Voldemārs Krustiņš: Uz vietas soļot, marš! 2
Viena daļa t. s. politikas vērotāju jau stāsta, ka 12. Saeimas vēlēšanu iznākums ir tikpat kā skaidri zināms. Proti, pie varas palikšot jau valdošā koalīcija, tātad faktiski “Vienotība”, par pušelniekiem pieaicinot zaļos zemniekus un Nacionālās apvienības cilvēkus, ja radīsies tāda vajadzība. Tamlīdzīgi izteicies arī pieredzējušais Kalvītis.
Saprotams, ka tādas valodas varētu nākt no pašas “Vienotības”, lai svārstīgākie politiskie labuma meklētāji spiestos pie šķietami stiprākā sāna. Varbūt! Tomēr “Vienotības” izredzes stūrēt koalīciju ir ļoti labas, jo notiekošais Ukrainā palīdz dzīt patriotisma vēju “Vienotības” burās. Un vēl – konkurentu aplamības.
Pēdējā laikā gan izpaužas bažas par to, vai tikai šī Sudraba, kura ir gan bikstīta un tramdīta, tomēr vēlēšanās var iespiesties 12. Saeimā. Redz, vēlētājai tautai var ienākt prātā pārbaudīt Sudrabas kundzi, kas sola pārmaiņas, sola par tādām cīnīties, kamēr “Vienotība” sola kustību soli pa solītim, apdomīgi, solidāri un stabili. Lēnām pār tiltu, vai ne? Oponentiem un droši vien arī tautai šķiet, ka vajaga ātrāk…
Viens no šo vēlēšanu nepatīkamākajiem rezultātiem paredzams tas, ka 12. Saeimā joprojām nebūs ietekmīga “radikāla” nacionālā opozīcija, kādai jābūt Latvijas valsts un sabiedrības interesēs (atsaucoties uz politikas slavenībām, šeit pieminu britu veiklā konservatīvā premjera B. Dizraeli (1804 – 1881) pamācību, ka “neviena valdība nevar justies pilnīgā drošībā tur, kur nav stipras opozīcijas”). Nacionāla opozīcija liktu kustēties valdošajai koalīcijai un nodrošinātu pretsparu prokrieviski – proimpēriskajai legālajai opozīcijai, ždanokiešiem un saskaņiešiem. “Vienotības” vicelīdera Dz. Zaķa nesenie uzbrukumi Nacionālajai apvienībai, to nostādot par otru līdzīgu radikāli (!!) pārī pret “Saskaņas centru” (sk. žurnāls “Sestdiena”, 19. – 25.09.), ļauj paredzēt nacionāļu apdraudēšanu koalīcijā. Daudz un dikti pļāpājot par valsts drošības stiprināšanu, valdošie ministri vis necenšas pēc taustāmiem darbiem. Tas tāpēc, ka nepastāv ne enerģiska, ne nacionāla pozīcija, nedz tās radikāla opozīcija, kas vajadzīgās reizēs valdošajiem neļautu slīkt oportūnismā.
