Egils Līcītis: Prezidenta Bērziņa izredzes nav zemē metamas 7
Kamēr eņģelis partijām nav ausī iečukstējis zelta cilvēka vārdu, kurš prezidenta amatā ar raķetes vilkmi atveseļotu Latviju, kamēr politiķi, apļojot zinātnieku un lauksaimnieku organizācijas, nav sameklējuši vētrasputnu albatrosu, kas kā cīņā saucējs aplaimotu valsti, ņemsim altimetru, noskaidrojot, cik augstu vai zemu savās izredzēs lido pieteiktie Rīgas pils saimnieka kandidāti.
Mērierīce rāda dažiem nepatīkamu skalas atzīmi. Valsts prezidents Andris Bērziņš ir vienīgais, kuram Saeimā nevis “nepietiek balsu”, bet – un kā vēl pietiek! Tur svarīga tikai pareiza balsotāju organizēšana un mērķauditorijas pārliecināšana, un uz nepieciešamā vairākuma savākšanu dažam saeimietim ir iesista roka kā pavāram Džeimijam Oliveram, kurš sagatavo maltīti 15 minūtēs. Tas ir kļūdains novērojums, ka nītaurietis kļūst gurdenāks, plikām rokām ņemams. Bērziņtēvs nesteidzas dot jāvārdu kandidēšanai atkārtoti, taču četros gados viņa (un Seisumas kundzes) atbalstītāju bāze ir ievērojami paplašinājusies. Kā vienkāršs vīrs, kurš nesatraucas par niekiem, kā autoritāte un koks, kam pieslieties, viņš pārliecinājis lielu daļu sabiedrības: gan radniecīgus seniorus, gan jauniešus, kam Bērziņš varētu būt opaps. Nelabvēļiem, kuru gariem, asiem zobiem līdzšinējā prezidenta darbība bijusi apgraužams uzturprodukts, jāsaspicē ausis – noformējusies cienījamu “viedokļu līderu” kopa, kas labprāt atbalstītu, ka Bērziņam otrreiz rezervē vietu pilī. Redzamās personas ar savu plecu pastutēs milzīgs skaits arāju tautas konservatīvi noskaņoto vēlētāju, kuriem nepatiktu migrācija pilī. Kaut vienkārši apdrošinoties pret paslīdēšanu uz banāna mizas. Viņi negrib, ka partiju slepeno, okulto operāciju gaitā valsts pirmo amatu ieņemtu kāds iznirelis vai prezidentu ietirgotu no politiķu vidus, kur puse ir maniakāli depresīvie, otra puse mēnessērdzīgie.
Zinām, zinām kritiku. Opaps ir par daudz domīgs, viņam vajadzētu pilnveidot kustības, kļūt dzīvākam un atraisītākam. Arī 70 gados nav vēlu ņemt skatuves mākslas un aktiermeistarības stundas Zeltmata kursos, tomēr prezidents iemantojis simpātijas ar mieru un nosvērtību, nevis ākstību. Nevar pārmest, ka viņš bijis bezmugurkaulnieks un bez kritiskās domāšanas. Nereti bijis pat ļoti neatkarīgs, kā vecākais kontrolieris, kurš reizēm pabaras, reizēm ir norājošs, bet kopumā sirsnīgs, vienkāršs tautas mazdēlu ucinātājs.
51 balss Saeimā par Bērziņu sarēķināma itin vienkārši. Vai nu noslēdzams koalīcijas kompromiss, vai “par” ir vēl viena sekmīga, cilvēcīga iznāciena vērts, kā prezidentam tas izdevās pēc Zolitūdes traģēdijas. Tad nevienam nebūs, ko iebilst, jo nevēlam tak valdnieku Urānu vai Kronu, To Kungu debesīs – tikai Latvijas valsts galvu. Protams, būs kāda zeķubikšu politikas pārstāve Baibiņa pret, kādai Birutai, kura izgriež un ielīmē kladē aktieru fotogrāfijas, Bērziņš nebūs īstais, un Ilzīte no Sorosa kantora iekleposies, ka gribētu sev līdzīgu fenomenu iedabūt prezidenta krēslā, tomēr visā jāietur vidusmērs. Redzēs, kam Saeimā jūnijā pasniegs lielo kliņģeri, bet pašlaik it nevienam nav tāda balsu fonda un augļus nesoša noguldījumu depozīta kā Valsts prezidentam.
