Latvijā
Politika

“Bankas kredītus nedod un baidās no savas ēnas.” Par reputāciju un valsts attīstību saruna ar Innu Šteinbuku0


Inna Šteinbuka: “Latvijas Bankai ir jāveido stratēģija tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai.”
Inna Šteinbuka: “Latvijas Bankai ir jāveido stratēģija tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai.”
Foto: Ivars Bušmanis

Innu Šteinbuku bija pierasts redzēt TV ekrānā kā Eiropas Komisijas pārstāvi Latvijā un tagad kā Finanšu disciplīnas padomes locekli, kas vienmēr prot izteikties, ko un kā Latvijai darīt labāk. Vai tagad, kad LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē pie kabineta durvīm ir plāksnīte “Prof. Inna Šteinbuka”, viņa kā akadēmisko aprindu pārstāve savos izteikumos ir apolitiskāka?

Ko jūs gada laikā, kopš atstājāt EK pārstāvniecību Latvijā, esat šajā mājā paveikusi?

Inna Šteinbuka: Pieprasījums pēc savulaik ļoti populāras Eiropas studiju maģistra programmas bija mazinājies. Sēdējām uz diviem krēsliem – programmu uzraudzīja gan Sociālo zinātņu fakultāte, gan mūsu Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte. Tagad programma pilnībā pārcelta uz mūsējo un veido vienoto bloku ar bakalaura programmu starptautiskajā ekonomikā.

Man ir izdevies atrast nišu un pārveidot programmu, ko no šī mācību gada pēc veiksmīgas akreditācijas sauc “Eiropas studijas un ekonomiskā diplomātija”. Papildus starpdisciplinārajām Eiropas zināšanām programma nodrošina padziļināto ekonomikas teorijas un prakses apgūšanu. Studijas notiek angļu valodā, un tajās var apgūt arī diplomātijas, piemēram, sarunu vešanas prasmes.

Absolvējot šo programmu, studenti iegūst sociālo zinātņu maģistra grādu starptautiskajā ekonomikā un nepieciešamās zināšanas darbam ES un citās starptautiskajās institūcijās, kā arī Latvijas valsts pārvaldē un privātsektorā. Studentu skaita pieaugums šogad apliecina interesi par studijām šajā programmā.

Kā un kādus padomus jūs dodat EK priekšsēdētāja vietniekam Valdim Dombrovskim kā ārštata padomniece?

Ar Valdi Dombrovski regulāri tiekos Rīgā, mūsu sarunu temats ir Eiropas un Latvijas ekonomiskās aktualitātes, izaugsme, fiskālās lietas, produktivitāte, finanšu sektors.

Otrs sadarbības aspekts – nodrošinu Valdim Dombrovskim saikni ar akadēmisko vidi un Latvijas Universitāti. Mēs viņu regulāri uzaicinām kā vieslektoru, konferencēs, un mudinu viņu uz publikācijām. Piemēram, manā zinātniskajā redakcijā pērn iznākušajā grāmatā “Produktivitātes celšana: tendences un nākotnes izaicinājumi” ir arī viņa raksts. Arī monogrāfijā “Latvijas Eiropas ceļš: 15 < 30 < 100”, kuras atvēršanas svētki būs 29. novembrī, ir Valda Dombrovska raksts. Es uzskatu, ka viņa bagātā pieredze ir jāpopularizē ne tikai masu medijos, bet arī akadēmiskajos izdevumos.

Es atlīdzību par šo amatu nesaņemu, man vienīgi ir tiesības, ja nepieciešams, braukt komandējumā uz Briseli, un tad man atmaksātu izdevumus. Bet vēl ne reizi to neesmu izmantojusi.

Eiropas Komisijai un arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB) mērķis ir ES straujāka attīstība. Ar valsts obligāciju masveidīgu uzpirkšanu un naudas piedrukāšanu tautsaimniecībai cerēja uz straujāku izaugsmi, panākot inflāciju vismaz 2% apmērā, taču tas kaut kā neizdodas. ECB prezidenta Mario Dragi politikas ietekmē procentu likmes joprojām ir ļoti zemas.

ECB primārā misija ir rūpēties par eiro stabilitāti un kontrolēt inflāciju, vienlaikus rīkojoties atbilstoši ekonomiskā cikla svārstībām. Atkarībā no ekonomikas cikla ECB var procentu likmes paaugstināt vai pazemināt. Ļoti zemas procentu likmes nav vienīgais faktors, kas nodrošina straujāko izaugsmi. Tā kā pēdējā laikā tautsaimniecības attīstība palēninājās un ir redzami stagnācijas (vēl ne krīzes) riski gan Eiropā, gan ASV, tad Dragi uzdevums bija stimulēt ES investīcijas, kuru vidējais lielums joprojām nav sasniedzis pirmskrīzes līmeni.

Tagad prezidentu Dragi nomaina cita spēcīga vadītāja – Lagārda. Viņa gan nav no monetārās politikas akadēmiskajām aprindām, toties viņai ir ļoti vērtīga praktiskā pieredze Francijas finanšu ministres amatā un Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektores amatā. Prezidente Lagārda ir ļoti pieredzējusi politiķe un nāk ar saviem mērķiem. Viņa pārņēma ECB vadību, kad eirozona izjūt stresu un Eiropas politiķiem ir nepieciešams izlēmīgi rīkoties fiskālajā jomā un paātrināt strukturālas reformas.

Piemēram, Vācija tiek kritizēta par ilggadējo fiskālo pārpalikumu laikā, kad ekonomikai nepieciešami stimuli. Vai viņai izdosies pārliecināt Vācijas partnerus par esošās fiskālās politikas kursa maiņu? Laiks rādīs. Kā tālredzīga politiķe Lagārda apsolīja, ka turpmāk ECB kopā ar Eiropas Centrālo banku sistēmu un finanšu uzraudzības iestādēm veicinās klimata izmaiņu novēršanas politiku. Bet es nezinu, kādā veidā viņa to varēs panākt.

Vai tad to pašu nesludina Valdis Dombrovskis – zaļās finanses?

Eiropas Komisija pārvalda budžetu un tā var finansēt programmas konkrētu videi draudzīgo mērķu sasniegšanai. Tai ir aprobētie instrumenti, bet nezinu, kā šādu klimata programmu var īstenot ECB. Turklāt ECB padomē ap galdu sēž visu eirozonas valstu centrālo banku vadītāji, un nav tik viegli atrast kopsaucēju sarežģīto politisko mērķu sasniegšanai.

Eiropā banku uzraudzību veic Eiropas Centrālā banka, bet Latvijā šī funkcija nodalīta. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vajag Finanšu kapitāla tirgus komisiju pievienot Latvijas Bankai?

Domas dalās. Respektēju gan Roberta Zīles viedokli, kurš iebilst, gan arī apvienotāju argumentus. Kad 2001. gadā izveidoja FKTK, Latvijas mērķis bija pievienoties Eiropas Savienībai un eirozonai. Negāja gludi, un tikai 2014. gadā spējām pievienoties eirozonai. Latvijas Bankai tajos gados bija saspringts darbs lata stabilitātes saglabāšanā, nepieļaujot cenu celšanos.

Kopš 2014. gada monetāro politiku eirozonā nosaka ECB, un Latvijas Bankas loma sašaurinājusies. Šī brīža Latvijas Bankas izaicinājums ir cits. Ņemot vērā ekonomikas izaugsmes tempu palēnināšanos, ir nepieciešams atrast rīkus pieauguma stimulēšanai. Latvijas Banka ir domnīca ar milzīgu intelektuālo potenciālu, tai ir plašs stratēģisks skatījums uz ekonomiku, ieskaitot finanšu sistēmas riskus.

Manuprāt, centrālai bankai ir jāpalielina koordinācijas loma tautsaimniecības attīstības veicināšanā, arī labāk koordinējot attīstības un uzraudzības funkcijas. Latvijas Bankas ietvaros ir, piemēram, Finanšu stabilitātes pārvalde, un būtu loģiski, ja šīs pārvaldes ekspertu analīze un rekomendācijas tiktu ņemtas vērā atbildīgo FKTK lēmumu pieņemšanā.

Apvienošana varētu dot labāko stratēģiskā mērķa izpratni attiecībā uz finanšu sektora stabilitāti un rīcībspēju investīciju stimulēšanā. Tas sakrīt ar ECB centieniem veicināt finanšu sistēmas aktīvu darbību tautsaimniecības izaugsmes veicināšanā.

Kas atbild par to, lai komercbankas veicinātu uzņēmējdarbību? FKTK kā uzraugs un kontrolējošā iestāde nevar pilnvērtīgi veicināt tautsaimniecības kreditēšanu, īpaši šobrīd, kad primārais uzdevums ir novērst naudas “atmazgāšanu”, un galvenais uzstādījums ir kontrolēt, nepieļaut un aizliegt. Arī Fiskālās disciplīnas padomē, kuras locekle esmu, rūpējamies par likuma burta izpildi un iebilstam pret papildu budžeta izdevumiem.

Mūsu uzdevums nav vērtēt budžeta izdevumu prioritātes vai arī to, kā labāk pārdalīt ierobežotos valsts resursus, piemēram, veselības aprūpes labā. Savulaik, kad vadīju Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, saskāros ar to pašu – regulējām tarifus un pakalpojumu kvalitāti un domājām, kā kaut ko neatļaut. Jebkurš uzraugs ir tehniskās dabas iestāde. Tāpēc, apvienojot Latvijas Bankas stratēģisko vīziju ar uzraudzības funkcijām, var panākt labākus rezultātus.

Tātad Latvijas Banku uzlūkojat kā Latvijas tautsaimniecības attīstību veicinošu institūciju? Un ka tā, pievienojot FKTK, var noņemt kāju no bremzes kreditēšanai?

Tieši tā. Latviešu tautasdziesmā iekodēts, ka labāk dot nekā ņemt. Bankas baidās gan dot, gan ņemt. Nedrīkstam Latvijā pieļaut kredītu badu. Ekonomikā par stratēģisko mērķi nedrīkst izvirzīt aizliegumu un soda sankcijas.

Pērn saskaitīju, ka Latvijas Bankā kvalificētu ekonomistu ir vairāk nekā Ekonomikas ministrijā vai LZA Ekonomikas institūtā.

Latvijas Banka ir sakoncentrēts milzīgs intelektuālais potenciāls, ar ko nevar konkurēt neviena ministrija, neviena komercbanka un neviena Latvijas zinātniskā iestāde. Izņēmums nav arī fakultāte, kurā strādāju un kuru ļoti mīlu. Latvijas Bankai var būt stimulējoša un koordinējoša loma, izstrādājot Latvijas attīstības scenārijus pēc principa “kas notiks, ja…” un piedāvājot risinājumus. Jāizstrādā ne tikai optimistiskie, bet arī pesimistiskie scenāriji.

Šovasar pabiju Somijas Ekonomikas pētniecības institūtā (ETLA), lai saprastu, kas un kā pagrieza valsti uz inovāciju. Pārmaiņu ekonomisko nepieciešamību noformulēja un skaļi pieteica ekonomists, toreizējais ETLA vadītājs Peka Īla-Antila. Deviņdesmitajos gados bija neskaitāmas zinātniskas publikācijas, grāmatas ar pētījumiem, kas mainīja politikas kursu. Latvijā identiska institūta nav.

Kad strādāju Finanšu ministrijā, 1993. gadā pusgadu stažējos Somijas Centrālajā bankā, kur iepazinos ar viņu pieredzi un vēl uzrakstīju trīs zinātniskus rakstus Somijas bankas izdevumam. Jā, uzskatu, ka Latvijas Bankai, konsultējoties ar valdību, Finanšu ministriju, ar Nacionālā attīstības plāna veidotājiem, ir jāveido stratēģija tautsaimniecības izaugsmes, investīciju un inovāciju veicināšanai.

Jums ir vīzija par Latvijas Banku. Bet vai pati esat gatava pretendēt uz bankas prezidenta amatu?

Ja es nebūtu gatava startēt, tad droši vien to skaidri pateiktu. Man liekas, ka savas zināšanas, pieredzi un darbaspēju varu izmantot vēl efektīvāk mūsu valsts labā. Oficiāla uzaicinājuma nav bijis, un to, ka mana kandidatūra tiek apspriesta, ar patīkamu pārsteigumu uzzināju “kuluāros”, pirms tas parādījās medijos.

Pēc tam atsevišķi politiķi mani iedrošināja, uzsverot “Tu būtu piemērota kandidatūra. Kā uz to skaties?”. Mazliet neparasts formāts – neviens kandidātus nav oficiāli izvirzījis, bet atsevišķas Saeimas frakcijas, sākumā Nacionālās apvienības frakcija un nesen arī “Attīstībai/Par” aicina uz uzklausīšanu. Laikam politiskajā virtuvē kaut kas notiek.

Kā jūs raugāties uz variantu, ka centrālās bankas vadītāja amatā nonāk cilvēks, kurš nav bijis baņķieris?

Arī Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagārda nenāk no banku sistēmas. Latvijas Banka nav komercbanka, bet valsts institūcija, kurā nepieciešamas akadēmiskas un praktiskas zināšanas par ekonomisko, monetāro un fiskālo politiku, kā arī valsts institūciju vadītāja pieredze.

Es pēc izglītības esmu makroekonomiste. Savulaik, strādādama Finanšu ministrijā, izveidoju un vadīju Fiskālās politikas departamentu, pēc tam strādāju Starptautiskajā Valūtas fondā. Praktisko pieredzi bagātināju Eiropas Komisijā, kur biju atbildīga par eirozonas pretendentēm Lietuvu, Kipru un Maltu, verificējot inflācijas rādītājus.

Tolaik strādāju tandēmā ar ECB ekspertiem, analizējot eiro ieviešanas ietekmi uz cenu kāpumu visās eirozonas dalībvalstīs. Ļoti vērtīga vadības pieredze man bija Eiropas Komisijas direktorāta un tā 250 darbinieku vadīšanā. Latvijā savulaik izveidoju SPRK, tam nolūkam apvienojot enerģētikas un telekomunikācijas regulējošas iestādes, kas toreiz darbojās atsevišķi.

Vai, jūsuprāt, Latvijas Bankas reputācija nav pārāk iedragāta, lai tā varētu uzņemties stratēģiska līdera lomu?

Vitāli nepieciešams atjaunot uzticēšanos Latvijas Bankai. Diemžēl reputācija pēdējo gadu laikā ir apdraudēta – to viegli pazaudēt, bet grūti atgūt. Tās atjaunošanai vajadzīgs cilvēks gan ar paša nevainojamu reputāciju, gan ar diplomāta spējām.

Reputācija ir apdraudēta vai jau pazaudēta? Personas nevainības prezumpcija nav nosargājusi bankas reputāciju.

Reputācija ir morāla, nevis juridiska kategorija, tā vai nu ir, vai arī nav. Latvijas Bankas prezidenta skaļā aizturēšana un sekojošās negācijas presē mazināja viņa iespēju saglabāt savu stāju sabiedrības acīs. Es gribētu ticēt, ka Rimšēviča kungs ne pie kā nav vainīgs, bet es šādā situācijā nekavējoties atkāptos pati. Ja cilvēks ieņem tik augstu amatu, viņam jādomā ne tikai par savas nevainības pierādīšanu, bet arī par savu valsti.

Nedrīkst pieļaut situāciju, ka personālijas dēļ cieš valsts. Ja Latvijas Bankas prezidents nepiedalās SVF un pasaules banku gada sanāksmē Vašingtonā – tas ir ļoti slikti. Slikti ir arī tas, ka, pēc maniem novērojumiem, ārzemju diplomāti Latvijā vairāk paļaujas uz finanšu sektora uzrauga Ilzes Znotiņas nekā Latvijas Bankas prezidenta viedokli. Tātad uz uzraugiem – tas nozīmē, ka trūkst kopainas.

Mūsu finanšu sistēma ir kā šūpoles. Pirms krīzes iešūpojāmies vienā galējībā, ar nenormāli lētiem kredītiem, kad komercbankas konkurēja savā starpā par katru klientu – toreiz asinsspiediens ekonomikā bija augsts, sākās pārkaršana, kas beidzās ar krīzi. Tagad esam iešūpojušies pretējā galējībā – bankas kredītus dod negribīgi, ja ir saskatāmi kaut vai nenozīmīgi riski, un baidās no savas ēnas. Bez reputācijas atjaunošanas būs grūti mainīt šo situāciju.

Fiskālās disciplīnas padome (FDP) uzskata, ka jāsaimnieko bez deficīta, bet ekonomisti un arī finanšu ministrs uzskata, ka ar deficītu, ar lielākām algām jāveicina iekšējais patēriņš un jāsilda ekonomika. Kā domājat jūs?

FDP uzdevums ir panākt Fiskālās disciplīnas likuma izpildi. Tas nozīmē, ka respektējam likuma burtu. Latvijā deficīts ir zems, atbilst ES normām, jo nepārsniedz 1% no IKP. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, deficīts 2020. gadā būs tikai 0,43%. Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā noteiktie griesti ir 0,5%. Iznāk, ka viss ir labākajā kārtībā. Bet, pēc FDP aprēķiniem, kuros ņemam vērā nodokļu reformas vairāku gadu negatīvo ietekmi uz budžeta ienākumiem, deficīts ir augstāks – 0,7%.

Valsts parāds ir 35% no IKP. Tas ir relatīvi liels salīdzinājumā ar Igauniju, kur 8,4%, bet ļoti mazs salīdzinājumā ar Itāliju, kur 134,8% no IKP.

Ja budžeta deficīts pieaug, tad audzējam parādu. Latvijā deviņos pēckrīzes gados ir bijis ekonomikas pieaugums. Tajos gados, kad pieaugums bija tuvu 5%, būtu bijis prātīgi veidot uzkrājumu, kā to pirms krīzes izdarīja Igaunija. Tā uzkrāja rezervi viena miljarda apmērā un ne tikai neprasīja aizdevumu no starptautiskiem partneriem, bet pat simboliski aizdeva Latvijai.

Turpmāk rezervi diez vai varēsim veidot, jo nav izslēgts, ka zemāku attīstības tempu gadījumā ekonomika tik tiešām būs jāsilda.

Jūs tagad esat atbrīvojusies no ēnas – no Eiropas Komisijas oficiālā viedokļa paudējas pozīcijas. Ik gadus EK pārmeta Latvijai pārmēru lielo deficītu un vienlaikus prasīja papildu budžeta līdzekļus ienākumu nevienlīdzības mazināšanai, veselības aprūpes pieejamībai utt. Varbūt tagad varat pateikt, kā to var paveikt?

Nevienlīdzības mazināšana ir esošo budžeta līdzekļu pārdale caur nodokļu sistēmu un pabalstiem. Zināma iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāte ir jau ieviesta. Arī nākamgad atbilstoši budžeta projektam paaugstinās diferencēto neapliekamo minimumu. Diemžēl tas tikai daļēji uzlabo situāciju un nevienlīdzības mazināšana joprojām būs prioritāte.

Kādā veidā var palielināt budžeta resursus? Ja ekonomika neaug tik strauji, kā gribētos, tad var vai nu labāk iekasēt, vai celt nodokļu likmes. Saskaņā ar Dr. Arņa Saukas aprēķiniem, ēnu ekonomika 2018. gadā bija ap 24 procentiem, tā ka iekasēšanu teorētiski var uzlabot.

Tomēr galvenais resurss ir tautsaimniecības izaugsme, un te mēs atkal saskaramies ar ekonomikas stimulēšanas nepieciešamību. Te man jāatgādina vārds “produktivitāte”. Šobrīd algas aug, un vidēja alga pārsniedza 1000 eiro robežu. Un tas ir labi. Bet slikti, ka algas aug straujāk nekā produktivitāte.

Produktivitātes palielināšana nenozīmē, ka jāstrādā vēl vairāk – mūsu cilvēki tāpat daudz un labi strādā. Jāstrādā citādi, jāpanāk, ka Latvijas ekonomika balstīsies uz inovācijām, jaunām tehnoloģijām. Tam ir nepieciešamas investīcijas, inovatīvās idejas un izglītots darbaspēks, lai Latvija varētu iekļauties starptautiskās industriālās ķēdēs ar lielāko pienesumu. Tikai tad būs izrāviens. Produktivitāte veicina izaugsmi, izaugsme veicina budžeta ienākumus, no kā var finansēt veselības aprūpi un citu nepieciešamo.

Zinātnei un pētniecībai, kas var radīt šo netradicionālo pieeju un inovācijas, joprojām nav iedalīti pat tik daudz līdzekļu, cik paredz likums. Kā šo apburto loku pārraut?

Saistītie raksti

Katrs elements ekonomikā ietekmē citu. Kamēr nebūs pietiekami daudz līdzekļu pētniecībai, kamēr būs investīciju bads, inovāciju veicināšana būs gandrīz neiespējama un produktivitātes celšanās problēmu varēsim tikai apārstēt, ne izārstēt. Nedrīkstam paļauties tikai uz iekšējo pieprasījumu.

Ja tev ir gripa, vari bezgalīgi dzert līdzekļus pret paaugstinātu temperatūru, bet tie jau slimību neizārstē. Investīcijas, inovācijas un izglītība ir produktivitātes pieauguma priekšnoteikumi, kas ir vitāli nepieciešami Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai.

LA.lv