Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūlijs, 2014
Drukāt

Pansionāta iedzīvotājiem uz rokas paliek pavisam nedaudz 
 (12)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Autoveikala ierašanos veco ļaužu pansijas "Vējsaules" Skujenes pagastā iemītnieki gaida ar nepacietību, lai nopirktu kādu žāvējumu vai citu gardumu.

“Agrāk pansionāta iemītniekiem no pensijas uz rokas atstāja 15% no pensijas, bet tagad – tikai 10%. Uzturos pansionātā “Ezerkrasti”, mana pensija ir 174 eiro, personiskajiem tēriņiem paliek tikai 14,44 eiro mēnesī. Tas ir stipri par maz. Esmu dzirdējis, ka, piemēram, Polijā senioriem, kas dzīvo pansionātā, atstāj pat 30% no pensijas. Vai Latvijā šo summu neplāno pārskatīt? Kā tas ir Lietuvā un Igaunijā?” jautā mūsu lasītājs Roberts Vasiļkovs no Rīgas.

Pārskatīt nedomā


Personai, kas uzturas ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā jeb pansionātā, ir tiesības saņemt noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem, kas šobrīd ir 10% no personas pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. “Agrāk cilvēka rīcībā palika piecpadsmit procenti no pensijas, bet, sākoties krīzei, tos samazināja uz desmit procentiem. Cilvēki tiešām to pārdzīvoja,” atzīst Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā referente Elvīra Grabovska. Tomēr uz jautājumu, vai pansionāta iemītnieki var cerēt, ka uz rokas saņemamo summu varētu atjaunot, līdzīgi kā to izdarīja ar 2009. gadā budžeta glābšanai daļēji samazinātajām strādājošu un nestrādājošu vecuma pensionāru pensijām, LM speciāliste atbild noliedzoši. “Ilgstošās sociālās aprūpes centrā iemītnieku nodrošina ar visām pamata vajadzībām – ēdienu, apģērbu, higiēnas precēm, medicīnisko aprūpi, līdz ar to uz rokas saņemtos desmit procentus no pensijas cilvēks var izmantot kāda našķa vai kaut kā cita iegādei. Procentuāli lielāku naudas summu pansionāta iemītnieku rīcībā nav iespējams atstāt arī tādēļ, ka cilvēki paši pilnā apmērā no saviem ienākumiem nespēj nodrošināt samaksu par pansionātu un par viņiem tiek maksāts no publiskajiem līdzekļiem. Pansionātos arī ļoti palielinās gados vecu un gulošu iemītnieku skaits, kuru aprūpei nepieciešams lielāks darbinieku skaits un jāiegulda vairāk līdzekļu,” skaidro Elvīra Grabovska.

Valstīs kārtība 
ļoti atšķirīga


Lai iegūtu datus par to, cik daudz naudas ilgtermiņa aprūpes institūcijā tiek atstāts paša cilvēka rīcībā citās Eiropas Savienības valstīs, ielūkojos autoru kolektīva pētījumā “Fakti un dati par veselīgu novecošanu un ilgtermiņa aprūpi Eiropā un Ziemeļ­amerikā”, jo LM šāda informācija netiek apkopota.

Pētījuma autori norāda, ka lielākajā daļā ES valstu pakalpojuma saņēmējs par uzturēšanos institūcijā veic nozīmīgu līdzmaksājumu no saviem ienākumiem, piemēram, pensijas, lai segtu izmaksas par ēdināšanu un dzīvošanu tajā. Ziemeļvalstīs raksturīgi, ka valsts atbildība rūpēs par nevarīgu cilvēku ir lielāka nekā viņa tuvinieku atbildība, tādēļ parasti viņi tiek atbrīvoti no maksājuma par viņu gados vecā radinieka aprūpi.

Tomēr parasti cilvēkam uzturēšanās izmaksas pansionātā jāsedz no saviem ienākumiem (pensijas), un raksturīgi, ka pakalpojuma saņēmējiem tiek piešķirts tikai neliels daudzums naudas personiskiem tēriņiem (10 – 20% no ienākumiem). Ir valstis, kas noteikušas robežlīniju līdzmaksājumam no pakalpojuma saņēmēja, un, piemēram, Zviedrijas gadījumā tā ir diezgan zema.

Lietuvā par uzturēšanos pansionātā pensionāram jāšķiras no 80% savas pensijas un 20% no tās paliek paša rīcībā. Tomēr šo apmēru bija paredzēts mainīt, stāsta Lietuvas sociālo darbinieku asociācijas vadītāja, sociālās aprūpes centra Klaipēdā direktore Diāna Stankaitiene. “Valstī jau bija sagatavots likumprojekts, ka no savas pensijas būs jāmaksā 90%. To bija paredzēts ieviest šogad, tomēr nekas netika mainīts, un joprojām cilvēka rīcībā paliek 20% pensijas,” stāsta D. Stankaitiene. “Tā kā cilvēku pansionātā nodrošinām pilnīgi ar visu, sākot ar zālēm un beidzot ar pamperiem, desmit procenti no pensijas viņam būtu pietiekama summa.”

Polijā ir noteikts, ka par uzturēšanos pansionātā jāmaksā pilnā apmērā pašam iemītniekam un viņa ģimenei, taču – maksājums no paša cilvēka nedrīkst pārsniegt 70% no viņa ienākumiem. Pārējā summa jāpiemaksā viņa ģimenes locekļiem, protams, tiek ņemti vērā viņu ienākumi. Gadījumos, kad cilvēkam, kas uzturas pansionātā, nav ģimenes vai arī tā ir atbrīvota no maksājumiem zemu ienākumu dēļ, pašvaldība sedz atlikušo maksājuma daļu par pansionātu. Tomēr arī Polijā arvien vairāk izskan runas, ka 30%, kas paliek pansionāta iemītnieka personiskiem tēriņiem, ir par daudz, jo arī šeit aug pakalpojumu cenas un palielinās gulošo klientu skaits. Līdzīgi kā Latvijas pansionātos. Pagaidām gan vēl nekādi grozījumi attiecībā uz pansionātu iemītnieku summu personiskiem izdevumiem nav veikti.

Igaunijā uzturēšanās sociālās aprūpes centrā maksā no 320 līdz 450 eiro mēnesī, bet atsevišķās institūcijās 770 – 1100 eiro (2010. gada dati). Tiek atzīmēts, ka ļoti augušas paša pakalpojuma saņēmēja izmaksas – 1998. gadā par uzturēšanos aprūpes institūcijā pašam bija jāmaksā 23% no uzturēšanās maksas tajā, 54% apmaksāja vietējā pašvaldība un 17% valsts, 2010. gadā tikai 1% sedza no valsts budžeta. Pakalpojuma saņēmējs par uzturēšanos un ēdināšanu pansionātā maksā atbilstoši līgumam, kas ar to noslēgts, kā arī par aprūpi, ko viņš saņem. Institūcijās, kurās uzturas cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem, viņi paši maksā par uzturēšanos un ēdināšanu, bet aprūpes pakalpojumus apmaksā no valsts budžeta. Ja cilvēkam vai viņa ģimenes locekļiem nav līdzekļu, lai apmaksātu aprūpi pansionātā, to sedz no vietējās pašvaldības līdzekļiem. 
Nīderlandē ir visaugstāk novērtētā veco ļaužu aprūpes kvalitāte Eiropā. Pats iemītnieks par dzīvošanu veco ļaužu pansionātā maksā tikai nelielu naudas summu, kas ir procentuāli atkarīga no ienākumu lieluma. Katram senioram ir ģimenes ārsts, kas ir atbildīgs par viņa veselības stāvokli.

Norvēģijā ilgtermiņa aprūpe ir municipalitāšu ziņā, tajā ietilpst – veco ļaužu pansionāti, patversmes un palīdzība mājās. Pēdējos gados palielinās to iedzīvotāju skaits, kas izmanto šos pakalpojumus.

Zviedrijā uzturēšanās pansionātā maksā apmēram 4000 – 5000 eiro mēnesī, no kuriem pats iemītnieks maksā apmēram 2000 eiro, bet starpību piemaksā vietējā pašvaldība, zina stāstīt Latvijas Sarkanā Krusta Kurzemes komitejas izpilddirektore Anita Boitmane. Šajā valstī zemākā pensija ir 1500 eiro. Pakalpojuma saņēmējam pašam nav viss jāapmaksā, jo valstī noteikts, ka cilvēkam pašam uz rokas jāpaliek pietiekamam daudzumam naudas.

 

Cik paliek uz rokas pakalpojuma saņēmējam pansionātā*
Valsts Minimālais ienākums
Austrija 20%
Bulgārija 20%
Čehija 15%
Francija 10%
Igaunija –
Latvija 10%
Lielbritānija Fiksēta summa
Lietuva 20%
Nīderlande Fiksēta summa
Polija 30%
Rumānija 40%
Slovākija Fiksēta summa
Somija 15%
Ungārija 20%
Vācija –
Zviedrija Fiksēta summa
Avots: Rikardo Rodrigesa, Manfreda Hubera, Džovanni Lamuras pētījums “Fakti un dati par veselīgu novecošanu un ilgtermiņa aprūpi Eiropā un Ziemeļamerikā”, kurā apkopoti dažādu valstu dati 2010. un 2011. gadā.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Vai mūsu valstī dzīvojošie vecīši ir pelnījuši tādas vecumdienas, ka pat kādu našķīti nevar atļauties biežāk kā vien pāris reizes mēnesī..

  2. Dzīvojot pansionātā pieņēmos svarā 5 kg.ēdina ļoti,pat ļoti labi,nerunājot par svētku dienu pusdienām.Pansionātā
    veikts remonts par Eiropas līdzekļiem,sniedz koncertus dažādi kolektīvi.Jā,maksa augsta,taču dzīvojot mājās es sevi par šādu naudu uzturēt nevarēju,- īre,zāles,elektrība ,augļus varēju atļauties retu reizi,te tos dod katru dienu.Un kur nu vēl nebeidzamās ikdienas rūpes…Biblioteka,internets, priecē darbinieku sirds siltums.Kādēļ cilvēki to neprot novērtēt-kādēļ pansionātos dzīvo tādi kam ir pat pieci bērni….

  3. pensionāre -nav nabagmājā Atbildēt

    Kā nav kauna no tik maza pabalsta (to nevar saukt par pensiju) atstāt grūtdieņiem 10 procentus! To taču nevar pielīdzināt normālo valstu pensijām !Ja pensija būtu 500 eiro,tad 10 % pietiktu.Nekur vecie cilvēki nav tā pazemoti kā Latvijā. Naudas pietiek bēgļiem no citām valstīm,bet par savējiem sirmgalviem nabagmājā (jāsauc īstā vārdā) valsts negrib piemaksāt. Pansionāts jau skan lepni.Ļoti skumji būt latvietim .

  4. Vācijā ir tikai tā saucamie veco ļaužu pansionāti. invalīdi nedzīvo pansionātos. tiem tiek nodrošināti sabiedŗibā balstīti normāli pakalpojumi. gan mājoklis, gan nodarbinātība.tieši tāpat aŗi Zviedrijā.

  5. vispār jau vajadzētu vairāk parunāt par sistēmu.
    Latvijā ir divu vedu sac- valsts un pašvaldības. un tie ir nodalīti. pašvaldības sac ir tie,kuros dzīvo vecīši,kuri nespēj par sevi parūpēties., vidēji izmaksas šajās aprūpes iestādēs cenas vēl latos bija ap 300 LS mēnesī..lieki teikt- nu ne tuvu mūsu trūcigajiem pesnionāriem ir tāda naudiņa. par viņu uzturēšanos aprūpes iestādē samaksa veidojās no vairākām pusēm- tie paši 90 procenti no pensijas, pārējo daļu ir jāmaksā bērniem. ja bērni nav maksātspējīgi vai bērnu nav- tad šo starpību piemaksā pašvaldība. un valstij tur nav nekāda daļa.
    un ir otra tipa iestādes- Valsts nabagmājas. jeb valsts sociālās aprūpes centri. un šajās iestādēs dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, pirmo , otro invlaidtātes grupu.pašvaldības ir ļoti ieinteresētas nogrūst savus invalīdus uz šīm iestādēm,jo pašvaldībām nekas par to nav jāmaksā. uzturēšanos šā tipa iestēdēs pilnībā apmaksā valsts.

  6. Tā kā pensijas Latvijā pārsvarā ir mazas, tie 10% sanāk pārāk niecīgi.

  7. Manuprāt nelielā naudas summa, kas paliek pašu vajadzībām, nav lielākā nelaime, jo daudziem radinieki kaut ko iedod, citiem pašiem kaut kas iekrāts. Daudz lielāka nelaime mūsu pansionātos ir tas, ka nav “sava kaktiņa” – kaut vismazākās istabiņas, kurā knapi var iespraukties, toties tajā esi viens pats. Tiešām diez kas nav, ja vecam cilvēkam pēdējie mūža gadi jāpavada kopmītnē! Ir, jau, protams, augstākas klases pansionāti, kur katram savs atsevišķs numuriņš – kā viesnīcā, taču lielākajai daļai tas nav pa kabatai.

  8. Daudzi tāpat naudu notērē cigaretēm un alkoholam,tāpēc pietiek.Mājās dzīvojošie nesaņem tādu aprūpi,ēdienu un medikamentus kā pansionātos dzīvojošie.

  9. Viņiem vairāk nemaz nevajag,jo tiek doti visādi našķi un augļi un žāvējumi ar.Vienīgais kas jāpērk pašiem tās ir cigaretes un kāds kortēlītis.Zinu,jo pati strādāju pansionātā.

    • Pilnīgi jums piekrītu, mani bērni tādus produktus neredz. Aprūpes centros viņiem ne par ko nav jādomā – viss ir gatavs, izmazgāts,sagatavots un novākti visi netīrumi. Strādāju tur un zinu ko rakstu. Labāk to naudiņu bērniem maksātu…vai bērnu namiem.

  10. Nu, es gan domāju, ka daudziem senioriem jāpriecājas par to pašu mazumiņu. Parasti pansionāta izmaksas ir tik ielas, ka pensija tās nesedz un kādam tā starpība jāpiemaksā.
    Daudzi, dzīvojot ārpus pansionāta, tādu servisu par savu pensiju atļauties nevar.

Draugiem Facebook Twitter Google+