Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
24. janvāris, 2013
Drukāt

Uz Peipusu pēc lieliem lomiem

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Mūsu mīļās zemītes ūdeņi klusē kā Latgales partizāni, un uz lomiem var cerēt tikai vietās, kur saglabājies zivīm tik nepieciešamais skābeklis. Tāpēc vairākums Latvijas zemledus makšķernieku dodas uz Peipusa ezeru.

 

Par noteikumiem un licencēm rakstīju “Latvijas Avīzes” 6. decembra numurā, tagad pastāstīšu par copes vietām, aprīkojumu un citām lietām, kas jāzina, dodoties uz Igauņzemes milzu ezeru.

Uz Peipusu makšķernieki parasti brauc pēc asariem, raudām, brekšiem un vēdzelēm. Lielu raudu bari sastopami jau no ezera lejas gala, iecienīta to makšķerēšanas vieta ir Mehikorma, kur ķeras arī asari, brekši un vēdzeles. Par labākajām brekšu vietām tiek uzskatīti ūdeņi pretī Kallastei, bet izcilākos asaru un vēdzeļu lomus makšķernieki guvuši iepretī Mustvē. Nav konkrētu norāžu, cik tālu no krasta atrodas veiksmīgās copes vietas. Prāvi asari un raudas labi ņēmušas ēsmu gan kilometra, gan desmit un vairāk kilometru attālumā.

Ja, meklējot zivju vietas, esat kājniekos, ieteicams ik pēc simts metriem izurbt kontrolāliņģi un piecas minūtes to pārbaudīt. Četru cilvēku kompānijā vienā piegājienā var apgūt četrsimt metru garu joslu. Braucot ar sniega motociklu vai “karakatu”, gan būs jāpaļaujas uz vedēju zināšanām.

Vēdzeles mēdz ķerties krēslas stundās un naktīs, taču gadās, ka tās kampj mormiškas arī dienā. Vēdzelēm izmanto bļitkas, t. s. velnus, vai arī ūdas ar beigtām ēsmas zivtiņām – lieliski noder makšķernieku nievātie ķīši. Peipusa vēdzeļu izmēri mēdz būt iespaidīgi, tāpēc nevajadzētu kautrēties, izvēloties paresnu auklu ar nopietnu celtspēju. Brekšiem, raudām un asariem paredzētās makšķerītes ir līdzīgas, nedaudz atšķiras auklu resnumi – amplitūdā no 0,10 līdz pat 0,18 mm. Labas copes apstākļos nevajadzētu lietot pārāk tievas auklas, pazaudēsit daudz laika, izvadot paprāvu zivi. Peipusā piemērota sistēma ar divām mormiškām, no kurām smagākā atrodas apakšā, bet vieglākā – 20 līdz 30 cm virs tās. Vietējie stāsta, ka pievakarē lielus asarus varot noķert ar prāvu bronzas vai zelta krāsas daudzskaldni ar sešiem līdz astoņiem motiļiem (odu kāpuriem. – Red.) uz āķa.

Brekšu medībās ledusurbja diametram jābūt ne mazākam par 150 mm, citādi pusotrkilogramu smagu zivi nevarēsit no āliņģa dabūt ārā. Vieta, kur apakšā jūtama dzīvība, noteikti jāiebaro. Peipusā populārākā barība ir “Sensas” mitrinātā – lietošanai jau sagatavota, kas veikalos pieejama kā melnā, sarkanā, dabiskā – rauda, breksis vai asaris. Sarkanajai pievienots motiļu ekstrakts, melnajai – slieka. Šī barība jau trīs gadus mani nav pievīlusi. Ja pievienosit nedaudz motiļu, tā dos vēl labāku iznākumu. Zivīm bagātā vietā barības krājumi laiku pa laikam jāatjauno – iesaku lietot barotavu.

Lai copes laikā justos omulīgāk, virs “zivīga” āliņģa uzslieniet ledus telti, tad arī sals un vējš jums netraucēs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+