Egils Līcītis: Ja Pavļuts nepratās, jāprotas Dombrovskim 7
Urā! – tviterī kliedza ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts sajūsmības gavilēs par Būvniecības likuma pieņemšanu Saeimā, un nelaimes dienās tas atbalsojās sociālajos tīklos. Būvniecības politikas regulēšana ministra vadībā novedusi pie tādas kārtības būvlaukumos, ko pieredzējušais celtnieks Viktors Puriņš sauc par uzvedinošu uz alkatību un paviršību. Valsts prezidents to pielīdzinājis celtniecībai dienvidzemēs, kad ceļ uz ķap-ļap no kaltētiem, pēc tam salipinātiem mēsliem. Un galvenais – notikusi drausmīga traģēdija ar daudzu cilvēku bojāeju. Nu nepadarīsim taču notikušo par ziepju burbuļa vērtu. Kolīdz sašķobījās un iegruva gada labākās celtnes jumts, tā ministra Pavļuta (un ne viņa vien) politiskā karjera cilvēku acīs sabruka kā veca sēta. Ja nu sabiedrības rudzu bises tīmeklī ir redzams politiski atbildīgais, tad skaidrā acumērā bija jātrāpa šim hārvardietim, celtniecības nozari pārstāvošajam ministram. Bet Hārvarda universitātē laikam nemāca par politiskās atbildības jēdzienu, un fortepiāno mūzikas skolā arī ne. Pavļutam tikvien kā nācās atšaudīties – tagad esot pienākums. Viņš tagad lēkšot rokenrola ritmā – Pavļuts rullēs. Ziniet, mums, dzīvi palikušajiem, kad vakardien smiltājā guldīti ugunsdzēsēji varoņi, arī ir pienākums 54 upuru priekšā, ka šajā valstī beidzot tiek izskausta bezatbildības amorfā vide, kurā tik jauki iedzīvojušās partijas un politiķi, katru reizi kā akrobāti nokrītot uz visām četrām kājām.
Kā nu bija? Kādu politisko atbildību vēlētāji varēja prasīt no Reformu partijas, kuras konstrukcija atgādina pusnoplēstu vecu graustu, tēvs – dibinātājs apmeklē modes skates Lietuvā, diezin vai šī kopa startēs nākamajās vēlēšanās. Taču valdībā reformistiem ir pieci ministri, toskait Pavļuts. Sabiedrības taisnīgā sašutumā novārtīts un izplūkāts, šis kungs grasījās arī turpmāk sēdēt kā ķipis – izplatot un aplaižot ar nelāgu auru pārējos kolēģus un koalīcijas partnerus. Jo – atšķirībā no RP “Vienotība” un Nacionālā apvienība taču gatavojas piedalīties vēlēšanās! Līdz ar to valdība vērtās par sliktas slavas infekcijas perēkli. Tai draudēja pārslodze, ko līdz sarkanai lampiņai nokveldēja Zolitūdes traģēdija. Ministru prezidents juta, ka uzticības mandāts daudz kam iztecējis. Ministri mums nav pazemīgi, iecietīgi Asīzes Franciski, bet pārsvarā ambiciozi, neliela auguma cilvēciņi. Ja citi neprotas – jāprotas Valdim Dombrovskim, un sekoja smagais lēmums.
Dombrovskis tik ilgi pie varas nodrošināja stabilitāti atšķirībā no agrāko gadu valdībām, ko mainīja kā izdzertas kefīra pakas. Vai tagad dibinās nacionālās vienības valdību ar veicamo darbu sarakstu līdz vēlēšanām? Bet daudz kas pārdomājams pašai sabiedrībai. Ja jau Romas pāvests ar lūgšanām un dvēselīgiem aicinājumiem no kanceles nejaudā mazināt mantas kāres un raut ko var indevi cilvēkos, tad ko prasīt no Latvijas valdības – būtu tā politiska vai profesionāla.
