Uz skolu – tikai reizi nedēļā 0
Profesionālā izglītība var būt gana pieprasīta un prestiža: Vācijā to izvēlas 60 procenti skolu absolventu.
Tikmēr Latvijā to jauniešu skaits, kuri pēc pamatskolas absolvēšanas nolemj doties uz profesionālo, nevis vispārējo vidusskolu, pēdējo gadu laikā svārstās vien ap 40 procentiem. Iespējams, situāciju pozitīvi mainīs pēdējos gados veiktie Eiropas struktūrfondu ieguldījumi profesionālo izglītības iestāžu infrastruktūrā, bet Vācijā uzskata, ka viena no profesionālās izglītības panākumu atslēgām ir duālā izglītība, kuru nule sākts ieviest Latvijā un par ko “Latvijas Avīze” jau vairākkārt rakstījusi. Duālā izglītība nozīmē, ka topošais speciālists profesiju apgūst ne tikai skolā, bet arī uzņēmumā – reālā darba vidē. Latvijā uzsāktajos projektos audzēkņi lielākoties pusi laika pavada skolā, pusi uzņēmumā, bet Vācijā darba vietā topošie speciālisti pavada pat trīs ceturtdaļas mācību laika. Atkarībā no apmācības gada un apgūstamās profesijas skolu viņi apmeklē tikai vienu vai divas reizes nedēļā.
Nopietna pieeja
Plašāku skatījumu uz vācu profesionālās izglītības sistēmu varēja gūt Vācijas vēstniecības rīkotajā konferencē “Duālā profesionālā izglītība – Vācijas pieredze”, kurā uzstājās Vācijas Izglītības un zinātnes ministrijai pakļautā Federālā profesionālās izglītības institūta Starptautiskās profesionālās izglītības sadarbības centra Starptautiskas sadarbības un konsultāciju departamenta vadītājs Mihaels Vīherts. Izrādās, Vācijā ir īpašs institūts, kas veic pētījumus profesionālās izglītības jomā, sniedz konsultācijas par izglītības metodēm, šīs izglītības iespējamo attīstību, nākotnē potenciāli nepieciešamajām profesijām. M. Vīherts uzsvēra: darba tirgus šobrīd ir ļoti dinamisks: nemitīgi rodas jaunas profesijas vai mainās uzdevumi jau esošajām. Institūts līdzdarbojas jaunu profesionālo standartu izstrādē.
M. Vīherts norādīja: pedagoģijas zinātnē Vācijā profesionālās izglītības virziens ir ļoti nozīmīgs.
Vācu eksperts stāstīja, ka Vācijā duālā izglītība nozīmē būtisku uzņēmēju iesaisti izglītošanās procesos: viņi ne tikai nodrošina arodskolu audzēkņu apmācību savos uzņēmumos, bet arī piedalās mācību satura izstrādē, nosaka prasības praktiskajai apmācībai, piedalās jauno speciālistu eksaminācijā. Protams, uzņēmējiem jāsniedz arī materiālais atbalsts jaunās paaudzes izglītošanā – viņi sagādā mācībām uzņēmumā nepieciešamo aprīkojumu un materiālus, algo darbiniekus, kuri piedalās jauniešu apmācībā, kā arī maksā par paveikto profesionālo skolu audzēkņiem. Taču aprēķināts, ka dažos gadījumos šīs investīcijas atmaksājas jau trīs gadu laikā, jo uzņēmumi izaudzina sev vērtīgus un lielākoties lojālus darbiniekus.
Kad klātesošie uzdeva jautājumus M. Vīhertam, visvairāk bažu izskanēja tieši par uzņēmumu ieinteresētību un iespējām līdzdarboties profesionālajā izglītībā. Piemēram, kā lai mazs uzņēmums, kurā ir tikai desmit darbinieki, atver vairākas prakses vietas. M. Vīherts atbildēja, ka arī mazi uzņēmumi var iesaistīties apmācībā, taču tad tiem jākooperējas ar citiem uzņēmumiem, lai praktikanti varētu rotēt no viena mazā uzņēmuma uz citu.
Svarīgi gan tomēr apmācību uzņēmumos īstenot tā, lai jaunajam speciālistam būtu arī iespējams būt gana fleksiblam darba tirgū un spēt strādāt arī citos šīs jomas uzņēmumos. Tātad apmācības metodēm dažādos uzņēmumos jābūt vienādām. Tā kā mazos uzņēmumos bieži vien ir specifiskas iekārtas, pamatprasmes jaunieši var apgūt īpašos izglītības centros, bet uz mazajiem uzņēmumiem doties apgūt īpašākas prasmes.
Uz bažām, ka uzņēmumi baidās tērēt naudu darbinieku apmācībai, jo sagatavotos speciālistus mēdz aizvilināt konkurenti, M. Vīherts atbildēja, ka lielākajai daļai uzņēmumu par to gan nevajadzētu baidīties. Ja jaunietis trīs gadus mācās vienā uzņēmumā, viņš identificējas ar to un par dažiem eiro lielākas algas dēļ darbu nemainīs.
Zems jauniešu bezdarbs
Vācijā uzskata, ka viens no duālās izglītības ieguvumiem ir arī gana zems jauniešu bezdarbs. Mācoties darba vidē, jaunieši ne tikai apgūst profesiju, bet arī darba ņēmējam nepieciešamās sociālās prasmes: spēju darboties gan patstāvīgi, gan komandā atkarībā no profesijas un situācijas, spējas izturēt slodzi, ievērot disciplīnu un strādāt ar atbildības sajūtu.
Vācu duālās izglītības sistēmā patlaban apgūstamas 344 profesijas.
M. Vīherts norādīja: veiksmīgai profesionālās izglītības apguvei nepieciešams, lai būtu profesionāli skolotāji skolās un profesionāli darbaudzinātāji uzņēmumos.
Runājot par izaicinājumiem Vācijas profesionālajā izglītībā, M. Vīherts atzina, ka arī Vācijā raizes sagādā demogrāfiskā situācija: samazinās skolēnu skaits gan vispārējās, gan profesionālajās skolās. Līdz ar to uzņēmumu izveidotās prakšu vietas šobrīd pat nav iespējams pilnvērtīgi izmantot.
“Vācijas sabiedrība ne tikai skaitliski samazinās un noveco, bet arī kļūst raibāka. Arī tas rada jaunus izaicinājumus izglītībā,” teica M. Vīherts.
Tāpat viņš norādīja, ka uzņēmumiem, arī maziem un vidējiem, aizvien biežāk jāspēj sadarboties ar partneriem ārvalstīs, tāpēc arī profesionālajā izglītībā jāpievērš lielāka uzmanība svešvalodu apguvei.
Kāds no Vācijā strādājošiem vācu uzņēmējiem pauda prieku, ka Latvija beidzot cenšas mācīties no Vācijas pieredzes. Viņš par duālās izglītības nepieciešamību sācis runāt jau pirms 10 gadiem, taču tad nebijis ieinteresētības politiskā līmenī.
Vācijas vēstniece Latvijā Andrea Viktorīna piebilda: kad viņa pirms 20 gadiem bijusi kultūras nodaļas vadītāja vācu vēstniecībā Rīgā, Latvijas pusei vēl nav bijis intereses par Vācijas pieredzi profesionālās izglītības jomā.
A. Viktorīna teica: šobrīd Vācija jo sevišķi vēlas palīdzēt Latvijai tāpēc, ka redz, cik daudz jauniešu pamet valsti, nespējot atrast piemērotu darbu savā dzimtenē. Taču Latvija nav vienīgā valsts, kuras profesionālās izglītības pārveidē Vācija iesaistījusies. Piemēram, Portugāle un Grieķija arī pārņēmusi daļu vācu pieredzes un nu jau esot redzami pārmaiņu augļi.
Uzziņa
Mihaels Vīherts ieguvis maģistra grādu pedagoģijā Freiburgas Pedagoģijas universitātē, 2006. gadā darbojies Latvijā profesionālās izglītība standartu reformēšanā, iesaistījies profesionālās izglītības pārveidē Turcijā, guvis arī darba pieredzi starptautiskos projektos Bangladešā, Brazīlijā, Etiopijā, Ganā, Vjetnamā un citās valstīs.
Viedokļi
Vai atbalstāt pāreju uz duālo profesionālo izglītību?
Juris Bozovičs, Malnavas koledžas direktors: – Uzskatu, ka ideja ir laba un virziens ir pareizs, jo praktisko apmācību īpatsvars mācību procesā jāpalielina, jo mums nav jāgatavo akadēmiķi, bet gan cilvēki, kuri strādās praktiski. Tomēr pastāvīga audzēkņu nodarbināšana uzņēmumos vai lauku saimniecībām nav viegli īstenojama. Vismaz Latgales apkaimē daudzi uzņēmumi un saimniecības ir nelielas, tās var uzņemt ne vairāk kā vienu vai divus praktikantus. Līdz ar to darba vietas visiem var neatrasties. Tāpat būtu jārisina jautājums par to, kur tad jauniešiem dzīvot, kamēr viņi ir nodarbināti pie darba devēja, jo ne visiem darba vieta būs tuvu skolai vai dzīvesvietai. Iespējams, mūsu skolas gadījumā ērtāk būtu, ja praktiskās apmācības tomēr notiktu ne pamīšus ar teorētisko bāzi, bet būtu vairāk prakses katra kursa beigās. Skola dotu teorētisko zināšanu bāzi, bet uzņēmējs – tās zināšanas, kas nepieciešamas tieši viņa uzņēmumā.
Būtu jābūt lielākam valsts atbalstam, lai uzņēmēju izmaksas, iesaistoties apmācībā, nebūtu tik lielas.
Ilze Brante, Ogres Valsts tehnikuma direktore: – Esam jau iesaistījušies duālās izglītības pilotprojektā. Pirmā kursa topošie mēbeļu galdnieki un namdari jau četras nedēļas stažējās pie darba devējiem. Pašlaik praksē ir topošie elektroniķi. No janvāra praksē dosies topošie ēdināšanas speciālisti. Esam secinājuši, ka tas ir ļoti noderīgi, ja jau pirmajā kursā audzēkņi iepazīst reālu darba vidi un redz, kāda ir ikdiena, strādājot izraudzītajā profesijā. Mēbeļu galdnieki un namdari jau darīja reālu darbu, pieņēma pasūtījumus un iesaistījās to izpildē. Skolā četru nedēļu laikā tik plašas zināšanas nebūtu varējuši viņiem iedot.
Tā kā projektā iesaistīti pirmā kursa audzēkņi, kas vēl nav pilngadīgi, audzēkņu līgumu slēgšanā ar uzņēmumiem piedalījās arī viņu vecāki.
Mūsu skola sadarbojas arī ar maziem uzņēmumiem: katrā uzņēmumā bija tikai divi mēbeļu galdnieki un namdari. Tā ka arī ar maziem uzņēmumiem iespējams sadarboties, kaut tas, protams, nozīmē vairāk darba – jāslēdz vairāk līgumu, prakses vadītajam jāapbraukā vairāk uzņēmumu.
Ir uzņēmumi, kas nevēlas sadarboties, bet ir pat tādi, kuri paši piesakās. Protams, ka uzņēmēju ieguldījums ir liels – viņi iegulda savu laiku, kā arī finansiālas investīcijas.
Publikācija tapusi sadarbībā ar LR Izglītības un zinātnes ministriju
