Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. augusts, 2016
Drukāt

Uzcelt baznīcu mājupceļam. Saruna ar Valdi Atālu (12)

Foto - Arnolds KārklsFoto - Arnolds Kārkls

Dziesminieka būtība ir taisnīguma, sirdsapziņas un mīlestības cīņa, un tā nav beigusies, ir pārliecināts dzejnieks, dziesminieks un mākslinieks Valdis Atāls. Dziesmā var pacelt roku sveicienam, var arī iecirst dūri sejā. Valda Atāla dziesmas ir mājupceļš. Pie sevis paša. Valda Atāla jaunākās un ne tik jaunās dziesmas varēsim dzirdēt Jaunpiebalgas puses “Lielkrūzēs”, kur no 5. līdz 7. augustam notiks jau septītais Latvijas dziesminieku saiets. Šis saiets varētu kļūt par viņa pēdējo – viņš teic, mūrējot cilvēkiem kamīnus un mājas, rokas kļūstot nepiemērotas ģitāras stīgām. Bet vēl paliek dzeja, draugi, kas palīdz muzicēt, un protams, klausītāji, kuru skaits tikai vairojas. Dziesmas nebeidz nākt – 16 no tām septembrī iznāks Valda Atāla jaunākajā albumā “Mājupceļš”.

Dziesminieks nav tikai persona uz skatuves, tāds viņš ir arī ikdienā, katrā dzīves brīdī. Valda Atāla stāsti nemanot pārtop jokā, joks skan ritmiskos teikumos, un runātais sarindojas kā dziesma ar savu ritma zīmējumu un vārdu jēgas melodiju – augšup un lejup kāpjošu.

Valdis Atāls dzīvi veltījis mūzikai, dzejai, mākslai un rakstniecībai, izsūtījuma cietumā izcietis padomju varas vajāšanu, atzīst, ka radošam cilvēkam mūsdienās neesot viegli, melni joko – viņš šobrīd esot sliktākā situācijā nekā dažs labs bijušais čekas darbinieks, kas kādreiz maucis nagus, bet tagad saņemot pensiju. Valda mākslinieka ikdiena neaizrit mūzas apskāvienos ar ģitāru rokās, kā varētu domāt. Iztikšanai nopelnīt var celtnieka darbos, nu jau retāk – uzbūvējot pa skaistam kamīnam, tā ir vēl viena no daudzām Valda Atāla prasmēm. “Kamīnus tagad pasūta arvien mazāk, rodas iespaids, ka cilvēki ir krīzes situācijā, viņi ir izceļojuši no valsts. Tie, kas iebrauc ciemos, man jautā – kāpēc vēl kavējies? Veiksmes stāsts mums ir tikai uz vienu pusi – birokrātiem, varbūt kādam biznesmenim, bet strādniekiem un tautai tas nav domāts.”

Bez karātavu humora šobrīd nevarot, smejas Valdis, atzīstot, ka viņš arī šajos apstākļos esot optimists. “Es tomēr nevaru atļauties ganīties pie atkritumu tvertnēm – tas būtu pazemojums ne tikai man, bet arī cilvēkiem, kas man tic un kas klausās manu mūziku, seko tam, ko es daru. Protams, no mūzikas iztikt nevar. Ja gribi izdarīt ko vairāk, izdot albumu, rīkot koncertus, tevi jau pa ceļam aplasa birokrātijas aģenti – autortiesību aģentūra un Valsts Ieņēmumu dienests. Galu galā es tomēr ticu – pasaule ņems labu galu! Skaidrs, ka neviens no mums beigu beigās nepaies garām kapiem, bet mani nomierina tas, ka ne tikai tie naivie, sentimentālie un ideālisti cieš un atdod galus, bet arī tie, kuri ir sakrājuši mantu un otra asinis dzēruši. Man apkārt ir mūzika, mākslas ideāli. Galvenais, no kā ceļas prieks, ir no sevis uzpazīšanas, kas notiek visu mūžu.

Šobrīd pēc ilgāka klusuma brīža ierakstu jomā esot gatavs jauns Valda Atāla dziesmu albums, kura iznākšanu taustāmā formā dziesminieks sola septembrī – “kad putni dosies uz dienvidiem, bet skolnieki – uz skolu”. Ierakstā iekļautas 16 dziesmas, kuras laiku pa laikam jau izskan Valda Atāla koncertos, šad un tad klausāmas arī internetā un radio. “Gatavs un sakārtots viss bija jau pavasarī, tomēr vasarā cilvēkiem ir savas lietas – atvaļinājums, prieki, ūdens. Cilvēks vasarā ir kā gaisa balons – vaļā pasprucis, un nākt pie viņa ar kaut ko jaunu un apdomājamu nav īsti prātīgi. Rudenī – tad ir īstais laiks novērtēt ražu. Tad domāšu par albuma atklāšanas koncertu, aicināšu talkā Arnolda Kārkla izveidoto grupu “Zaļā vārna”. Datumu gan vēl neesmu nospraudis,” stāsta dziesminieks.

Jaunajam dziesmu krājumam devis nosaukumu “Mājupceļš”. “Mēs visi atnākam uz šejieni un tad atkal dodamies mājās. Tas ir pēdējais ceļš, un to mēs ejam visu mūžu. Saprotu, ka tas skan fatāli, bet tāda ir mūsu eksistence – neviens nekad nezina, vai viņam tiks dāvāta arī rītdiena. Mājupceļš ir kā kāpnes uz debesīm, bet mans mājupceļš ir manu dziesmu ceļš un saskarsme ar citām dvēselēm, un tās visiem cilvēkiem ir vienādas. Tie, kas ir pamodušies, tie drīkst arī mirt. Ar mūziku, ar poētisko auru tu atskaities savai dvēselei. Dziesmas ir kā asins analīzes, kas nevar samelot. Un tad tu uzlūdz savu dvēseli uz deju. Līksmo, kamēr esi dzīvs, saprotot, ka mājupceļš ir nenovēršams. Tu to veido tā, lai tev nebūtu žēl pamest ligzdu, ko esi šeit veidojis. Mājupceļš ir nopietna atskaite katra cilvēka dzīvē.”

Dziesmas “Mājupceļš” vārdi plūst ritmiskā upē, tomēr neaizplūst garām – prātā ar skaudru atskabargu ieķeras katrs teikums. “Sakrīt zedeņi, virmo gaisi, aizaug ar miglu un akmeņiem, aiziet pelnos, dūmos un gājputnos tie, ko mīlam, un tie, ko nemīlam. Vēl es esmu, un tu vēl esi, un mēs viņpus apvāršņa smeļam. Vai mēs uzspēsim, vai mēs spēsim uzcelt baznīcu mājupceļam. Sausām acīm mākoņu ganībās, kādas ātras un dīvainas vērtības. Tā mēs aizejam bez Dieva palīga. Jaunā tālē un jaunā verdzībā.” Par kādu verdzību te ir runa? “Tādi paši cilvēki, kas savulaik kalpoja komunisma rēgam, tagad tikpat cītīgi kalpos arī musulmaņu ideoloģijai. Mūsdienu Eiropa neizbēgs no šīm pārvērtībām. Pēc Otrā pasaules kara tā ir pārāk gļēva, nožēlojot savus grēkus. Cilvēks šajā visā ir pilnīga niecība kapitālfašima, terorisma un kara priekšā,” skaidro autors.

Līdzās paša rakstītiem dziesmu tekstiem albumā iekļautas arī dziesmas ar dziesminiekam ļoti tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem (“Pieskāriens” un “Vientulība”). “Es laižu savā sirdī dzīvot personībām lielākām par mani pašu,” saka Valdis. “Mana sirds ir pilna ar šādiem ļaudīm, un viņi uzkopj manu sirdi. Es pats esmu nekārtīgs, bet viņi sakārto, aizpilda manu sirdi, un tad tajā vairs nav vietas ļaunumam. Tāds ir Imants Ziedonis – viņš ir pierakstīts kā bērniņš manā sirdī.”

“Mans klausītājs pieder pie garīgās inteliģences – pie garīguma meklētājiem,” saka Valdis. “Neticu, ka tāds “tralalā” šlāgeru klausītājs man sekos. Ievainots cilvēks, kas grib atveseļoties kopā ar mani – tas klausās šo mūziku un dziesmas. Vēlos uzrunāt cilvēkus, kas ir atvērti draudzīgumam. Es neprasu, lai mani mīl. Vērojot manu ceļu, klausoties manas dziesmas, ikviens var iet savu ceļu, var meklēt pats sevi.”

Kādreiz pirms trim gadu desmitiem, atmodas laikā, dziesma kļuva par izpausmes elementu brīvības alkām un pat veidoja saliedētu dziesminieku kustību, pēcāk izplēnot un zaudējot kopējo straumi. Nu tā atkal ar jauniem spēkiem piedzīvo atdzimšanu, ikgadējais dziesminieku saiets Jaunpiebalgā ik gadu pulcē arvien vairāk cilvēku – dziesminieku un klausītāju – no malu malām, un robežas starp pirmajiem un otrajiem te parasti gaist. Šogad “Lielkrūzēs” Valda dziesmas viņa paša sniegumā, iespējams, skanēšot pēdējoreiz. “Ne tādēļ, ka es būtu kaprīzs vai nevēlētos turienes draudzīgumu. Šobrīd mana roku situācija, tieslietu terminiem runājot, ir nepārvarama vara, un krāšņu, kamīnu mūrēšana tās, tāpat kā Egonam Pičneram, ir padarījusi nederīgas ģitāras stīgām. Tas, protams, ir diezgan bēdīgi, bet tas nenozīmē, ka sirds nepaliek skanoša. Dvēsele joprojām mani uzaicina uz dzeju, mūziku un deju. Melodijas nāk. Aicināšu kādu palīgu, kas pieraksta melodiju un harmoniju. Garīgām izpausmēm vienmēr var atrast realizācijas iespēju.”

Valdis šogad iesaistījies arī saieta rīkošanā. “Man ir vēlme, lai nāk jaunie ar lielāku spēku nekā mums, vecūkšņiem – man, Haraldam Sīmanim un vēl dažam. Vajag jaunas asinis, jaunas dziesmas, šī laika attieksmi. Mums ir goddevīgi jāatdod viņiem ceļš. Kamēr esam tēvi, mums viņi jāatbalsta. Mums ir jāiet un jārāda, ka ar dziesmu kalnā ir jākāpj. Vispirms jāuzkāpj savā sirds kalnā, tad – dziesmu kalnā. Un jāiet! Katrs, kas ir paņēmis rokās instrumentu, ir devies sevi pamodināt. Kad ir pamodies pats, viņš ierauga nebeidzamo taisnīguma krīzi un badu. Tad viņš kļūst par trubadūru, iet priekšgalā, paužot sāpi. Šajā ziņā ļoti aktīvs ir Kaspars Dimiters – šobrīd visredzamākais no bardiem. Es nevienam nedotu balvu, pirms to nebūtu saņēmis Kaspars Dimiters. Man pašam gan viņš nav apēdams – ir laba mūzika, laba balss, tomēr visu laiku nevaru klausīties apsūdzības rakstus un protokolus. To, ko viņš raksta, zinu es pats! Dvēsele prasa ko citu. Manējā meklē mieru. Es tomēr dziedu pavisam citu dziesmu. Ir jābūt kādai transformācijai no sāpēm uz ko citu, lai ar savu sāpi apziņu nenogalinātu, bet paceltu kādu pakāpi augstāk. Realitāti mēs izprotam daudzi, bet pārvērst to par ilglaicīgu simbolisku mākslu – tā ir reta parādība.”

Klejojošo Pāna balvu Valdis Atāls piešķirtu Ansim Ataolam Bērziņam, kurš šobrīd devies trimdā. “Acīs iekrituši daudz jauno, tomēr viņš šobrīd ir visspilgtākais. Tāpēc vien, ka viņš ir nonācis politiskā vajāšanas situācijā, esmu viņam līdzjūtīgs – viņš ir kļuvis par peramo avi, būdams talantīgs garā, dziesmās un savā būtībā. Dziesminieka kalna gala būtība ir taisnīguma, sirdsapziņas un mīlestības cīņa pret šo apēdamo realitāti un prostituējošo politiku. Viņš nav nekāds diedelnieks, bet cilvēks, kurš cīnījies par savu dzīvi, kurš to realizē gan garīgi, gan fiziski. Man tas ļoti sāp un ir pat grūti par to runāt. Valsts šeit parādās kā nezvērs, kas apēd savu tautu, – te var nolasīt veselu lekciju par to, kā viena maza tauta “līferējas”, kolaboracionē, mēģina palīst kādam apakšā tikai tāpēc vien, lai saglabātos. Tiesa, mūsu laikos saglabājas birokrātija, bet tauta bēg prom.”

Māksla un politika nav šķiramas, pat ja kāds tā tagad mēdzot apgalvot, saka dziesminieks. “Mākslu nevar atraut no dzīves. Es varu pacelt roku sveicienam, bet varu pacelt dziesmā arī dūri un ietriekt sejā. Katrs, kas iet iezīmēt jaunas robežas mākslai, tāds “čegevara” vien ir. Katrs, kas cērt savu ceļu mūzikā un mākslā, ir taisnīguma, mīlestības un brīvības simbols. Māksla nevar eksistēt bez ideāla. Brīdī, kad māksla skar eksistenciālas dzīves formas, tā kļūst politiska.”

“Augstāka par karogu, par ikdienišķo politiku ir pati dziesma. Dziesma tautā ir saiklis “un”. Dziesma ir zelta diegs caur visām krellēm, ko sauc par tautu – dziesma ir uzvērusi mūs uz viena diega. Tāpēc dziesmusvētki ir maģisks akts – tas pieder pie tāda pirmatnēja šamanisma. Vēsturiski, atceroties dziesmoto revolūciju, saprotam, ka dziesma ir mūs glābusi. Ir taisnība, ja saka – tikai dziesma nenosalst. Nosalst paši dziedātāji.”

Paša Valda balss koncertos izskan arvien retāk. “Pats necērtu stigu, neskrienu, nemeklēju iespēju uzstāties, bet aicinājumiem labprāt atsaucos.” Ironiski, bet reizēm ir jāizsver – ja vienā darba dienā man maksā tikpat daudz, cik koncertā, tad ir jāpadomā – varbūt vieglāk ir strādāt. “Tomēr koncerts netop vienā dienā. Tam ir jābūt īpašam. Es gan nesirgstu ar lieluma māniju – man pietiek, ja ir arī viens klausītājs. Tas jau ir ļoti precīzs mērķējums.”

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Visiistaakais Tautas Maakslinieks

  2. 100% pievienojos. Viena klausiitaaja no miljona

  3. Valdim – veselību un mazliet vairāk optimisma , citrona ar medu ! Un nevaru piekrist par Kasparu D. Nu netīk man viņa pēdējās *ēverģēlības* . *Apdiršot* valsti , tu līdz ar to *apdirs* arī tautu kuras *gabals* tu itkā esi , zemi , kura tevi pēc visa šitā vēl nes … Kaspar , LATVIEŠI nav Marija un nelaizīs Tev seju …

    • P.S. Nedomāju , ka Marijas koments būs ar manu blakus ! Es biju domājis K.D. dziesmu par Mariju ! Vēl reizi Marijai atvainojos !

  4. Talants vienmēr ir daudzveidīga. Tāpēc viņš ir cieši izrādīt sevi tikai vienā virzienā. Bet, pirmkārt, radošs cilvēks ir pienākums būt nevienaldzīgiem. Viss tas ir raksturīgs Valdim Аталсу, kas dāsni dalās ar saviem novērojumiem par dzīvi, paceļot mūsu dvēseles pār ikdienu, bet ar to palīdzot tām pārvarēt izaicinājumus realitāti.
    Paldies liels viņam par to, ka piemērs savas dzīves laikā viņš palīdz citiem atrast sevi šajā pasaulē!

  5. talantīgs un lepns… visu cieņu !!!!!! sen jau esmu VALDI atzinusi par savu cilvēku. Kādi teksti, cik izjusts muzikālais pavadījums. Rets dārgakmens Latvijas mālainajā augsnē…

  6. Visu cieņu Valdim Atālam!

  7. ej . uz / paransi
    (nodzēsiet atstarpes)

  8. ej.uz/paransi

  9. Valdis ir uzskatāms piemērs Latvijas veiksmes stāstam. Vai gan šādiem cilvēkiem ar daudziem talantiem nāktos mūrēt kamīnus un strādāt celtniecībā? Domāju, ka nē! Taču tas kas notiek šeit, bieži vien citu iespēju neatstāj, jo uz katru pelnītāju šeit ir desmitiem asinssūcēju-liekēžu. Visu to izjūtot savā praksē pāriet vēlēšanās tos ar savu darbu barot, vai vēl trakāk – rodas alerģija. Tādēļ ir saprotama Valda Atāla pozīcija, gan kā mākslinieka, gan kā vienkārša darba rūķa, kuram savu iztiku kaut kā nākas nodrošināt. Veiksmi, Valdi!

    • Lauķi, un kālab ne? kamīnu mūrēšana taču esot viens no viņa daudzajiem talantiem 😉
      Atāls nav mācījies un nespēlē profesionālo mūziku, tādēļ maize jāpelna, darot fizisku darbu. Latvijā nevar būt bards (dziesminieks utt.) un nestrādāt. Turklāt, cik ir noprotams, Latvijā visi, kas prot kaut ko spēlēt, ir dziesminieki, un visi, kas prot uzrakstīt rindu, ir dzejnieki. un gandrīz visi ir arī dancotāji… Kā gan mēs dzīvotu, ja neviens no viņiem nepelnītu naudu ar darbu? :). Kas tad pelnītu, ja gandrīz visi ir dzejnieki, dziesminieki, vārdu sakot – mākslinieki? tie daži amatnieki, kas mums ir? žēl, ka mums nav vairāk amatnieku, būtu brīnumskaista valsts.

Jaunjā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+