Kultūra
Teātris un kino

Uz skatuves – iemīlējies. Saruna ar Mārci Maņjakovu 16

Foto-Timurs Subhankulovs

Pie skatītājiem atgriežoties Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča leģendārajai dziesmu spēlei “Tobāgo”, pirmoreiz galvenajā, Andreja Vītola, lomā iejuties Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārcis Maņjakovs.

Kurzemes hercoga Jēkaba latviešos iedēstītais sapnis atrast jaunu dzīvi un laimi aizokeāna dienvidu salās nepiepildās, tomēr sapņi virza uz priekšu. Šā gada jubilāru – dzejnieces Māras Zālītes un komponista Ulda Marhilēviča – radītais un 2001. gadā Dailes teātrī pirmoreiz uzvestais stāsts vēsta par cerībām un vilšanos, par mīlestību un nāvi, un, protams, par kādu ārkārtīgi nozīmīgu lappusi Latvijas vēsturē. Toreiz nospēlētas vairāk nekā 120 izrādes, bet pēc vairāk nekā desmit gadiem uzvedums Valda Liepiņa režijā atgriežas pie jaunas skatītāju paaudzes. Aktieru, dailēniešu, sastāvs teju nav mainīts, vien aizsaulē aizgājušā Harija Spanovska vietā nu spēlēs pats režisors Valdis Liepiņš, bet Lilijas lomā pirmoreiz iejutīsies Madara Botmane. Aktieris Mārcis Maņjakovs, kā pats saka, “ielēcis” Artūra Skrastiņa savulaik spēlētā jaunā mīlētāja Andreja Vītola lomā. Mārcis šajā rudenī atzīmēs apaļu jubileju, un ir pārliecināts, ka mīlestībā gadu skaitam nozīmes neesot. Pirmizrāde jau šovakar Valmieras pilsdrupu estrādē.

Mārci, šajā vasarā jums teātra sezona tā īsti nav beigusies – esat piekritis spēlēt Andreja Vītola lomu “Tobāgo” atjaunojumā. Vai šis nebija laiks vasaras atpūtai, jaunu radošo spēku uzkrāšanai?

Laikam jau nevaru bez teātra! Joks. Mani pārliecināja pats darbs un iespēja spēlēt kopā ar Dailes teātra aktieriem izrādē. Bija pilnīgi skaidrs, ka šis ir šedevrs – Marhila mūzika ir fantastiska, un šis darbs ir labākais, ko viņš uzrakstījis teātrim. Ceru, ka pienāks tāds laiks, ka viņš uzrakstīs kaut ko arī mūsu, Nacionālajam teātrim. Savukārt Māras Zālītes ventiņu mēlē rakstītie teksti – tie ir tik garšīgi! Šāda ielēkšana, man, protams, ir izaicinājums, jo citi aktieri “Tobāgo” spēlējuši vismaz 120 reižu. Tiesa, daudzi no viņiem vairs nav teātrī, tomēr šī būs iespēja teju visus atkal redzēt kopā, turklāt brīvdabā. Paukštello, Andris Bērziņš, Olga Dreģe, pats Valdis Liepiņš, kurš arī uz skatuves Harija Spanovska lomā. Pats izrādi biju redzējis ļoti sen un vienu reizi.

Iestudēšanas procesu esot pabojājusi paša veselība.

Jā, pēc Jāņiem pārbraucu no Mančestras Anglijā, kur kopā ar Nacionālā teātra aktieru ansambli “Drama” (Mārcis Maņjakovs ansamblī dzied kopā ar aktieriem Ditu Lūriņu, Karīnu Tatarinovu un Mārtiņu Eglienu. – Aut.) dziedājām lielajās Jāņu svinībās, un atgriežoties sapratu, ka mani piemeklējušas nopietnas muguras problēmas, tomēr ar daktera palīdzību un “teipiem” uz muguras esmu uz strīpas!

Katrs, kurš skatās vai spēlē “Tobāgo”, ikreiz mazliet pārtop ventiņā. Tas jums kā cilvēkam, kurš it nemaz nav no Kurzemes, nebija pārbaudījums?

Jā, esmu no Rīgas. Labprāt būtu aprunājies ar Veltu Skursteni, jo viņa šo kurzemnieku, ja drīkst teikt, dialektu vai akcentu prata lieliski. Un tekstos ir daudz humora, lai arī izrāde ir “Hamleta” cienīga – tur taču mirst cits pēc cita! No Tobāgo būtībā neatgriežas neviens, lai arī stāsts dramatisks, humors spīd cauri. “Uz jaunu Kurzemi? Un ku’ ta’ šito liks? Mucā sālīs?” (citāts no izrādes. – Aut.)

No salīdzinājuma ar Artūra Skrastiņa, pirmā Andreja Vītola, spēli laikam neizbēgt.

Absolūti nebaidos no tā, ja kādam ienāks prāta salīdzināt, vērtēt – labāk vai sliktāk. Salīdzināt būs grūti, jo, pirmkārt, Artūrs Skrastiņš ir tenors, bet es – baritons. Tātad šoreiz Andrejs skanēs citādi. Tomēr ir daudz mizanscēnu, ko esat atstājuši tieši tā, kā ir bijis. Es absolūti no tā nekautrējos. “Jūtūbā” esmu paskatījies izrādi, un jāatzīst, ka Artūram tur ir ļoti daudz lielisku vietu. Es darīšu savu darbu, un ceru, ka man izdosies. Ceru arī, ka Artūrs atnāks uz kādu izrādi, un pēc izrādes noteikti būs interesanti parunāties.

Iznāk, ja jubilejas gads ne tikai “Tobāgo” autoriem Mārai Zālītei un Uldim Marhilēvičam, bet arī jums pašam – šoruden apaļa jubileja. Kā jūtaties jauna mīlētāja lomā – gan nezinu, cik gadu libretā ir Andrejam?

Toreiz, kad Artūrs spēlēja šo lomu, viņš patiešām bija ārkārtīgi jauns, dažus gadus spēlējis Dailes teātrī. Es Nacionālajā teātrī sāku spēlēt dažus gadus vēlāk. Jā, Andrejam pilnīgi noteikti ir mazāk gadu nekā man tagad. Bet mēs taču zinām, ka mīlestībai nav svarīgi, vai tie ir trīsdesmit gadi vai trīsdesmit pieci, vai divdesmit. Ja cilvēks ir iemīlējies, viņš ir diezgan smieklīgs jebkurā vecumā, sevišķi pirmajā laikā, kad vēl ir rozā brilles uz acīm. No vecuma starpības nebaidos.

Ar “Tobāgo” skatuves partneri, Andreja iemīļoto Ievu, aktrisi Aiju Dzērvi, jūsu ceļi uz skatuves līdz šim nav krustojušies.

Ne tikai ar Aiju, arī ar veselu rindu Dailes teātra aktieru uz skatuves satiekamies pirmoreiz. Jāsaka, ka Aija ir ārkārtīgi profesionāla, atvērta un, kas ir ļoti svarīga, viņa uzticas man kā skatuves partnerim. Līdz ar to ir ļoti viegli strādāt.

Vai tiesa, ka aktieris nevarot spēlēt mīlētāju, pats nebūdams kaut mazliet iemīlējies?

Nospēlēt tādas emocijas – tā jau ir aktiera profesija, mūsu darbs. Tas vienkārši ir jādabū gatavs. Bet nevar noliegt, ka tad, kad eju uz skatuves, patiešām esmu savā ziņā iemīlējies. Tas ir tāds ārkārtas stāvoklis. Ceru, ka tā mīlestība, emocijas, kas ir uz skatuves, tiks raidīta arī tālāk skatītājiem. Man šobrīd teātrī pietrūkst emociju uz skatuves. Brīžiem teātrī, arī mūsējā, rodas sajūta, ka visi speciāli bēg no emocijām, no to izpausmes – viss tiek darīts formā, ar prātu. Tomēr man šķiet, ka teātris ir dzīva emociju apmaiņa. Ja šo emociju nav uz skatuves, man šķiet, ka skatītājs tiek apdalīts. Tomēr tikai emocijas spēj “atvērt” cilvēku, radīt asaras, smieklus. Protams, izrādēm jāraisa arī pārdomas, tomēr bloķēt emocionālo telpu man nešķiet, pareizi.

Kura no šīs sezonas lomām šādā – emociju griezumā – bijusi tuvākā?

Pašā sezonas noslēgumā Edmunds Freibergs iestudēja Harija Gulbja “Oliveru”. Fantastisks darbs! Mēģinājumu procesā visa trupa aizbraucām ciemos pie paša dramaturga, gribējām dzirdēt viņa viedokli. Pārņēma ārkārtīga atbildības sajūta – viņš visu trupu caurskatīja kā rentgens. Tas ir saprotams, jo, galu galā dramaturgs katru tēlu ir izdzīvojis līdz pēdējam sīkumam. Harijs centās noķert to būtību, kas ir aktierī, un saprast, vai tā saskan ar viņa radīto tēlu. Šobrīd gaidām viņa komentāru par pirmizrādi, ko nosūtījām ierakstā – uz pirmizrādi viņš, nebūdams rīdzinieks, netika. Manuprāt, “Olivers” ir izrāde, uz kuru nāks: te cilvēki dabū pilnu emociju gammu – gan prieku, gan asaras.

Kā izturaties pret Tobāgo stāstu – ambīcijas kolonizēt tālas zemes gan ceļ mazas tautas pašapziņu, tomēr šobrīd pasaulē šādi centieni vairs netiek vērtēti viennozīmīgi.

Māra Zālīte, protams, ir pamatīgi iedziļinājusies vēsturiskajā aspektā. Un mēs taču zinām – viņiem toreiz neizdevās. Nepārbrauca neviens. Lai gan – arī šajā izrādē pavīd laimīgo beigu motīvs. Tāpēc es laikam pret “Tobāgo” izturos vairāk kā pret pasaku. Jo dzīvē tā nenotiek, ka tu izkāp no kuģa un tevi tur patiešām gaida. Ceru tikai, ka brīvdabas apstākļos scenogrāfijā un gaismām izdosies parādīt to cerības niansi arī skatītājiem.

Dzīvē tā nenotiek – te ierunājās paša pieredze?

Laikam jā. Tomēr es ticu mīlestībai. Lai kādai, bet tā noteikti pastāv. Tomēr, vai cilvēks spēj gaidīt visu mūžu, tas gan ir jautājums. Vai kāds mūsdienās spētu gaidīt visu mūžu savu mīlestību?

“Tobāgo” atjaunojums nudien ir notikums kaut vai tāpēc, ka šī būs retā iespēja redzēt jūs saspēlējam ar dailēniešiem. Dažādu teātru aktieri nu jau ierasti satiekas tikai seriālos, tomēr jūs, šķiet, esat atteicies no tāda veida karjeras. Izņēmums bija “Likteņa līdumnieki”.

“Likteņa līdumnieki” bija īpašs seriāls, un man ir žēl, ka netiek radīts kaut kas jauns, līdzvērtīgs. Tas, ko Džīna (Virdžīnija Lejiņa. – Aut.) ielika seriālā, ir fantastisks darbs, kas paliks Latvijai, bērnubērniem. Kāpēc viņu neaicina strādāt atkal, nesaprotu. Tad es būtu gatavs piedalīties. Tajā, kas tiek filmēts pašlaik, piedalīties nevēlos, lai arī piedāvājumi ir bijuši. Man tas nešķiet vajadzīgs.

“Dramas” koncertu grafiks šai vasarai noteikti jau piepildīts līdz malām. Atliks laika atpūtai?

Jā, grafiks diezgan pilns. Tomēr ir arī jāatpūšas. Jau augustā sāksies sezona Nacionālajā teātrī, un pirms tam es ļoti gribētu atrast mazliet arī laiku sev. Kādu brīdi būt laukos, tepat Latvijā, nekur neceļot, nelidot. Ar domu par nākamo sezonu.

Atklāsiet, ko tā sola?

Mani gaida vēl nebijusi, ārkārtīgi interesanta sadarbība ar režisoru Vladu Nastavševu. Atklāšu tikai to, ka tas būs Čehovs. Kļūst arvien interesantāk.

Jubileju svinēsiet?

Saistītie raksti

Nesvinēšu. Un ne tikai tāpēc, ka māņticība saka, ka četrdesmito svinēt nevajagot. Man joprojām šķiet, ka man ir 18 gadi. Kad parunāju ar Uldi Dumpi, viņš saka – jūtoties tāpat, un tad saprotu, ka ar mani viss ir kārtībā. Kas tad ir 40 gadi – dzīve beidzot tikai sākas!

“Tobāgo” izrādes

29.07. Jelgavas Uzvaras parka estrādē; 6.08. Dobeles Ķestermeža estrādē; 11.08. Kandavas brīvdabas estrādē; 
25.08. Saulkrastu brīvdabas estrādē; 26.08. Ikšķiles brīvdabas estrādē; 13.10. Latgales vēstniecībā “Gors”; 15.10. Rīgas Kongresu namā; 27.10. Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

LA.lv