Uldis Šmits: Interesanti, cik daudzi Latvijā izmantos uzaicinājumu “krievu pasaulē” 16
Sākot ar maiju, stājas spēkā Krievijā svaigi pieņemtie likuma grozījumi, kas vienkāršo Krievijas pilsonības piešķiršanu. To varēs iegūt visi, kuri paši vai kuru tiešās radniecības līnijas priekšteči – vecāki, vecvecāki utt. – dzīvojuši bijušās impērijas, Padomju Savienības vai mūsdienu valsts teritorijā, ja attiecīga komisija atzīs pretendentu par krievu valodas lietotāju. Kā šajā sakarā izteicies Valsts domes NVS lietu, Eirāzijas integrācijas un sakaru ar tautiešiem komisijas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis, jaunais likums esot “kārtējais posms, risinot krievu pasaules savākšanas un atkalapvienošanas uzdevumu, bet tā nozīmi mūsu tautiešiem ir grūti pārvērtēt”.
Interesanti, cik daudzi Latvijā gribēs izmantot šo atviegloto kārtību kaimiņvalsts pilsonības iegūšanai, ko var uzlūkot ne vien kā tīri juridisku procedūru, kas saistīta ar zināmiem pienākumiem un tiesībām, bet arī kā ģeopolitisku izvēli. Jo tieši tā uz to raugās Maskava, kuras uztverē Krievijas pasei jāiemieso piederība noteiktai “pasaulei” un sevišķai “civilizācijai”. Savā ziņā šobrīd t. s. tuvējā aizrobežā piedāvātās vai reizēm (kā nereti nupat Krimā) uztieptās Krievijas pases var salīdzināt ar PSKP biedra kartēm, kad no to īpašniekiem tika gaidīta, piemēram, atbilstība komunistiskās morāles normām, nerunājot par ideoloģisko atbilstību un gatavību rīkoties saskaņā ar nosprausto politisko līniju.
Tagadējā Kremļa līnija ir izteikta jau pieminētajā frāzē par krievu pasaules kopā vākšanu, ietverot tajā gan “tautiešus”, gan pie viena savācamās “krievu zemes”. Francijas vēsturniece Fransuāza Toma nesen laikrakstā “Le Monde” apgalvoja, ka Leonīda Slucka vadītā Krievijas Valsts domes komisija pārsteidzošā kārtā atgādina savulaik Ribentropam uzticēto uzdevumu mobilizēt diasporas vāciešus. Savukārt Krievijas varai pietuvinātajā “Izvestija” 3. aprīlī bija lasāms politologa Andranika Migranjana viedoklis, ka Hitlera politika līdz 1939. gadam vērtējama atšķirīgi no politikas pēc 1939. gada, proti, sākotnēji viņš nodarbojies ar vācu zemju savākšanu – Vācijai bez asinsizliešanas pievienojis Austriju, Sudetus un Mēmeli (Klaipēdu) un, ja Hitlers pie tā būtu apstājies, tad “paliktu savas valsts vēsturē kā visaugstākās klases politiķis”. Šie Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas locekļa Migranjana prātojumi parādījās kā ass iebildums ievērojamajam vēsturniekam un filozofam Andrejam Zubovam, kurš Krimas aneksiju pielīdzināja Austrijas anšlusam un tāpēc tika atlaists no pasniedzēja darba Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā. Krievijas pilsonis Zubovs, kurš lieto ļoti izkoptu krievu valodu, laikam tomēr īsti neiederas Putina iecerētajā “krievu pasaulē”. Tajā drīzāk atrastos vieta tiem Latvijas pilsoņiem, piemēram, dažiem Saeimas deputātiem, kas nespēj saskatīt Ukrainā notiekošajā nekādas nosodāmas Krievijas agresijas pazīmes. “Krievu pasaule” pirmām kārtām ir ideoloģisks jēdziens.
Iespējams, Krievijas pilsoņu izmantošana par politisku instrumentu ir parocīgāka Latvijā, kur arvien trūkst precīzu datu par viņu skaitu, vai Igaunijā, kur Krievijas pilsonību ieguvušo īpatsvars ir krietni lielāks un kur nepilsoņu naturalizācijai nekad arī netika pievērsta pārlieka uzmanība. Jāpieļauj, ka Kremli vairāk interesē nevis Krievijas pilsoņu daudzums Baltijas telpā, bet “tautiešu” uzskati un iespējas ar tiem manipulēt. Tomēr noteicošā būs pašu Baltijas valstu pārliecība par savas jau izdarītās izvēles pareizību un tātad negrozāmību.
