Anda Līce: Uzspiestās centralizācijas dēļ valstī nav līdzsvara starp tās galvu un ķermeni 7
Ko mēs darām, uzkāpuši uz slīdošām kāpnēm? Vispirms pārliecināmies, vai tās brauc uz augšu vai leju. Gadās taču lielā steigā un eiforijā sajaukt virzienu. Nav nekāds noslēpums, ka tas mūsu valstī ir noticis daudzās jomās. Ikviens kaut cik vērīgs cilvēks, izbraucot no Rīgas, viss viens, uz kuru debesu pusi, var pārliecināties – uzspiestās centralizācijas dēļ valstī nav līdzsvara starp tās galvu un ķermeni. Tā ir apzināta politika. Kā var runāt par stipru valsti, ja kuslajam ķermenim ir jābalsta ūdensgalva? Kad nav līdzsvara, sākas neatrisināmas problēmas. Kā tas, piemēram, ir ar lauku skolām. Un tad vienīgā izeja ir – tās slēgt. Taču, izrādās, slēdzot kaut ko vienu, tiek iznīcināts arī viss pārējais. Latvijas reģionu mazapdzīvotībā nevar vainot izbraucējus no valsts. Mēs esam uzkāpuši uz nepareizām kāpnēm, un mehāniskas reģionālās reformas tur neko nelīdzēs. Latvijas fenomens ir tas, ka mūsu gudrās galvas negrib mācīties no citu valstu gan bēdīgās, gan veiksmīgās pieredzes. Šķiet, nu kas gan būtu vienkāršāk, kā tagad, kad robežas ir vaļā, doties uz jau ilgstoši veiksmīgām valstīm, izpētīt to pieredzi un, gluži tāpat kā introducējam citzemju augus, ieviest labo arī pie mums.
Ne jau tanku skaits šodien var nosargāt valsti un pašu valsts ideju, bet gan tās pilsoņu morālā stāja. To, cik mēs esam stipri kā personības, nosaka ģimenes un skolas stiprums. Un pat ja viena no tām klibo, trūkstošo izlīdzina otra. Taču, ja klibo abas, valsts iznīkšana ir tikai laika jautājums. Lai nu ko arī mēs teiktu par ulmaņlaikiem, viens gan ir neapstrīdams, valsts pārvalde un vietējās pašvaldības balstījās uz stiprām personībām. Bija jau arī savtīgums, pērkamība, nodevības, tomēr dzīvi rāmjos noturēja cilvēki ar stingru mugurkaulu. Bezmugurkaulnieku laiks nāca vēlāk.
Iespējams, visbiežāk reformētā ir izglītības sistēma un vienmēr it kā ar nolūku to pilnveidot un uzlabot, tā arī nespējot tikt skaidrībā, ko šie jēdzieni īsti nozīmē. Līdz ar to riņķa dancis ap skolām turpinās. Samēra izjaukšana starp bērnu tiesībām un pienākumiem, kā tas tiek darīts gan ģimenē, gan skolā, ir lāča pakalpojums nākamajām paaudzēm. Itin neko labu nevar dot teorijas atraušana no prakses, tas skolas aizvelk tālu prom no reālās dzīves, kuru taču tik un tā jauniešiem nāksies dzīvot. Sistēma ir iedzinusi skolotājus stūrī. Kāda ir viņu atbilde? Skolotāji izdeg, zaudē radošu attieksmi pret savu darbu, nevēlēdamies no visām pusēm piedzīvot pazemojumus, iet prom no skolas, bet dažreiz diemžēl rīkojas neatbilstoši skolotāja sūtībai. Tas viss pazemina skolotāja prestižu sabiedrībā, un krīze izglītībā vairāk vai mazāk slēptā formā turpinās. Par nožēlu tieši vārds “krīze” ir kļuvis par šī gadsimta atslēgas vārdu.
