Šobrīd Latvijā nedaudzās saimniecībās tiek veikti dzīvnieku īpašnieku apmaksāti laboratoriskie izmeklējumi diagnozes noskaidrošanai, tostarp uz govju virusālo diareju, tikai tādā gadījumā, kad rodas nopietnas dzīvnieku veselības problēmas. Izmeklējumu rezultāti liecina, ka šīs slimības vīruss tomēr cirkulē Latvijas govju ganāmpulkos. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Govju virusālā diareja (GVD) ir kontagioza govju infekcijas slimība, ar ko galvenokārt inficējas dzīvnieki līdz divu gadu vecumam, bet biežāk slimo teļi līdz sešu mēnešu vecumam. Slimības akūtos gadījumos raksturīgs drudzis, leikopēnija (leikocītu daudzuma samazināšanās asinīs), rinīts (iesnas), konjunktivīts (acu gļotādas iekaisums), caureja, iekaisuma un nekrotiskie procesi mutes, deguna, barības vada un gremošanas sistēmas gļotādā, palielinās limfmezgli, dzīvnieki novājē.

Latentos gadījumos slimība norit ar atražošanas traucējumiem – dzimst vārgi, dzīvotnespējīgi, kā arī persistenti inficēti teļi, grūsnās govis abortē, samazinās izslaukums. GVD novājina imunitātes sistēmu, palielinās dzīvnieku iespēja saslimt ar elpošanas orgānu, gremošanas trakta u. c. slimībām.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

GVD ir plaši izplatīta daudzu valstu teritorijās. Latvijā slimība nonāca pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē ar iepirktajām grūsnajām telēm no Holandes, Dānijas un Vācijas. Šī slimība 70. un 80. gados strauji izplatījās ganāmpulkos un radīja ievērojamus zaudējumus. Zaudējumus saimniecībām rada galvenokārt piena izslaukuma samazināšanās par 10%; dzīvniekiem traucētas atražošanas funkcijas, atkārtota meklēšanās, aborti, agrīnā embrionālā nāve var sasniegt pat 70%; pavājinās imunitāte, kas veicina sekundāro infekcijas slimību pievienošanos.

Atsevišķās Eiropas valstīs darbojas liellopu audzētāju asociāciju izstrādāta nacionālā programma GVD izplatības likvidācijai.

Slimības ierosinātājs

Govju virusālās diarejas ierosinātājs ir pestivīrusu ģints govju virusālās diarejas vīruss (GVDV). Ir zināmi divi vīrusa genotipi (BVDV1 un BVDV2), kā arī divi biotipi – necitopatogēnais un citopatogēnais.

Lielāka epizootoloģiskā nozīme ir necitopatogēnajam biotipam, jo tikai tas var pārvarēt placentāro barjeru, kas noved pie reproduktīvām izmaiņām un persistentās infekcijas (PI).

Vīruss ārējā vidē ir samērā neizturīgs, bet ilgstoši saglabājas mīnusgrādu temperatūrā.

Ar GDV slimo galvenokārt govis, bet var saslimt arī brieži un stirnas. Ierosinātājs – vīruss – var atrasties arī aitu, kazu un cūku organismā.

Infekcijas avots ir slimie, persistenti inficētie un pārslimojušie dzīvnieki, kas izdala vīrusu ārējā vidē ar visiem sekrētiem un ekskrētiem – izdalījumiem no nāsīm, siekalām, urīnu, fekālijām un spermu. Sevišķi bīstami ir persistenti inficētie teļi, kas visas dzīves laikā izdala vīrusu ārējā vidē un kalpo kā vīrusu rezervuārs.

Slimības rašanās un attīstība organismā

No iekļūšanas vietas vīruss nonāk reģionālajos limfmezglos un tālāk ar asins cirkulāciju tiek iznēsāts pa visu organismu. Apmēram pēc divām līdz četrām dienām vīruss lokalizējas uz mutes gļotādas, barības vada, kuņģa un zarnu gļotādas.

Negrūsniem dzīvniekiem visbiežāk novēro subklīnisku infekciju. Vīruss izraisa izmaiņas šūnu imunitātes mehānismā, bojā limfoīdos audus liesā, limfmezglos, inficē limfocītus un makrofāgus, samazina leikocītu un limfocītu skaitu asinīs, paver iespējas citu infekciju aktivizācijai.

Vīruss bojā asinsvadu endotēliju, izraisa ģeneralizētu vaskulītu (asinsvadu iekaisumu), asinsvadu trombozi, un rodas epitēlija bojājumi gremošanas un elpošanas ceļos.

Turpmākā slimības gaita ir atkarīga no sekundārās infekcijas, kurai pievienojoties tiek maskēts primārais cēlonis.

Grūsniem dzīvniekiem inficēšanās sekas atkarīgas no grūsnības perioda.

Ja dzīvnieks inficējas:

* līdz 40. grūsnības dienai, embrijs var iet bojā,

* no 40. līdz 120. dienai, dzīvnieks var abortēt vai arī dzimst persistenti inficēti teļi,

* no 90. līdz 160. dienai, dzīvnieks var abortēt vai arī dzimst anomāli teļi (muskuļu un kaulu deformācija, apmatojuma trūkums u. c.),

* pēc 160 dienām, dzimst normāli, mazi vai vārgi teļi.

Persistentā inficēšanās notiek tikai ar necitopatogēno vīrusa biotipu, parasti no 90. līdz 125. grūsnības dienai, kad augļa imūnsistēma nav vēl izveidojusies. Vīruss netiek atzīts kā svešs organisms un tāpēc praktiski iegūst pieeju visiem augļa orgāniem un audiem, arī limfoziem, kur intensīvi vairojas. Dotajā gadījumā teļi kļūst toleranti pret vīrusu un neizstrādā specifiskas antivielas. Dzīvniekiem veidojas persistentā virēmija, ko pavada leikopēnija.

Persistenti inficētu govju pēcnācēji arī ir persistenti inficēti (PI), var izveidoties PI dzīvnieku līnijas.

Klīniskās pazīmes

Inkubācijas periods ir no divām līdz septiņām dienām. Slimības klīniskās pazīmes ir atkarīgas no vīrusa biotipa, dzīvnieku fizioloģiskā un imunoloģiskā stāvokļa, sekundārās infekcijas un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Dzīvnieka inficēšanās grūsnības periodā var notikt ar abiem vīrusa biotipiem. Slimība var noritēt perakūti, akūti, hroniski un subklīniski.

Perakūto slimības gaitu novēro reti, teļiem līdz sešu mēnešu vecumam inficējoties ar BVDV2, un teļi var nobeigties 48 stundu laikā. Parasti novēro asiņojumus konjunktīvā, sklērā jeb acs baltumā, mutes gļotādā, asiņošanu no deguna un kukaiņu kodumu vietām, hematomu (zilumu) veidošanos.

Slimības akūtā gaita, ko izraisa GVD necitopatogēnais biotips, ir biežāk izplatīta un tai raksturīga augsta saslimšanas pakāpe un neliela nobeigšanās. Novēro drudzi, leikopēniju, anoreksiju (apetītes trūkumu), depresiju, diareju (caureju), novājēšanu, gļotādas bojājumus – vātis mutē un citās gremošanas trakta daļās, ādas bojājumus kronīša un nagu starpā, dzīvnieka siekalošanos. Dažreiz dzīvnieks griež zobus, kas liecina par sāpēm gremošanas traktā, fekālijas mīkstas, dažreiz ar asiņu piejaukumu. Persistenti inficētajiem teļiem novēro asiņainu diareju, un tie iet bojā dažu dienu laikā.

* Klīniskās pazīmes akūtas slimības gadījumā 6–24 mēnešus veciem dzīvniekiem: samazināta ēstgriba, depresija, neliela caureja, elpošanas ceļu slimības, īslaicīga temperatūras paaugstināšanās. Virusēmija parasti ir īslaicīga – 10–12 dienas. Vienlaikus ar virus­ēmiju slimajiem dzīvniekiem veidojas limfo- un leikopēnija. Vīrusa izdalīšana ārējā vidē notiek tikai šajā periodā un beidzas, veidojoties antivielām.

* Klīniskās pazīmes akūtas slimības gadījumā vecumā virs 24 mēnešiem – īslaicīga ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, samazinās ēstgriba, samazinās piena izslaukums.

* Klīniskās pazīmes dzīvniekiem līdz 125. grūsnības dienai – aborti, augļa bojāeja, izdzīvojušie teļi paliek pastāvīgi inficēti (persistentie teļi), atpaliek augšanā.

Hroniskās slimības gaitas klīniskās pazīmes – leikopēnija, var novērot mainīgu diareju, kas turpinās trīs līdz piecas dienas, progresējošu novājēšanu, erozijas un čūlas mutes dobuma gļotādā, klepu, izdalījumus no nāsīm, anoreksiju, retāk – nekrotisku dermatītu, var novērot arī centrālās nervu sistēmas traucējumus.

Visbiežāk, 70–90% gadījumu, slimība norit subklīniski – īslaicīgi novēro nelielu drudzi, leikopēniju, ēstgribas samazināšanos, diareju. Pēc dažām dienām klīniskās pazīmes pazūd, parādās specifiskās antivielas un dzīvnieki atbrīvojas no vīrusa.

Ārstēšana

Specifiska ārstēšana nav izstrādāta. Slimos dzīvniekus izolē un ārstē simptomātiski, kā arī pret sekundāro infekciju.

Raksturīgākās patologanatomiskās izmaiņas – augļa iedzimtas kroplības, erozijas un čūlas (1–5 mm diametrā) mutes dobumā, barības vadā, glumeniekā un tievajās zarnās, glumenieka un tievo zarnu iekaisums, limfadenīts (limfmezglu iekaisums), asins izplūdumi resnajās un tievajās zarnās.

Govju virusalā diareja jāatšķir no ļaunā galvas karsoņa, mutes un nagu sērgas, infekciozā rinotraheīta, govju mēra, paratuberkulozes, respiratorām virusālām infekcijām.

Paraugu iesūtīšana laboratoriskai izmeklēšanai – no dzīviem dzīvniekiem asinis, sekrētu no deguna un mutes dobuma, no līķiem plaušu, aknas, liesas, limfmezglu un bojātas gļotādas paraugus, no abortētiem augļiem parenhimatozo orgānu paraugus.

Vispārējie pasākumi profilaksē un likvidācijā

Lai noteiktu saimniecības statusu uz GVD, kontrolētu epizootisko situāciju un atklātu slimību agrīnā stadijā, vaislas buļļi un govis jāizmeklē seroloģiski. Izmeklē apmēram 20% dzīvnieku, bet vismaz 10 dzīvniekus. Ja ganāmpulkā ir līdz 10 dzīvniekiem, izmeklē visus. Negatīvs rezultāts liecina, ka šajā ganāmpulkā nav infekcijas, bet pozitīvs rezultāts norāda uz GVDV klātbūtni ganāmpulkā.

Galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk no ganāmpulka izdalīt PI teļus, novēršot to izmantošanu ganāmpulka atražošanai.

Iepērkot dzīvniekus, visbīstamākie ir grūsnie dzīvnieki, sevišķi grūsnās teles – šie dzīvnieki pirms pievienošanas kopējam ganāmpulkam ir seroloģiski jāizmeklē uz antigēna klātbūtni.

Saimniecībā jāieved dzīvnieki tikai no GVDV brīvām saimniecībām.

Ieteicams govis turēt atsevišķi no teļiem.

Ganībās dzīvnieki jāsargā no kontakta ar GVD skartiem ganāmpulkiem un ganāmpulkiem, kuru statuss nav noskaidrots.

Vairākās valstīs, lai izsargātos no GVD, veic dzīvnieku vakcināciju. Arī Latvijā atsevišķās saimniecībās ir veikta govju vakcinācija. Tā pasargā dzīvniekus no akūtas saslimšanas, virēmijas un vīrusa cirkulācijas uzņēmīgo dzīvnieku ganāmpulkos, vīrusa nokļūšanas reproduktīvajā un limfātiskajā sistēmā.

Vakcinācija samazina slimības izplatību, abortus, gremošanas trakta un respiratorās slimības, palielina ganāmpulka imunitātes statusu. Tomēr jāņem vērā, ka govju vakcinācija ar dzīvajām un inaktivētajām vakcīnām tikai daļēji pasargā augli no inficēšanās – aizsardzības procents stipri variē – no 20 līdz 90%.

Izvēloties ganāmpulka atveseļošanas pasākumus, jāņem vērā ganāmpulka lielums un slimības izplatība tajā, kā arī dzīvnieku koncentrācija slimības skartajā teritorijā.

Saimniecību 
atveseļošana, 
neveicot vakcināciju

Fona noteikšanai seroloģiski (asins vai piena paraugi) jāizmeklē govis no 24 mēnešu vecuma. Ja ganāmpulkā ir 1–10 dzīvnieki – jāizmeklē 100%, ja ganāmpulkā vairāk par 10 dzīvniekiem – 20%, bet ne mazāk kā 10 dzīvnieki;

Ganāmpulkā izdalot dzīvniekus, kuru asins serumā konstatē antivielas, veic visu dzīvnieku asins paraugu izmeklējumus uz antigēna klātbūtni no trīs mēnešu vecuma; GVD diagnostika teļiem ir apgrūtināta kolostrālo antivielu dēļ, kas var saglabāties līdz sešu mēnešu vecumam. Šādos gadījumos var lietot metodes vīrusa antigēna noteikšanai asinīs, izdalot vīrusu ar PĶR un citām metodēm, kā arī nosakot specifiskās antivielas asins serumā, kas noņemts līdz pirmpiena izēdināšanai.

Tā kā pārsvarā ganāmpulkos tiek izdalīti seropozitīvi dzīvnieki, ieteicams sākt dzīvnieku diagnostiskos izmeklējumus ar izmeklējumiem uz antigēna klātbūtni. Tas ietaupīs līdzekļus un laiku. Pozitīvi uz antigēnu reaģējošie dzīvnieki nekavējoties jāizolē un jāizvērtē gaļā. Pārējie dzīvnieki no trīs līdz deviņu mēnešu vecumam jāizmeklē uz antigēna klātbūtni divas reizes ar sešu mēnešu intervālu. Ja šajā laikā netiek izdalīti GVDV nēsātāji, saimniecību (ganāmpulku) uzskata par brīvu no govju virusālās diarejas.

Lai paātrinātu atveseļošanas gaitu, jāreģistrē grūsnās govis, kas, iespējams, ir jau inficējušās ar GVD vīrusu, pirms novietnē uzsākti diagnostiskie izmeklējumi, tāpēc, izvērtējot situāciju, izmeklēšanas grafiks jāsastāda tāds, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izmeklēti visi šo dzīvnieku dzimušie teļi, kas paliks ganāmpulkā. Jāņem vērā, ka GVD diagnostika teļiem ir apgrūtināta kolostrālo antivielu dēļ, kas var saglabāties vairāk nekā sešus mēnešus. Šādos gadījumos var lietot metodes vīrusa antigēna noteikšanai asinīs, izdalot vīrusu ar PĶR un citām metodēm, kā arī nosakot specifiskās antivielas asins serumā.

Lai saglabātu GVD labvēlīga ganāmpulka statusu, katru gadu veic 20% dzīvnieku izmeklēšanu uz antigēna klātbūtni no 3 līdz 12 mēnešu vecumam, kā arī visu atražošanai izvedamo dzīvnieku izmeklēšanu uz antigēna klātbūtni.

Iepērkot dzīvniekus ganāmpulka atražošanai, konkrētie dzīvnieki jāizmeklē uz antigēna klātbūtni 14 dienas pirms ievietošanas ganāmpulkā.

Saimniecības 
atveseļošana, 
veicot vakcināciju

Ganāmpulkā izdalot dzīvniekus, kuru asins serumā (piena paraugā) konstatē antivielas, veic asins paraugu izmeklējumus uz antigēna klātbūtni no trīs mēnešu vecuma. Pozitīvi uz antigēnu reaģējošos dzīvniekus nekavējoties izolē un izvērtē gaļā. Pārējos dzīvniekus vakcinē saskaņā ar vakcīnas lietošanas instrukciju.

Jāuzskaita grūsnie dzīvnieki ganāmpulkā, kas, iespējams, ir jau inficējušies ar GVD vīrusu pirms vakcinācijas uzsākšanas.

Vakcinācija nelikvidēs vīrusu jau esošajos persistenti inficētajos teļos, kā arī tajos, kas var piedzimt grūsnām govīm, kuras jau inficējušās no 40. līdz 120. grūsnības dienai, pirms uzsākta vakcinācija.

Nav izstrādātas laboratoriskās metodes, lai atšķirtu vakcīnas vīrusu no lauku vīrusa, un tas sarežģī atveseļošanās gaitu – ir grūtības vakcinētos dzīvniekus diferencēt no inficētajiem dzīvniekiem.

Lai paātrinātu ganāmpulka atveseļošanas gaitu un ātrāk likvidētu iespējami persistenti inficētos teļus, jāveic visu teļu izmeklēšana uz antigēna klātbūtni, kuri, pēc vakcinācijas uzsākšanas dzimuši nevakcinētām grūsnajām govīm – pozitīvie teļi nekavējoties jālikvidē.

Iepērkot dzīvniekus ganāmpulka atražošanai, jāizmeklē konkrētie dzīvnieki pirms ievietošanas ganāmpulkā.

Iesaku kopā ar saimniecības apkalpojošo veterinārārstu izstrādājot atveseļošanas pasākumus (ar vai bez dzīvnieka vakcinācijas), izvērtēt pasākumu izmaksas un mērķi, ko gribam sasniegt. Dzīvnieku vakcinācija parasti atmaksājas lielos ganāmpulkos, ja slimības izplatība ir plaša, ja ir liela dzīvnieku koncentrācija ierobežotā teritorijā.