Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. jūnijs, 2016
Drukāt

Uzņemti pirmie kadri filmai par neparastu sievieti “Mērijas ceļojums”

Foto: Daila SmitsFoto: Daila Smits

21. jūnijā Jūrmalā, Morberga namā notika dokumentālās filmas “Mērijas ceļojums” pirmā kadra svinības, ar tām simboliski iezīmējot 2016. gada vasaru kā aktīvāko laiku, kad tiek filmēti Nacionālā Kino centra rīkotajā programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstītie projekti, LA.lv pavēstīja Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa.

“Mērijas ceļojums” ir viens no astoņiem dokumentālā kino stāstiem, kas top Latvijas Republikas simtgadei veltītās augstvērtīgu, žanriski daudzveidīgu un sabiedriski nozīmīgu filmu programmas ietvaros. Tā pirmizrāde plānota 2018. gada 4. maijā, Latvijas filmu maratona ietvaros.

Nacionālais Kino centrs un kinematogrāfisti vēlas uzsvērt, ka pirmie mirkļi uzņemšanas laukumā, kur saslēdzas daudzu cilvēku iedvesma un centieni, ir tikpat svarīgi, kā pirmizrādes, kas šīs apjomīgās programmas darbiem gaidāmas visa 2018. gada garumā, tādēļ pirmā kadra svinībās bija aicināti draugi, atbalstītāji un mediji, kurus ar topošo filmu iepazīstināja režisore Kristīne Želve un producente Elvita Ruka. Veiksmi darbā filmas komandai un visai Simtgades filmu programmai novēlēja Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Sproģe, svinībās piedalījās arī Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja pārstāves, bet Jūrmalas pilsētas muzejs saņēma apliecinājumu, ka pēc filmēšanas beigām saņems dāvinājumā 20. gadsimta sākuma peldratu kopiju, kas izgatavota filmēšanas vajadzībām.

Mērija Grīnberga (1909-1975), Mākslas muzeja darbiniece, bija vienīgā brīvprātīgā, kas devās līdzi 700 kastēs iesaiņotām Latvijas muzeju vērtībām, ko, tuvojoties II Pasaules kara beigām, vācu armija izveda uz Sudetiju. Pārsteidzošā kārtā viņai tās izdevās pēc pusotra gada atvest atpakaļ uz Rīgu. Diemžēl Mērijas nopelni tolaik netika atzīti vai godināti, gluži pretēji – viņa krita padomju varas nežēlastībā, nesūrojoties pieņēma savu likteni un par pieredzēto gandrīz nevienam nestāstīja.

Mērija Grīnberga nāk no ievērojamas latviešu intelektuāļu dzimtas, viņas rados ir arī izcilais gleznotājs Jāzeps Grosvalds. Apbrīnojamais dzīves ceļojums zem vairākiem karogiem, pretstatā ievērojamās dzimtas spilgto personību atstātajam mantojumam, neatsegtos plašākai sabiedrībai un ieslīgtu aizmirstībā, ja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvā neatrastos filmas galvenās varones mātes rakstītās dienasgrāmatas – “melnā grāmata” un gaišās atmiņu burtnīcas, kurās rodami vārdi: “Ka es esmu, es pateicos vecākiem. Kas es esmu – es pateicos vīram. Un ka es vēl kaut kas esmu, es pateicos bērniem.”

Tieši tāpēc vēsturisko inscenējumu uzņemšana sākās ar Mērijas vecāku – luterāņu mācītāja Pēterburgā Jāņa Grīnberga (1869-1923) un Mērijas Grosvaldas (1881-1973) – iepazīšanos 1904. gadā Jūrmalas savrupnamā un bildināšanu, pēc kuras 1907. gada oktobrī Rīgas Doma (tolaik – Māras baznīcas) vācu draudzē notika pirmā laulāšanās latviešu valodā.

Māksliniece Iveta Vecenāne darinājusi īpašu karogu, kas pavadīs filmēšanas grupu uzņemšanas laukumos. Viņas ceļa vārdi: “Cik skaista būtu dzīvošana, ja tā varētu – ar godu valkāt vainagu un ar godu nest karogu!” Kā simboliska laiku sasaukšanās apgleznotajā zīdā iestrādāts gan unikālais Latvijas zinātnieces Ingas Ļašenko izgudrotais dzintara pavediens, gan dzintara gabaliņi, jo Mērijas Grīnbergas māte – pirmā tautastērpu un tautas mākslas salona dibinātāja Rīgā – savā dienasgrāmatā raksta: “Kā bērns dzirdēju nostāstus par mūsu sen-senām dzintara rotas lietām. Kad reiz apciemoju savu mātes māti, viņai uz galda bija kastīte ar daždažādām pogām. Starp pogām ieraudzīju dzintara krellītes, savērtas ar tumšiem dzintara gabaliem. Palūdzu sev tās, bet tikai pēc daudz gadiem izpratu, ka pirmais gabals manai nākamai tautiskai senlaiku izlasei ir daļa no Rucavas kniepķena.”

Veicot vēsturisko liecību izpēti, filmas veidotāji ir pārliecinājušies, ka Mērijas neparastā degsme, pašaizliedzība un iemesls tam, kāpēc viņa pēc kara beigām ar nosargāto nenovērtējamo bagātību, arī Dziesmu svētku karogu jeb Līgo karogu, atgriezās Latvijā, nevis palika Rietumos, sakņojas dzimtas spēkā un vērtībās.

Filmas režisore un scenārija autore ir Kristīne Želve, operators Andrejs Rudzāts, producente Elvita Ruka, māksliniece Ieva Stūre, redaktore Asnāte Vasiļjeva (29225127). Filmu finansiāli atbalsta Nacionālais Kino centrs, Edinburgas epizodes filmēšanu – Jūrmalas pilsētas dome.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+