Kultūra
Māksla

Uzburt savu pasauli mākslā. Saruna ar Kristiānu Dimiteri0


Kristiāna Dimitere
Kristiāna Dimitere
Foto: Anda Krauze

Piektdien, 8. martā, Jūrmalas Kultūras centrā atklās KRISTIĀNAS DIMITERES izstādi “Zilonis Čārlzs (atrodi paslēpušos mednieku!)”. Māksliniece teic – tā nav klasiska personālizstāde, bet gan vairāku gadu garumā tapušu pašai mīļu darbu izlase.

Vai varat atklāt, kā izvēlējāties izstādes vietu un kā tapa neparastais nosaukums?

K. Dimitere: Vietu es neizvēlējos, mani uzaicināja kuratore, kas organizē izstādes Jūrmalas Kultūras centrā. Kad iekārtoju izstādi, viņa teica, ka jau kopš brīža, kad sākusi kultūras centrā strādāt, esot gribējusi, lai tur notiek mana izstāde. Par to biju ļoti aizkustināta un glaimota.

Šī nav tāda personālizstāde, kā ierasts, tradicionālai tai man vajadzīgi divi gadi. Jūrmalas Kultūras centrā būs apkopoti dažādu periodu darbi, kas palikuši pie manis un ir man pašai mīļi. Būs arī daži – divi vai trīs – pavisam jauni.

Kas attiecas uz nosaukumu… Ir ļoti labi, ja izstādei ir nosaukums, tāpat kā ikvienai puķei ir vārds. Ja varam nosaukt kādu lietu vārdā, uzreiz uztveram to kā saprātīgu būtni. Nosaukums personificē šo notikumu. Bet, tā kā izstādes darbi nav tai speciāli taisīti, izvēlēties nosaukumu nebija nemaz tik vienkārši.

Man mazliet palīdzēja krievu rakstnieks Viktors Peļevins – neesmu gan liela viņa cienītāja, bet vienā no pēdējiem romāniem bija ārkārtīgi smieklīgi mākslas darbu nosaukumi. Var teikt – viņš mani iedrošināja pārāk nemocīties.

Tā kā viena no izstādē izliktajām gleznām ir “Rejs Čārlzs saulespuķēs”, un viņš ir tik nozīmīgs dziedātājs, ka var tikt salīdzināts ar lielu dzīvnieku, piemēram, ziloni, bet citā gleznā “Austrumu ekspresis” tiešām attēlots zilonis, tad arī izvēlējos šādu nosaukumu. Turklāt izstādē jau ir arī dažādi citi dzīvnieki – es tos personificēju. Savukārt ziloni un pašu vietu “Austrumu ekspresī” redzēju sapnī – ziloņi tur gan bija tā kā citā sakarā, bet es viņu tomēr iegleznoju.

Man jau vispār šķiet, ka jūsu glezniecība ir ļoti tuvu sapnim.

Protams, mēs, visi mākslinieki, pētām dabu un priecājamies par to, bet mākslā brīnišķīgi ir, ka vari uzburt pats savu pasauli no tā, ko esi redzējis un piedzīvojis, tāpēc arī mana māksla šķiet mazliet nereāla.

Pēdējā laikā jums nav bijušas izstādes, – vai tas nozīmē, ka sanācis mazāk gleznot?

Bija gan viena izstāde 2017. gadā, taču varētu arī teikt, ka gleznoju mazāk. Protams, tas nozīmē, ka ir visādi citi darbiņi.

Šajā laikā esmu, piemēram, uzzīmējusi ilustrācijas maz zināmai Kārļa Skalbes pasakai “Jūras vārava”.

Mana draudzene, gruzīnu režisore, kas dzīvo Maskavā un izdod dažādus albumus un mākslas kalendārus, lūdza, lai pati izvēlos kādu latviešu autora darbu. Viņai bija tikai divi nosacījumi – lai tas ir latvisks un par Rīgu. Izvēlējos šo pasaku, jo biju to dzirdējusi bērnībā kā radiouzvedumu, Sergejs Timofejevs pasaku iztulkoja, un es sazīmēju.

Vēl ir arī visādi citādi zīmējamie darbi. Protams, ja gribi tiešām uztaisīt izstādi, jāraksta projekts Valsts kultūrkapitāla fondam, tad arī vari to izdarīt, nevis tad, ja tev jāskrien apkārt pa dažādiem citiem darbiem. Jo, cik tad daudz mums Latvijā ir mākslas kolekcionāru, kas var atļauties iegādāties mākslu?

Kristiāna Dimitere, “Rejs Čārlzs saulespuķēs”.
Kristiāna Dimitere, “Rejs Čārlzs saulespuķēs”.

Vai šajā izstādē būs arī skulptūras? Kādu laiku tās neredzējām…

Jā, man palikusi Šeherezāde no izstādes galerijā “Alma”, vēl uztaisīju Aladinu klāt – viņš ir tik smags, ka reti kur esmu viņu vedusi un rādījusi. No skulptūrām būs arī pulkstenis kā sievietes torss, un mušmires – tādas mazas, poķīši ar zaldātu galviņām.

Netālu no manām mājām ir poligons, tur aug dažādas sēnes, un man īpaši patīk mušmires.

Attēloju viņas augam ārā no zemes ar tādām friču ķiverēm. Interesanti, ka tur Otrā pasaules kara laikā tiešām karoja. Runājot par sēnēm, kas ir tādi dīvaini radījumi, ir vēl viena vieta netālu, kur es sēņoju un nemaz nezināju, ka tur ir lībiešu kapi. Tagad domāju – es taču tā ēdu savus senčus (smejas). Man ir arī tāds darbs “Mušmiru balets”, un uzzīmēju vēl dažus klāt – tas nebija grūti, man tiešām patīk zīmēt.

Sacījāt, ka šajā izstādē apkopoti jums mīļi darbi. Tas nozīmē, ka mīļi visi, bet vai ir kāds, kas īpaši tuvs?

Vēl man pašai īpaši mīļa Šeherezades skulptūra. Atgādināšu – Šeherezade bija tā, kas stāstīja sultānam pasakas, lai viņu nenogalinātu. Faktiski viņa bija pirmā seriāla pamatlicēja. Tas atgādina – arī zonā, izsūtījumā, kur nonāca rakstnieki, viņiem bija vakaros zekiem jāpārstāsta grāmatas, turklāt interesanti jāpārstāsta.

Man ļoti patīk Šeherezades grimase – viņai viena acs ir ciet, otra vaļā, kā brīdī, kad tu negribi ieraudzīt kaut kādas šausmas vai arī negribi būt tur, kur esi. Un aiz austrumnieciskā plīvura redzams, ka mute pavērta, it kā viņa ievilktu gaisu. Tā grimase man likās ļoti stāstoša, kā bailes, un tādu es arī skulptūru uztaisīju. Man bija divas skulptūras šajā sērijā, bet Eiropu nopirka.

Un Aladins? Saprotu, ka arī viņš būs izstādē…

Aladins ir pašapmierināts, “Max Mara” firmas brillēs, ar smiltīm appūsts un smīnošs.

Man patīk, ja cilvēkiem piemīt tāda labā nozīmē bezkaunība, dzīvespriecīga un dzīvi apliecinoša.

Kad skatos, ko mēs, cilvēki, darām… Vieni visu mūžu maksā kredītus, citi cīnās par izdzīvošanu, daudzi jauni cilvēki pavisam atmetuši cerības uz ko labāku un runā, ka strādās visvienkāršāko darbu par pavisam mazu atalgojumu – tas rada diezgan bezcerīgu sajūtu.

Saistītie raksti

Tas man atgādina mūsu bērnības slavenos kinorežisorus, lai tas būtu Tarkovskis vai kāds cits. Kā viņi stāstīja, ka, pirmo reizi noskatījušies filmu, tik ļoti aizrāvušies, ka gandrīz puspliki skrējuši uz kino institūtu, lai tikai varētu strādāt šajā jomā.

Viņi bija gatavi uz grūtībām dzīvē, lai darītu to, kas viņus interesē. Tagad cilvēki sapņo tikai par to, lai viņiem būtu stabila alga, lai nomaksātu visus rēķinus. Tad jau arī neko lielu nevar radīt ne matemātikā, ne fizikā, ne mākslā…

LA.lv