Kultūra
Teātris un kino

Valsti dibināja mazākums. Saruna ar režisoru Kārli Krūmiņu 2


Kārlis Krūmiņš
Kārlis Krūmiņš
Foto: Karīna Miezāja

Pēc nedēļas, 12. novembrī, Nacionālajā teātrī priekškaru vērs aktiera, režisora un scenārista KĀRĻA KRŪMIŅA darbs “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas 2. teātris” Valtera Sīļa režijā. Izrāde veidota lielākā valsts simtgades projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Kārlis Krūmiņš zināms kā aktieris un režisors izrādē “Leģionāri”, lugas autors un titullomas atveidotājs izrādē “Andrievs Niedra”. Viņa režijā tapusi izrāde “Mušas”, un viņš bijis teksta līdzautors un režisors bērniem domātajiem uzvedumiem “Lidojošais šķīvītis”, “Šausmu autobuss”, “Nāc laukā”… Kopš augusta vidus Kārlis Krūmiņš ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs.

Kopš esat VKKF padomes priekšsēdētājs, uz Latvijas jauno parlamentu droši vien skatāties vēl no kāda cita aspekta?

K. Krūmiņš: Esmu ieinteresēts, lai valdību izveidotu ātrāk, nevis vēlāk un lai VKKF nebūtu problēmu ar gada budžeta plānošanu.

Jūs savā ziņā arī var salīdzināt ar likumdevēju – tikai VKKF aspektā. Kopš esat tā padomes priekšsēdētāja amatā, vai mainījies skatījums uz norisēm kultūrā kopumā?

Forši ir piedzīvot brīžus, kad nozares komisiju priekšsēdētāji nevis plēš naudas deķi katrs uz savu pusi, bet spēj vienoties par kopīgu redzējumu. Latvijas kultūra nebūtu ieguvēja, ja kādā nozarē notiktu pēkšņs uzplaukums uz citas pagrimuma rēķina. Nedrīkstētu vienā nozarē apmierināt gandrīz visus projektus, bet citā pat ne mazumiņu. Šobrīd finanšu sadalījums starp nozarēm ir līdzsvarots.

Interesanti, kā pēc gada eksperta statusā, turklāt esot tajā pirmo reizi mūžā, iekarojāt pārējo ekspertu uzticību?

Vēl augusta sākumā šaubījos, vai pieteikties VKKF padomes priekšsēdētāja amatam. Bet brīdī, kad direktors (Edgars Vērpe. – V. K.) ierosināja izvirzīt kādu un iestājās ilgs klusuma brīdis, izvirzīju sevi – ja visi kautrējas, nekas uz priekšu nekustas. Labi, ka eksperti, komisiju vadītāji un padomes priekšsēdētāji mainās, tas dod jaunu skatījumu.

No otras puses, vajadzīgs zināms laiks, lai saprastu, kā fonds strādā un kā darbību varētu uzlabot. Ir dažas lietas, ko es vēlētos man atvēlētajā gada laikā šajā amatā izdarīt, dažas jau esam sākuši. Diskutēsim ar Kultūras ministriju par fondam piešķirto līdzekļu apjomu. Padomei ir jāpauž skaidra nostāja, bet tai nepieder galavārds. Mūsu ziņā finanšu sadale, sadarbība ar projektu iesniedzējiem, kas, manuprāt, būtu uzlabojama. Atteikumu saņēmis cilvēks jau tā nav visai priecīgs, un papildu sarūgtinājumu var radīt arī noraidījuma veids.

Par fondu ir priekšstats kā par visai birokrātisku aparātu. Vēlētos VKKF padarīt “pieejamāku, draudzīgāku, cilvēcīgāku”, sākot no ļoti praktiskām lietām, sakārtojot nolikumus, vērtēšanas kritērijus, komunikāciju ar projektu iesniedzējiem, lai viņiem būtu iespēja saņemt izsmeļošāku atbildi par, piemēram, “Cien., NR. 2018-3-TMXX. Jūsu projekta pieteikums ir mazāk aktuāls citu konkursā iesniegto projektu pieteikumu kontekstā”. Būtībā fonds priecājas, ka projekti ir iesniegti, nevis otrādi. Tā sabiedrisko tēlu es vēlētos redzēt komunikablāku, tāpēc uzlabosim fonda mājaslapu, veidosim pārskatāmu, pieejamu, ar iespēju uzdot jautājumus, kaut vai šķietami tik vienkāršu – kā kļūt par fonda ekspertu? Šobrīd var gluži vai pazust mājaslapas un tur publicēto nolikumu labirintos. Otrs problēmu loks ir vairāku mērķprogrammu lietderība. Protams, fonda padomei ir iespēja visu sagriezt kājām gaisā, bet ne vienmēr vajadzīga “revolūcija”.

Nupat publika gaidīja jūsu pirmo iestudējumu uz lielās skatuves Nacionālajā teātrī. Kas notika, ka teātra kā otro ieplānoto šīs sezonas pirmizrādi “Katls” – pēc kinomeistara Aivara Freimaņa vienīgā romāna – pēkšņi atcēla?

Situācija nav vienkārša un patīkama nevienam – ne tiem, kas jau bija iegādājušies biļetes uz izrādi, ne abonementu īpašniekiem, ne uzveduma radošajai komandai un, protams, teātrim. Viens šāds iekritiens izjauc veselu sistēmu. Taču situācija izveidojās ārkārtīgi sarežģīta dažādu apstākļu dēļ, kuru ietekmē mēģinājumu grafiks kļuva ļoti saspiests.

Man nācās sev atbildēt uz jautājumu – vai, mēģinot iekļauties laika rāmī, rezultāts būs tādā līmenī, kā es vēlētos?

Daudz godīgāk pret sevi, skatītāju un Aivara Freimaņa romānu ir pateikt – hei, ja laika trūkuma dēļ nevaram uztaisīt izrādi kā iecerēta, labāk nevajag! To atzīt, protams, bija nepatīkami un sāpīgi. Žēl, ka tā notika ar man doto iespēju iestudēt uz Nacionālā teātra lielās skatuves, bet godīguma un mākslas ziņā atteikšanās bija vislabākais variants. Paliek taču cerības radīt labu izrādi citreiz.

Pēc nedēļas, 12. novembrī, Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos jūsu darbs “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” Valtera Sīļa režijā. Pieļauju, ka jaunās paaudzes skatītāju pirmais jautājums skanētu – kur atrodas tāds teātris?

Tāda teātra vairs nav, bet ēka pastāv joprojām – tagad tur atrodas Latvijas Nacionālais teātris. Bet toreiz daudzi Rīgas pilsētas 2. teātri drīzāk sauca par Latvju operas namu, jo tajā laikā tur darbojās Latvju operas trupa. Vēl 18. novembra rītā notika Riharda Vāgnera “Klīstošā holandieša” mēģinājums, pēc tam dekorācijas, cik nu iespējams, pamainīja, salika zaļumus, kas redzami Viļa Rīdzinieka slavenajā fotogrāfijā, palmas un Latvijas karogu… Nākamajā dienā “Klīstošo holandieti” spēlēja Latvijas proklamēšanas “dekorācijās”. Izrādē “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas 2. teātris” mēģināsim pārcelties laikā pirms simt gadiem uz konkrēto 18. novembra vakaru 1918. gadā. Dosim iespēju publikai piedalīties valsts proklamēšanas aktā, kāds tas notika tieši pirms simt gadiem.

Redzēsim arī tā laika politiķus?

Visus, kas tovakar runāja. Demokrātiskais bloks sastāvēja no astoņām partijām, un runāja visi to deleģētie pārstāvji, kā arī pārstāvis no Latgales. Uz skatuves būs Kārlis Ulmanis, Pauls Kalniņš, Spricis Paegle, Atis Ķeniņš, Otto Nonācs, Dāvids Golts, Jānis Zālītis, Emīls Skubiķis, Eduards Strautiņš, Latgales pārstāvis Staņislavs Kambala, Tautas padomes sekretārs Erasts Bite un Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals, jo Jānis Čakste uz sēdi nebija ieradies.

Izrādes pieteikumā teātris uzsver, ka uzvedums domāts jauniešiem. Kādēļ tik krasa robeža attiecībā pret publiku?

Nākt varēs visi, kam būs “ieejas karte”, kā toreiz teica. Bet tieši jaunībā visvairāk izvēļu, un par izvēlēm arī mūsu izrāde. Mērķējam uz jauniešiem vecumā no 14 līdz 18 gadiem, kad var vērot izteiktu vēlmi nostiprināt atbildi uz jautājumu “kas es esmu?”, tajā pašā laikā šauboties par to “kas es vēlos būt?”.

Šāda izvēle cilvēku var nostādīt sarežģītā situācijā, jo, kad cilvēks reiz iekāpis kādā konkrētā informācijas laukā, no tā izkāpt ir jau sarežģītāk. Tā pati mīļā google un facebook parūpēsies, lai tu turpinātu griezties vienā un tajā pašā informācijas ritenī uz riņķi vien. Jātrenē spēja analizēt, šķirot informāciju. Ja visi šajā ziņā būtu prasmīgi, kādam džekam neizdotos apmuļķot tūkstošus ar viltus ziņu portālu. Uzreiz saprastu, ka tās ir muļķības, un nedalītos ar šīm ziņām tālāk! Kritisko domāšanu labi attīstīt var, arī apšaubot pieņemtās vēstures “patiesības”. Tā kā tieši jaunieši pēc gadiem pelnīs arī manu pensiju un vadīs Latvijas politiku, es vēlētos, lai katram no viņiem ir gudra galva uz pleciem.

Solīta skatītāju līdzdalība izrādē. Kā tā izpaudīsies?

Lai paliek intriga. Skatītājiem būs iespēja nozīmīgo vēsturisko notikumu redzēt dažādās interpretācijās un arī pašiem izvēlēties vai izveidot savējo…

Bet vai Latvijas dibināšana nu reiz nav notikums, kas vērtējams viennozīmīgi un tikai ar pluszīmi?

Kā fakts jā, bet tam ir sava priekšvēsture un savi riski. Negribu sagraut ilūziju – nav šaubu, ja iepriekš minētie vīri nebūtu iestājušies par valsti, visticamāk, brīva Latvija tagad neeksistētu un mēs nesvinētu simtgadi. Taču tas neaizliedz papētīt, kā viss īsti notika, kāda tolaik bija atmosfēra sabiedrībā.

Valda priekšstats, ka oficiālo vēstures paradigmu nav pieklājīgi apšaubīt, un saskaņā ar to valsts dibināšana bija likumsakarīgs nākamais solis tautas vairākuma gribas īstenošanai. Taču par šo “vairākuma” gribu var vismaz pastrīdēties. Kā var nomērīt tautas vairākumu? Vienīgais leģitīmais veids ir vēlēšanas.

Latvijā tolaik pēdējās notikušās bija Krievijas Satversmes vēlēšanas, kurās mūsu zemes teritorijā visur, izņemot vienu reģionu, ar milzu balsu pārsvaru uzvarēja partija “Latvijas Sociāldemokrātija”. Turklāt uzvarēja nevis kā “Saskaņa” mūsdienās ar 20, bet ar 63 procentiem. Bet 18. novembra vakarā šī partija un tās pārstāvji valsts proklamēšanas aktā nepiedalījās… Jo viņu interesēs nebija demokrātiska Latvijas Republika, bet gan autonoma Latvija federatīvas Krievijas sastāvā, kas pilnīgi nesaskanēja ar to cilvēku viedokli, kas tovakar kāpa uz skatuves. Līdzībās runājot, valsti dibināja mazākums. Kārtīgam latviešu patriotam šāda ziņa uzreiz ir kā pliķis: muļķības! Brīvu Latviju vēlējās vairākums!

Tad no kurienes mīts?

Valsts dibināšanā piedalījās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras daži biedri agrāk bija bijuši “Latvijas sociāldemokrātijas” pārstāvji, bet tika no partijas izslēgti un izveidoja savējo. Vai šāda vēsturiska fakta atklāšana liek apšaubīt mūsu valsts vērtīgumu? Man – nē. Tomēr esmu sastapis cilvēkus, kuri paliek dusmīgi, ka esmu atļāvies iejaukties tradicionālajā uzstādījumā par valsts dibināšanu kā tautas vairākuma gribas īstenošanu. Bet man šķiet, ka pētīt tā laika notikumus, atklājot, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī šķiet, ir gan interesanti un aizraujoši, gan vērtīgi un vajadzīgi.

Kā izvēlējāties galveno varoņu atveidotājus?

Tas bija režisora Valtera Sīļa ziņā. Skatoties uz tā laika fotoattēliem, mēģināts atrast līdzības. Reti no kura vīra saglabājies kāds audioieraksts (izņemot Kārli Ulmani, kuru atveidos Mārtiņš Egliens). Atpazīt tā vakara varoņus var slavenajā Viļa Rīdzinieka fotogrāfijā, ir arī daži citi viņu portreti un, protams, mūsu iztēle. Ķeniņš, piemēram, savā runā lieto skaistu, romantisku valodu, turpretim kādi citi – runā ļoti piezemēti, strikti. Tā no bildes, “teksta”, iztēles un fantāzijas režisora galvā veidojas izrādes tēlu sazobe ar konkrētu aktieru ansambli.

Nacionālā teātra izrāde “Tikšanās vieta – II. pilsētas teātris”

Režisors: Valters Sīlis, scenārija autors Kārlis Krūmiņš, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Lomās: Sanita Paula, Madara Bore, Madara Botmane, Agnese Cīrule, Maija Doveika, Daiga Gaismiņa, Zane Jančevska, Anna Klēvere, Līga Zeļģe, Arturs Krūzkops, Ivars Kļavinskis u.c.

LA.lv
LA
LA.lv
Kultūra
“Brīnumskapis” rīko balli Melngalvju namā
11 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Kārļa Zāles “Karavīrs” pēc gadu desmitu prombūtnes atgriežas mājās
12 stundas
LE
LETA
Kultūra
Liepājā valsts simtgadē skanēs pilsētas komponistu dziesmas
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Tiešām ir tik slikti? LA pārbauda jauno televīziju piedāvājumu
4 stundas
LE
LETA
Sports
KHL atsākas aizraujoši: Daugaviņam 1+2, divi “hat trick”, SKA ieiet vēsturē
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bordāns nosauc jaunās valdības prioritātes
7 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
Vai Dziesmu un deju svētku biļetes būtu jāsadala izlozē?
2 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Ceļā pēc dzimšanas dienas kūkas traģiski iet bojā pāris. Meita nespēj noticēt policistu sacītajam
3 stundas