Liāna Langa: Uz spēles Latvija 3
Esmu tikko atnākusi no 12. Saeimas vēlēšanu iecirkņa. Sajūta tā pati, ko savas jaunās filmas nosaukumā licis režisors Pēteris Krilovs.
Kā pirms Otrā pasaules kara un pēc tam 50 okupācijas gadus, arī šodien brīžiem šķiet, ka vēl arvien – uz spēles Latvija. Ričurača kauliņu metēji arī, iespējams, tepat – gan pašu vidū, gan aiz austrumu robežas. Gluži kā jaunāko laiku vēstures notikumos, kurus savā saturā un formā burtiski satricinošajā pilnmetrāžas filmā rāda un analizē Pēteris Krilovs.
Šogad 14. jūnijā skatījāmies Dzintras Gekas dokumentālo filmu “Kur palika tēvi?” par neatgriezeniskajiem zaudējumiem latviešu nācijai, ko nesa vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas cilvēku masu deportācijas 1941. gadā. Arī Pēterim Krilovam viņa tēvu, kad puikam bija vien divi gadi, atņēma komunistu vara, atmiņās atstājot vien gaišu epizodi par stipro tēti, kas glābj dēlēnu no suņa uzbrukuma. Tas ir viss, ko režisors atceras par savu tēvu Osvaldu Bīleskalnu, Latvijas Centrālās padomes cīnītāju, ko pēc aresta, izmeklēšanas un pratināšanām ar čekas pavēli nošauj 1951. gadā. Privātajai traģēdijai ir plašs vēsturisks konteksts, kurā izgaismojas draugi un nodevēji, bet vissāpīgāk – nodevēji no to vidus, kas reiz tikuši uzskatīti vai uzdevušies par savējiem.
Padomju impērijā, kā reiz norādīja čellista Mstislava Rostropoviča kundze Gaļina Višņevska, melns visiem bija jāsauc par baltu, bet balts – par melnu. Sešdesmitajos gados ar čekas līdzdalību tapušais Arvīda Griguļa romāns “Kad lietus un vēji sitas logā” patiesībā ir pārstrādāts nacionālpatriota Riharda Zandes līdzgaitnieces Veltas Treimanes dokumentāls darbs par Latvijas Centrālās padomes cīnītājiem. Kā jau padomju realitātē pienākas, Griguļa grāmatā viss apgriezts kājām gaisā – latvieši, kuri pretojās abām – gan nacistu, gan padomju okupācijas varai un Kurzemē organizēja arī bēgļu laivu satiksmi uz Zviedriju, padarīti par ideoloģiskiem nodevējiem un bandītiem, kurus vada, Pēteri Krilovu citējot, “sekss, nauda vai varaskāre”, bet viņu nodevēji, kuriem darba devējs bija VDK, – par varoņiem.
Balstoties kadros no tāda paša nosaukuma Aloiza Brenča filmas, Pēteris Krilovs šķetina pavedienu atpakaļ. Atpakaļ no čekas un Griguļa izplatītajiem meliem uz patiesību, kurai pamatojumu radis Latvijas Nacionālā arhīva dokumentos un savā izpētē. Pievēršoties sava tēva liktenim plašā tā laika vēsturiskajā un politiskajā kontekstā, filmā spilgti iezīmēts arī lielvaru līderu ciniskais pragmatisms, ar kādu tie vienojās norakstīt Baltijas valstu brīvību.
Par pierādījumiem filmā kalpo savāktie unikālie dokumenti, liecības, čekas apsūdzību materiāli un intervijas ar aculieciniekiem un ekspertiem. Čekas sausās nopratināšanas protokolu lapas filmā pasniegtas melnbaltu plastilīna animāciju veidā, kas emocionāli vēl vairāk pastiprina atainoto notikumu traģiku.
Patiesības gaisma nekad nav ieaijājoša vai iemidzinoša, gluži otrādi – nereti tā griež acīs tā, ka sāpīgi jāapžilbst, teju zaudējot pamatus zem kājām. Ir nepatīkami teikt ardievas saviem vecajiem priekšstatiem, elkiem un ilūzijām. Lai kā mēs tos mīlētu, vēsturiskā patiesība stāv pāri visam. Mūsu Satversmes ievadā teikts, ka Latvijas valsts “godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus”. Pētera Krilova dokumentālais pētījums pierāda – lai pārvarētu okupācijas sekas, mums jāzina, kas ar mums notika patiesībā.
