Mobilā versija
+2.3°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
8. jūlijs, 2017
Drukāt

Uz skatuves – iemīlējies. Saruna ar Mārci Maņjakovu (1)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Pie skatītājiem atgriežoties Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča leģendārajai dziesmu spēlei “Tobāgo”, pirmoreiz galvenajā, Andreja Vītola, lomā iejuties Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārcis Maņjakovs.

Kurzemes hercoga Jēkaba latviešos iedēstītais sapnis atrast jaunu dzīvi un laimi aizokeāna dienvidu salās nepiepildās, tomēr sapņi virza uz priekšu. Šā gada jubilāru – dzejnieces Māras Zālītes un komponista Ulda Marhilēviča – radītais un 2001. gadā Dailes teātrī pirmoreiz uzvestais stāsts vēsta par cerībām un vilšanos, par mīlestību un nāvi, un, protams, par kādu ārkārtīgi nozīmīgu lappusi Latvijas vēsturē. Toreiz nospēlētas vairāk nekā 120 izrādes, bet pēc vairāk nekā desmit gadiem uzvedums Valda Liepiņa režijā atgriežas pie jaunas skatītāju paaudzes. Aktieru, dailēniešu, sastāvs teju nav mainīts, vien aizsaulē aizgājušā Harija Spanovska vietā nu spēlēs pats režisors Valdis Liepiņš, bet Lilijas lomā pirmoreiz iejutīsies Madara Botmane. Aktieris Mārcis Maņjakovs, kā pats saka, “ielēcis” Artūra Skrastiņa savulaik spēlētā jaunā mīlētāja Andreja Vītola lomā. Mārcis šajā rudenī atzīmēs apaļu jubileju, un ir pārliecināts, ka mīlestībā gadu skaitam nozīmes neesot. Pirmizrāde jau šovakar Valmieras pilsdrupu estrādē.

Mārci, šajā vasarā jums teātra sezona tā īsti nav beigusies – esat piekritis spēlēt Andreja Vītola lomu “Tobāgo” atjaunojumā. Vai šis nebija laiks vasaras atpūtai, jaunu radošo spēku uzkrāšanai?

Laikam jau nevaru bez teātra! Joks. Mani pārliecināja pats darbs un iespēja spēlēt kopā ar Dailes teātra aktieriem izrādē. Bija pilnīgi skaidrs, ka šis ir šedevrs – Marhila mūzika ir fantastiska, un šis darbs ir labākais, ko viņš uzrakstījis teātrim. Ceru, ka pienāks tāds laiks, ka viņš uzrakstīs kaut ko arī mūsu, Nacionālajam teātrim. Savukārt Māras Zālītes ventiņu mēlē rakstītie teksti – tie ir tik garšīgi! Šāda ielēkšana, man, protams, ir izaicinājums, jo citi aktieri “Tobāgo” spēlējuši vismaz 120 reižu. Tiesa, daudzi no viņiem vairs nav teātrī, tomēr šī būs iespēja teju visus atkal redzēt kopā, turklāt brīvdabā. Paukštello, Andris Bērziņš, Olga Dreģe, pats Valdis Liepiņš, kurš arī uz skatuves Harija Spanovska lomā. Pats izrādi biju redzējis ļoti sen un vienu reizi.

Iestudēšanas procesu esot pabojājusi paša veselība.

Jā, pēc Jāņiem pārbraucu no Mančestras Anglijā, kur kopā ar Nacionālā teātra aktieru ansambli “Drama” (Mārcis Maņjakovs ansamblī dzied kopā ar aktieriem Ditu Lūriņu, Karīnu Tatarinovu un Mārtiņu Eglienu. – Aut.) dziedājām lielajās Jāņu svinībās, un atgriežoties sapratu, ka mani piemeklējušas nopietnas muguras problēmas, tomēr ar daktera palīdzību un “teipiem” uz muguras esmu uz strīpas!

Katrs, kurš skatās vai spēlē “Tobāgo”, ikreiz mazliet pārtop ventiņā. Tas jums kā cilvēkam, kurš it nemaz nav no Kurzemes, nebija pārbaudījums?

Jā, esmu no Rīgas. Labprāt būtu aprunājies ar Veltu Skursteni, jo viņa šo kurzemnieku, ja drīkst teikt, dialektu vai akcentu prata lieliski. Un tekstos ir daudz humora, lai arī izrāde ir “Hamleta” cienīga – tur taču mirst cits pēc cita! No Tobāgo būtībā neatgriežas neviens, lai arī stāsts dramatisks, humors spīd cauri. “Uz jaunu Kurzemi? Un ku’ ta’ šito liks? Mucā sālīs?” (citāts no izrādes. – Aut.)

No salīdzinājuma ar Artūra Skrastiņa, pirmā Andreja Vītola, spēli laikam neizbēgt.

Absolūti nebaidos no tā, ja kādam ienāks prāta salīdzināt, vērtēt – labāk vai sliktāk. Salīdzināt būs grūti, jo, pirmkārt, Artūrs Skrastiņš ir tenors, bet es – baritons. Tātad šoreiz Andrejs skanēs citādi. Tomēr ir daudz mizanscēnu, ko esat atstājuši tieši tā, kā ir bijis. Es absolūti no tā nekautrējos. “Jūtūbā” esmu paskatījies izrādi, un jāatzīst, ka Artūram tur ir ļoti daudz lielisku vietu. Es darīšu savu darbu, un ceru, ka man izdosies. Ceru arī, ka Artūrs atnāks uz kādu izrādi, un pēc izrādes noteikti būs interesanti parunāties.

Iznāk, ja jubilejas gads ne tikai “Tobāgo” autoriem Mārai Zālītei un Uldim Marhilēvičam, bet arī jums pašam – šoruden apaļa jubileja. Kā jūtaties jauna mīlētāja lomā – gan nezinu, cik gadu libretā ir Andrejam?

Toreiz, kad Artūrs spēlēja šo lomu, viņš patiešām bija ārkārtīgi jauns, dažus gadus spēlējis Dailes teātrī. Es Nacionālajā teātrī sāku spēlēt dažus gadus vēlāk. Jā, Andrejam pilnīgi noteikti ir mazāk gadu nekā man tagad. Bet mēs taču zinām, ka mīlestībai nav svarīgi, vai tie ir trīsdesmit gadi vai trīsdesmit pieci, vai divdesmit. Ja cilvēks ir iemīlējies, viņš ir diezgan smieklīgs jebkurā vecumā, sevišķi pirmajā laikā, kad vēl ir rozā brilles uz acīm. No vecuma starpības nebaidos.

Ar “Tobāgo” skatuves partneri, Andreja iemīļoto Ievu, aktrisi Aiju Dzērvi, jūsu ceļi uz skatuves līdz šim nav krustojušies.

Ne tikai ar Aiju, arī ar veselu rindu Dailes teātra aktieru uz skatuves satiekamies pirmoreiz. Jāsaka, ka Aija ir ārkārtīgi profesionāla, atvērta un, kas ir ļoti svarīga, viņa uzticas man kā skatuves partnerim. Līdz ar to ir ļoti viegli strādāt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+