Juris Lorencs: Uz tiesas sola – “Facebook” 2
Negaidīts pavērsiens Vācijā – Minhenes tiesa nupat pieņēmusi izskatīšanai Vācijā dzīvojoša ķīniešu izcelsmes advokāta Čaņžuo Žuņa prasību pret sociālā tīkla “Facebook” dibinātāju Marku Cukerbergu un vēl vairākiem kompānijas menedžeriem par atbalstu naida kurināšanā, vardarbības draudiem un holokausta noliegumam. Apsūdzības būtība – interneta gigants nepietiekami aktīvi dzēšot aizvainojošu, pat pretlikumīgu saturu, kas izplatoties sociālajā tīklā.
Pirms tam mediju ievērību izpelnījās Vācijas Zaļās partijas politiķes, parlamenta deputātes Renātes Kīnastes interneta epopeja. Pēc vasarā notikušā incidenta, kurā ar cirvi bruņojies jaunietis no Afganistānas uzbruka vilciena pasažieriem un tika nošauts, viņa tviterī apšaubīja policijas rīcību – tā, iespējams, esot rīkojusies “pārsteidzīgi”. Sociālajos tīklos, pēc Kīnastes pašas vārdiem, tas izraisīja īstu “sūdu vētru”. Pār politiķes galvu saka birt gan konstruktīva kritika, gan lamas un apvainojumi – viens par otru rupjāki. Nespēdama izturēt negatīvās informācijas gūzmu, Kīnaste atrada visai oriģinālu atbildes veidu – sāka personīgi, bez uzaicinājuma apmeklēt komentāru autorus, kuru personības un adreses viņai izdevās noskaidrot. Vislielākais pārsteigums esot bijis tas, ka tie izrādījušies nevis kaut kādi labējie “margināļi”, bet pārtikuši, viesnotaļ cienījami vidusšķiras pārstāvji.
Var tikai apbrīnot vācu politiķes drosmi. Nesen paziņa, kas interesējas par politiku un ir pat kādas partijas biedrs, uz manu jautājumu, kāpēc viņš nekandidē vēlēšanās, – atbildēja: “Tā politika varbūt nav slikta lieta, bet par deputātu – to gan ne. Jau pati doma, ka kampaņas laikā internetā par mani sāks klejot visādi kompromati, uzdzen šermuļus. Vai man un manai ģimenei to vajag?”
Ja laikā, kad dibinājās Tautas fronte un LNNK, būtu pieejams internets, ko gan mēs komentāros būtu uzzinājuši, piemēram, par Eduardu Berklavu? “Krievu tanku bučotājs” – tas droši vien būtu pats maigākais epitets. Personīgi pazīstu vairākus cilvēkus, ko šodien dēvējam par atmodas laika līderiem. Nedomāju, ka viņiem visiem ir tik bieza āda, lai izturētu šādu negatīvas informācijas lavīnu, viņi vienkārši būtu klusi “paslīdējuši malā”. Jo pilnīgi ideālu cilvēku jau nav, katram ir kādi trūkumi vai pagātnes kļūdas.
Jaunāku laiku piemērs – pret agrāko “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu vērstā interneta kampaņa. Āboltiņa pati personīgi to izturēja, tomēr partijas vadības vēlēšanās vairs nekandidēja. Iespējams, tieši internets ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas politikā neienāk jaunas, spilgtas sejas un kāpēc jau esošie politiķi publiski parasti izsakās tik piesardzīgi, miglaini un nekonkrēti.
Atgriežoties pie Vācijas – protams, no vienas puses, šķiet absurdi apsūdzēt ebreju Marku Cukerbergu holokausta attaisnošanā. Tomēr cerēsim, ka šā procesa “sausais atlikums” būs atbildīgāka sociālo tīklu un komentāru vietņu politika. Nav samērojami, ja cilvēku var sodīt par rupju uzrakstu uz sētas žoga, ko redz varbūt daži desmiti cilvēku, bet anonīmas un melīgas ziņas autors, kuru internetā izlasa tūkstoši, netraucēts tīksminās par savu vārdu iedarbību. Turklāt žogu var ātri aizkrāsot, ko faktiski nav iespējams pilnībā izdarīt ar reiz internetā iesūkušos informāciju.
