Aldis Buks, SIA “Ošukalns” valdes loceklis: “Mums bija sava katlumāja, bet siltums palika pāri. Pūtām to gaisā. Bet kāpēc, ja blakus ir pilsēta? Pievilkām siltumtrasi pie pilsētas caurulēm un sākām siltumu pārdot. Sākām ar mazliet un tad izdomājām – kāpēc gan neizbūvēt arī koģenerācijas staciju? Arī pilsētai tas ir izdevīgi.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Šodien pārdodam siltumu par 21 latu megavatā. Pateicoties šai cenai, Jēkabpils šobrīd ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kas nav pacēlusi tarifu apkurei un jēkabpilieši par siltumu savos dzīvokļos joprojām maksā mazāk. Arī siltā ūdens padeve izmaksā mazāk. Iespējams, daudzi jēkabpilieši drīz vien sapratīs, ka tagad silto ūdeni izdevīgāk pirkt no pilsētas, nevis sildīt pašu uzstādītajos boileros.”

Projekta realizācijai finansējumu sešu miljonu eiro apmērā piešķīrusi Latvijas Hipotēku un zemes banka. ES fondi piesaistīti 49,5% apmērā no kopējās projekta summas.

TESTS. Kāds testu pildītājs tu esi?

VIDEO. Urbānais ceļotājs ielauzies Fukušimas sarkanajā zonā un parāda, kā izskatās pamestās spēkstacijas vadības telpas

RAKSTA REDAKTORS

Ātri un klusi tiek iznīcināts vēl viens Latvijas pagasts. Viļķenē tiek plānota skolas un Vitrupes bibliotēkas slēgšana

Lai termoelektrocentrāle darbotos, katru mēnesi vajadzīgi 9000 m3 šķeldas. Sešus tūkstošus kubikmetrus šķeldas piegādā pašu zāģētavas, bet trīs tūkstošus – privātie meža īpašnieki un zemnieki. Šķeldas sagatavošana nodrošina darbu daudziem. Kamēr sala nebija, cena šķeldai par kādu pusotru latu bija nokritusies, bet šobrīd tā atkal maksā septiņus astoņus latus beramkubā.

Dēļus cep un brašē

Kaut arī rentablākā nozare SIA “Ošukalns” joprojām ir kokapstrāde, firma nodarbojas arī ar siltumenerģijas ražošanu, ceļu būvi un meliorāciju, dolomīta ieguvi, nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, kravas auto rezerves daļu tirdzniecību un celtniecību. Uzņēmumā tiek realizēts pilns ražošanas cikls no mežsaimniecības un mežizstrādes līdz gataviem saunas un interjera apdares materiāliem no apses un alkšņa.

Uzņēmuma darbība eksporta tirgos 2010. gadā novērtēta ar uzvaru Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rīkotajā konkursā eksportspējīgiem uzņēmumiem “Izrāviens 2010”.

Pirms deviņpadsmit gadiem viss sācies ar cirsmu pirkšanu un mežizstrādi, kad nodotā papīrmalka mainīta pret importa zāģiem un šujmašīnām. Kokapstrādes biznesa sākumā ražojuši tikai sagataves taras paliktņiem. Saunas dēlīšu bizness esot sācies pavisam nejauši. Bijis tā – uzņēmums sponsorējis kādu kultūras nama rīkotu pasākumu, bet kāda mākslinieka draugi igauņi tieši tajā lūguši atrast uzņēmumu, kas varētu ražot dēlīšus saunai. Un šis mākslinieks devies taisnā ceļā uz kultūras namu un prasījis – kur te Jēkabpilī kāds ražo dēļus? Bet kultūras nama darbinieki uzreiz zinājuši, kam pasūtījumu novirzīt.

Aldis Buks: “Biznesa aprindās tādas atbildes kā “nav” nepastāv. Ja vajag, tad būs! Tā mēs tikām pie jauna biznesa – ražojam dēlīšus saunām no apses, melnalkšņa un alkšņa. Sākumā dēlīšus pārdevām igauņiem, kuri tos sūtīja tālāk uz Skandināviju, bet vēlāk jau tirgojām paši, bez starpniekiem. Gatavojam arī parketa un apdares dēļus, ir saaudzēšanas līmēšanas līnija.”

Uzņēmums uz Skandināviju sūta arī tā saukto cepto koksni. Tas ir alksnis vai apse, kas apstrādāta bezskābekļa kamerā 200 grādu karstumā, līdz koksne kļūst izturīga un vairs nepakļaujas mitruma iedarbībai. Šādas kameras gan uzņēmumam nav, apstrāde notiek Igaunijā, pēc tam dēļi tiek eļļoti un pārdoti tālāk Skandināvijā, kur “cepto” koku izmanto saunās un arī ārsienu apšūšanai.

Arī par ceļu būvi sākām domāt tikai pēc tam, kad izsolē nopirkām bankrotējušu meliorācijas uzņēmumu ar domu, ka būs vieta, kur paplašināt kokapstrādi. Bet skatāmies – mašīnas un traktori nav izvazāti un ir labā tehniskā stāvoklī. Nevar taču tehnikai atļaut tāpat vien stāvēt! Sākām ar meliorāciju, tad būvējām meža ceļus, bet nu jau mums ir pat pilns tehnikas komplekts asfaltēšanai. Vasarā būvējam šosejas, ziemā – meža ceļus. Ja tā nevarētu, tad ziemā ceļiniekiem nebūtu darba.”

SIA “Ošukalns” pieder arī pašiem savs dolomīta karjers, mazais HES, vairāk nekā pusotrs tūkstotis hektāru meža zemes un to uzpirkšana turpinās. Tagad gan priekšroka tiek dota tādiem īpašumiem, kas tuvāk Jēkabpilij.

Krīzes laikā mežu varējuši nopirkt pat par kādiem 300 Ls/ha, bet šodien jau cenas par līdzīgu mežu uzcēlušās līdz 800 – 1000 Ls/ha. Vienīgi pilnīgi izcirstu kailcirti varot nopirkt par 300 – 350 Ls/ha.

A. Buks: “Pirms krīzes mums bija īpašumi arī Latgalē, attālumi lieli, un kad jutām, ka ar naudiņām iet grūti, kādus 400 ha pārdevām zviedriem. Taču pēdējā gada laikā esam iepirkuši 300 ha meža savā reģionā, kur īpašumu apsaimniekošana izmaksā mazāk.”

Kompānijai nelieli uzņēmumi pieder arī Baltkrievijā un Ukrainā. Baltkrievijā – hidraulikas veikals, bet Ukrainā – zāģētava, kas pārstrādā melnalksni. Salīdzinot situāciju šajās postpadomju valstīs un Latvijā, pie mums biznesa vide esot daudz civilizētāka. Īpaši Ukrainā jo­projām esot skarbi laiki, kādi Latvijā bija deviņdesmito gadu sākumā.

Piektdien meža nozares ļaudis godāja savus labākos. Starp četrpadsmit gada balvas “Zelta čiekurs” laureātiem bija arī Zemgales reģiona uzņēmums SIA “Ošukalns”, kas saņēma “Zelta čiekuru” par inovatīvu uzņēmējdarbību.

Šoruden uzņēmēji no Jēkabpils nodevuši ekspluatācijā modernu un ekonomisku termoelektrostaciju, ko kurina ar biomasu un kas piegādā siltumu arī pilsētai. Sadedzinot šķeldu, skaidas vai koku mizu, dūmgāzes uzsilda eļļu, kas griež turbīnu un ražo elektrību un siltumu.

SIA “Ošukalns” termo­elek­tro­centrāles saražotās elektrības jauda – 1,4 megavati. Tas ir pietiekami, lai nodrošinātu 4000 māj­saimniecību, bet sa­ra­žotā siltuma jauda – 5,3 megavati, ar ko pietiek, lai apsildītu 2000 dzīvokļus.

Kamēr sešu miljonu eiro vērtā projekta un dokumentu sagatavošana ilgusi pusotru gadu, pati rūpnīca uzcelta desmit mēnešu laikā un palaista pagājušā gada oktobrī. Tās celšanas laikā līdzīgas tehnoloģijas termocentrāles Latvijā vēl nebija. Uzņēmēji lēš, ka inovatīvajā ražotnē ieguldītie līdzekļi atmaksāsies piecu sešu gadu laikā.

Viedokļi

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: “SIA “Ošukalns” sevi jau pierādījis kā stabils un ietekmīgs kokapstrādes nozares uzņēmums. Izvēle būvēt koģenerācijas staciju un ražot enerģiju ir inovatīva. Mežizstrādē un kokapstrādē rodas koksnes atlikums, ko nevar izmantot pamatprodukcijas ražošanā, taču tam ir enerģētiska vērtība. Realizētais projekts koksnes atlikumus ļaus pārstrādāt, uzlabojot konkurētspēju, vienlaikus saražojot elektro un siltumenerģiju uzņēmuma un Jēkabpils siltumapgādes vajadzībām.”

Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs: “Siltumenerģijas tarifs Jēkabpilī nav mainīts kopš 2009. gada 1. oktobra. SIA “Ošukalns” projekts, kas sāka darboties 2011. gadā, ir ļoti inovatīvs un tapis sadarbībā ar pilsētas domi. Pašvaldība sniedza visu iespējamo atbalstu, lai uzņēmums varētu investēt un attīstīties, vienlaikus pozitīvi ietekmējot esošā siltuma tarifa saglabāšanu. Pašvaldība kā vienu no pilsētas attīstības mērķiem ir izvirzījusi investīciju piesaisti tādu inovatīvu ražotņu ieviešanai pilsētā, kas dotu labumu ne tikai uzņēmējiem, bet arī pilsētas iedzīvotājiem. Varu teikt, ka koģenerācijas projekts ir viens no pasākumu kompleksiem, kas pilsētai palīdz nodrošināt siltuma tarifa nepaaugstināšanu.”