Egils Līcītis: Uz skolas bufeti jeb Bulciņu atdod ienaidniekam 5
Brīvstundu jaunieši izmanto, lai atkārtotu uzdoto mācību vielu, snīpjus iebāzuši aifonos. Puiši, kam dīgst ūsas, studē ziņas un sasaucas – atkal lohus nolasījuši! Laikam jaunumi valdības sastādīšanā. No sporta nodarbības steidzas skaļām balsīm jaunieši – šķiet, šos vairāk interesē, cik derīgs kadrs būs ieceltais Fuktuk vadītājs. Uzmanīgi sekodami gērlām no paralēlklases, briļļaini teicamnieki aizrāvušies debatē – jē! Kamon! – vai ar degvielas nodokli ES atrisinās bēgļu jautājumu. – Tēvocīt, aizdod desmit centus, – ienācēju grib atmuitot mazāks knauķis, bet saņem pigu.
Jūtams, šeit mācās izglītoti, labi audzināti bērni. Sirds pildās ar lepnuma sajūtu par kokakolas laikmeta paaudzi.
Garais starpbrīdis ir vaļa iestiprināties, pakārstīties gar bufetes skatlogiem. Skolas vadība pievērsusi uzmanību veselīga skolēnu uztura problēmai. Ziņojumu dēli rotā krāšņa uzskatāmā aģitācija, informatīvajā karā pret rīmām aktīvi iesaistīts vizuālās mākslas učuks. Plakāti stāsta – “Bulciņu atdod ienaidniekam”, “Esi formīga džuse, nepaliec resna kūka”, “No Martini, No party”, “Sveicam izglītības ministru Melno Kārli”, kā arī “Portvīnu pārdod tikai skautiem”. Zīmīte vēsta, ka brošūra “Ko augošam organismam var nodarīt paciņa sviesta” saņemama bibliotēkā. Pašā centrā izkārta devīze ar miroņgalvu “Iznīcināsim balto indi!” pārsvītrotam cukurtraukam un sālnīcai.
– Tas palicis no vispārizglītojošā semināra par nāvi, – laipni paskaidro skolas diētas māsa Inta Sausā, – bija obligāts apmeklējums visiem audzēkņiem. Skolas kopgalds nav šeņķis, kur pārēsties bairīšdesas ar taukainiem veģiem. Te ir ekovirtuve, kur savesti Latvijas lauku labumi un papusdienot ar tonnām putras, aukstām pankūkām, balandas zupu. Kļūstu domīgs – izklausās pēc Aušvicas ēdienkartes, bet medmāsa attrauc, ka viss esot pēc Pretaptaukošanās biedrības rekomendācijām. Tik vitaminizēta ar dabiskajiem aromatizētājiem pārtika bez krāsvielām, ka slimos skolēnus par veseliem pārtaisīs! Kārdinoša, ka pat lielās čiksas, kas ietur slaido līniju un vasarā staigās mini, stiepj rokas pēc pelavmaizes ar smaržīgu cauraudzīti, siera standziņām vai 1x nedēļā siļķes. Ēst nav pierunājamas vienīgi romantiskākās būtnes, kam maltītei pietiek ar Imanta Ziedoņa dzejoļiem.
Garām aizšmaukušo badīgo zeņķi ar nolauztu bagetes ņuku sasniedz mērķēts Sausā kundzes šāviens ar mitru tāfeles švammi. – Negausi, krutais esi? – medmāsa sauc un nopūšas – ir grūti audzināmie, kam tik piestūķēt vēderu ar nederīgiem, kaitīgiem produktiem. Agrāk, kad deva treknu, bērni korķēja…
– Ko korķēja?
– Nu, āzi dīrāja, izskatījās bāli, nomocīti, akurāt Cibiņš no Poruka grāmatas izkāpis. Bez sāta, ar čipsiem barojot, viņiem bija atņemta bērnība.
Tagad skolēni saņem ēdamlietas pēc uzturzinātnes normām un lektoriju par slow food ēšanas kultūru. Mazpulcēnu “mammasdabas” stūrītī pastaigājas dzīvas vistas, kas kopgaldam gādā dabisku omleti, rudeņos skolas pagalmā rīko cūku bēres, iepazīstinot ar kulinārā mantojuma tradīciju. Ziemsvētku paciņās bērni nedabūs pretīgos saldumus, “Vāverīšu”, “Serenāžu” vietā komplektācijā ir paprikas šķēles, ķiploki, pilngraudu maizīte, beztauku “Lāsēns”. Ja pieņems noteikumus, ka bufetē jātirgo tikai sublimētā pārtika un aerosoli ar speķa garšu, tad tieviņu sārtvaidžu klasēs būs vēl vairāk.
