Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. oktobris, 2016
Drukāt

Anda Buševica: Atjaunotās ebreju sinagogas Latgalē ir arī liecība par Latvijas atdzimšanu (4)

Busevica_2

Anda Buševica

Ieejot nupat atjaunotajā Ludzas Lielajā sinagogā, nosmaržo pēc koka un Eiropas lielo projektu naudas.

Ludza ir mans šīs vasaras atklājums – pasakaini skaista pilsēta ar pieciem ezeriem, kurā visi pakalni aizņemti – vienā – katoļu, citā – pareizticīgo vai vēl kāda dievnama smaile, Lielā sinagoga gan zemāk – ezera krastā. Savulaik Ludzā bijuši pieci lūgšanu nami un trīs sinagogas, šobrīd pilsētā nav iespējams sapulcināt desmit pieaugušus Toras zinātājus vīriešus, lai noturētu lūgšanu.

Ar mērķi seno koka ēku glābt un saglabāt 2013. gadā Ludzas nelielā ebreju kopiena uzdāvināja avārijas stāvoklī esošo sinagogu pilsētai. Tobrīd tā bija sarkanu ķieģeļu ēka, un pat pieredzējušais arhitekts Pēteris Blūms ne uzreiz atklāja, ka mājas vēderā ir daudz senāka guļbaļķu būve, tapusi ap 1800. gadu, un šobrīd uzskatāma par senāko atjaunoto koka sinagogu visā Ziemeļaustrumeiropā. Pirms Otrā pasaules kara šādas koka sinagogas ar paaugstinātu mansarda tipa jumtu, kura iekšpusē no koka dēlīšiem izveidots kupols, bijušas visā reģionā – Lietuvā, Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā –, taču Polijā tās tīši dedzinātas naidā pret mazāk vērtīgo rasu kultūru, bet pēc padomju režīma uzvaras Ukrainā un Baltkrievijā sinagogās ierīkoti klubi, kafejnīcas. Ēkas izpēte Pēterim Blūmam izvērtusies ļoti personiskā emocionālā pārdzīvojumā, atklājot, ka tieši šī ir bijusi tā sinagoga, kas atradusies ebreju geto rajonā, vieta, kurā lūgušies ebreji, pirms tikuši vesti prom un fiziski iznīcināti.

Rēzeknes Zaļās sinagogas stāsts un ap to valdošā noskaņa ir gluži cita. Zaļā sinagoga atrodas rosīgā tirgus tuvumā, vēl pagājušā gadsimta vidū ebreju kundzītes, tirgū nopirkušas vistu, nesušas to košerkāvējam. Sinagogās dzīvnieki vēsturiski nav kauti, taču sliktajos laikos, ebreju skaitam Rēzeknē drastiski sarūkot, nācijas – izdzīvošanas čempiones – pārstāvji savā veselīgajā attieksmē pret garīgā un miesīgā līdzāspastāvēšanu pieļāvuši izņēmumu.

Voldemārs Ivdris ir izcils gids, dziļi ieinteresēts Rēzeknes ebreju stāstā. Pats būdams teātra cilvēks, viņš prot izvilināt no tā vispārcilvēcisko un dramatisko. Viņš vēl atceras mazās žīdu bodītes sinagogas tuvumā, vectēva draugus tajās, ebreju lūgšanu murdoņu zaļajā namā ar augstajām logailām. Zaļajā sinagogā pēc restaurācijas vienā no telpām uzcelta krāsns neraudzētas maizes – macu – cepšanai, rēzeknieši vēlas no jauna apgūt šo kulināro mantojumu. Rēzeknē neebreju mūziķi nodibinājuši savu biedrību “Arain”, kas mācās spēlēt ebreju klezmer mūziku.

Lai gan šajā slejā stāstu par ebreju vēstures Ludzā un Rēzeknē turpinājumu, man liekas, ka ir godīgi jāatzīstas, ka runājam par kultūru, kas neatgriezeniski zudusi holokausta laikā. Taču, atjaunojot sinagogu ēkas, katrs no iesaistītajiem mēģina šim stāstam kaut kādā veidā tuvoties. Ludzas Lielā sinagoga šobrīd ir Ludzas novadpētniecības muzeja filiāle, un šurp sava mūža pēdējos gados pēc iespējas brauca kinorežisors Hercs Franks. Muzejā glabājas liecības par viņa tēva, Ludzas fotogrāfa Vulfa Franka darbu – 20. gs. sākuma Ludzas skati, darbnīcā tapušie portreti. Ziņas par Vulfu Franku, viņa sapņiem uzņemt kino, kas beidzās ar finansiālu krahu, un Herca Franka pasaules līmeņa kinorežisora slava ir tas dzīvais stāsts, kas turpinājumā sasaista laikus. Tēva foto­grāfijas, Herca Franka filmas ir Ludzas Lielās sinagogas ekspozīcijas daļa.

Rēzeknes Zaļajai sinagogai savukārt ir lūgšanu noturēšanas potenciāls. Voldemārs Ivdris stāsta par neveiklību vīru žestos, kuri pēc gadu desmitu pārtraukuma no jauna mācījušies lūgties, siet pie pieres fillin – ebreju lūgšanu kastītes. Reiz uz Zaļās sinagogas kāpnēm atraduši Toras rakstu krājumu, kāds visus šos gadus grāmatu glabājis, līdz, viņaprāt, atkal atjaunota vieta, kur tai atrasties.

Šie divi braucieni uz Latgali atjaunotās sinagogas lūkoties mums kopā ar Radio kolēģi Māru Rozenbergu izvērtās par visas vasaras piedzīvojumu. Ko cerējām atrast? Liecību Latvijas atdzimšanai. Stāsts par šīm koka sinagogām ir stāsts par domājošiem, prasmīgiem cilvēkiem pašvaldībās, arhitektu birojos, arī par lielo Eiropas projektu naudu, kas, ieplūstot Latgalē, dod cerību uz atjaunotni, ne tikai atjaunojot vēl vienu garīgu centru, bet arī – atmiņas atdzimšanu. Un arī kādas neaptverama mēroga netaisnības izlīdzināšanu.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Latvīts austrumūs aiz Aivīkstis Atbildēt

    Latgaļu voludā nav vuorda “ebrejs”. Leidzeigi kai lītuvīšim ir tikai i vīneigi “žeids” voi “žyds”. Ebreji Latgolā i puorejā Latvejā pazaruodēja leidz ar okupaceju 1940.godā.

  2. —-Ko cerējām atrast? Liecību Latvijas atdzimšanai. —-
    ============
    Ko nu muldi! Nevis Latvijas, bet ebreju atdzimšanai. Kur tik glupi cilvēki tie latvieši. Ai ai ai

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+