Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. aprīlis, 2015
Drukāt

Uz redzēšanos Latvijā! Saruna ar “Čikāgas piecīti” Albertu Legzdiņu (Turpinājums) (2)

Foto -  Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Es zinu, ka mēs kādreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur…” – šī un daudzas jo daudzas Alberta Legzdiņa “Čikāgas piecīšu” dziesmas, dažas ar Armanda Birkena melodijām, ir ierakstījušās mūsu atmiņā no laika, kad tik ļoti alkām Latvijas brīvību, kad mēs – gan Austrumos, gan Rietumos mītošie latvieši – cits citam nozīmējām tik daudz. Dzīves stāsta turpinājumā Alberts Legzdiņš atklāj, kā fantastiskā ideja par “Čikāgas piecīšu” koncertiem Latvijā tomēr vērtās par īstenību ar triumfu Mežaparka estrādē aptuveni 100 000 skatītāju.

Bija labi laiki – visi dziedāja

Kad iebraucu ASV, trakākais bija – tu nevienu nepazīsti. Bet lēnām sākām organizēties. Čikāgā bija ļoti daudz jauniešu, simtiem, simtiem. Reizi mēnesī notika sanāksme kādā klubiņā, kur bija deju grīda un mazs bārs. Toreiz cilvēki tik daudz nedzēra, bija referāti, pašu gatavoti priekšnesumi un dejas. Daudzi zināja, ka viesībās spēlēju akordeonu, vienmēr teica: paņem akordeonu līdzi! Toreiz visi dziedāja, svinēja vārda dienas, dzimšanas dienas, bija labi laiki. Ar akordeonu tiku uz augšu, sāku uzstāties jauniešu sarīkojumos. Reiz mani pierunāja uzstāties ČLJP (Čikāgas latviešu jaunatnes pulciņa) rīkotajā jauno talantu vakarā. Biju televīzijā skatījies amerikāņu komiķus, bet, drošs paliek drošs, nopirku grāmatiņu “1000 Jokes” (“1000 joku” – angļu val.). No tiem izvēlējos kādus pāris desmitus un tos mazliet latviskoju. Stāstu, klusums…. Kādus desmit jokus noplēšu. Klusums. Un visi tā skatās. Sarīkojuma vadītājs grafiķis Voldemārs Ozoliņš no kulisēm sauc: Albert, Albert! Un māj ar roku, lai nāku nost no skatuves. Bet es tikai turpinu. Un tomēr bija viens joks, par ko smējās: sunītis iet pa Sahāras tuksnesi un žēli lūdzas: Dieviņ, ja aiz nākamās smilšu kāpas nebūs kāds kociņš, man pārsprāgs pūslītis… Par to smējās, droši vien zālē bija daudz suņu draugu.

Toreiz es nezināju, ka nevajag ņemt svešus jokus, ka man pašam ir jokdara talants. Man nebija bail uzstāties. 1958. gadā kādā ČLJP zēnu vakarā mums bija ansamblis “Jamaikas piecīši”, uzrotījām bikšu galus, nosmērējām melnu seju, uzlikām sombrero galvā un dziedājām Harija Belafontes populāro hitu “Kikerikī bubū”. Publika sita plaukstas, dziesma gāja pie sirds. Toreiz bija pārticības laiks, katru nedēļu iznāca kāds hits, veci cilvēki dziedāja, jauni, visi zināja šīs dziesmas.

Kādā citā latviešu jauniešu sarīkojumā uzstājās divi puiši – Jānis Rinkušs un Uldis Ievāns, iebraucēji no Kalamazū, viņi spēlēja, dziedāja, stāstīja jokus. Publika smējās, vēderus turēdami.

Pēc izrādes abi ar manu draugu Modri Avotiņu, kurš sita ritma bundziņas, piegājām viņiem klāt, stādījāmies priekšā, teicu: veči, jūs tiešām esat labi, vai negribat kopā ar mums ko uzsākt? Kāpēc ne, mēs pārceļamies uz Čikāgu, viņi atbildēja. Pēc mēneša sākām kopā mēģināt – iedzērām aliņu, uzdziedājām un smējāmies, jo aicinājumu uzstāties nebija. Un tad pienāca Otrie Latviešu jaunatnes svētki, tas bija lielais pagrieziens manā dzīvē.


Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. zirgam jāsmejas Atbildēt

    ko ta šis “patriots”nedzīvo Latvijā?

  2. Alberts Legzdiņš, Čikāgas Pieciši- malači..

Draugiem Facebook Twitter Google+