikmetīgo mūziku un darīt to maksimāli pieejamu publikai. Latvija šajā organizācijā iestājās 2004. gadā, un tas mums dod iespēju izjust laikmetīgās mūzikas vēsmas pasaulē, kā arī iepazīstināt citu valstu skaņražus ar mūsu pieredzi un komponistiem. Jā, kādreiz klausoties festivālam izvēlētos skaņdarbus, esmu brīnījusies – ar ko šie darbi īpaši un kādu laikmetīgās mūzikas ainu tie atklāj? Taču var saprast arī žūriju, kurai jāizvēlas labākie starp piecsimt darbiem, un gaumes, protams, ir atšķirīgas. Paldies Kultūras ministrijai, no kuras līdzekļiem maksājam 500 eiro gadā ISCM kā tās dalībvalsts. Kā līdztiesīgs ISCM biedrs Latvija var sūtīt festivālam ik gadu sešus darbus, kurus atlasījusi vietējā žūrija. Ik gadu festivāls notiek citā valstī, kas organizē savu starptautisko žūriju, kura atlasa darbus festivāla programmai. Mums kā dalībvalstij vismaz viena darba atskaņošana ir garantēta. Līdz šim maksimālais ir bijuši trīs darbi – Zviedrijā 2009. gadā. Nokļūšana starptautiskajā apritē ārpus ISCM loka pārsvarā ir dažāda un individuāla. Tās var būt studijas ārzemēs vai darbs, aktīva savu skaņdarbu piedāvāšana izpildītājiem. Daudz šajā virzienā veic Latvijas Mūzikas informācijas centrs, mūzikas izdevniecība “Musica Baltica”, arī Latvijas Komponistu savienība. Taču man vēl arvien šķiet, ka menedžments komponistiem varētu būt aktīvāks un efektīvāks, bet diemžēl atduramies pret nepietiekamiem naudas līdzekļiem. Nākamgad Pasaules mūzikas dienas notiks Vroclavā, kur atskaņos visas atlases kārtas izturējušo un festivāla programmā iekļauto Gundegas Šmites darbu “Thistle”. Šobrīd ir iecere 2019. gadā Pasaules mūzikas dienas rīkot Rīgā un Tallinā.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.