Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. augusts, 2013
Drukāt

Uzrāviens, lidojums un piezemēšanās

MV2462

Ar kādām domām un jūtām saņem katru jauno žurnāla numuru?

“Mājas Viesa” galvenā redaktore Dace Terzena:

– Rituāls ir tāds: piektdienā, kad iznāk žurnāls, es paņemu redakcijai atsūtīto eksemplāru paku, uznesu uz savu kabinetu, izņemu vienu žurnālu un vispirms izšķirstu, lai pārliecinātos, ka tajā nav baltu lapu(joks, protams!). Tad apsēžos un ar baudu vēlreiz pārlapoju. Ir reizes, kad esmu ļoti priecīga, ka mums viss ir izdevies. Citreiz redzu šuvuma vietas un zinu, kādēļ kaut kas nav veicies. Un retumis domāju – paldies Dievam, nākamnedēļ mēs sākam strādāt pie jaunā numura, un tas būs daudz labāks!

Katru jaunu žurnāla numuru mēs sākam no nulles – ne tā, ka nebūtu plāna, ideju un iestrāžu, bet gan līdzīgi kā tramplīnlēcējs – ir uzrāviens, lidojums un piezemēšanās, vēlams, eleganti uz abām slēpēm. Diemžēl dzīvē ne vienmēr tā notiek, turklāt neatkarīgi no mums. Var nokrist viena slēpe – piemēram, uz numura interviju aicinātais un jau sen piekritušais cilvēks pēkšņi pārdomā un atsakās. Ļaudis mirst, dzimst, precas, maina savas domas, kuras žurnālists jau ierakstījis savā melnajā kastītē… Tas ir normāli. Un lasītājam par to nav jāuztraucas, jo gluži baltām lapām žurnāls nekad neiznāk. Zvaigžņu parāde ir tad, ja viss noticis, kā iecerēts, un pirmdienā, kad žurnāls jau nonācis pie lasītājiem un mazliet pagaršots, saņemam arī kādu labu atsauksmi.

Vai ar savu rakstu varoņu starpniecību esi iedraudzējusies ar paralēlajām pasaulēm?

Žurnāliste Daiga Čirkste:MV592

– Ar šo tēmu man sākotnēji bija piespiedu attiecības. Toreizējais valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns nāca ar piedāvājumu: “Vai gribi kļūt slavena? Raksti katru nedēļu par dziedniekiem, un visi tevi zinās.” Grūti spriest, vai kļuvu slavena, bet, desmit gadus cītīgi darbojoties, izdevās sarakstīt grāmatu, kas ilgi turējās pirktāko sarakstos un tagad pat mūsu noliktavās nav palicis neviena eksemplāra. Visam, ko man stāsta, es nekad neticu, bet ir arī vērtīgas atziņas, ar kurām bija prieks iepazīstināt lasītājus.

Es kā lauku meitene visvairāk priecājos par tiem rakstu varoņiem, kas nāk no laukiem un kurus aprakstām ciklā “Viensētu stāsti” – žurnāla kopprojektā ar Latvijas Radio. Varu tikai pabrīnīties par sievietēm, kuras spēj gan viesu namu vai zemnieku saimniecību uzturēt, gan darboties nevalstiskās organizācijās, audzināt bērnus un vēl pašas labi izskatīties. Laucinieki tomēr ir zemes sāls!

Jau ilgu laiku rakstu arī par attiecībām. Tur ir svarīgi pašam būt atklātam un godīgam pret raksta varoņiem – ir lietas, kuras man lūdz nerakstīt, un es tās arī neatklāju.

 

Kā piejaucē sarežģītās žurnāla tēmas?

MV025Žurnāliste Ilze Vītola:

– Tēma piejaucē mani. “Nāc, Ilze!” tēma aicina. Un man nav divreiz jāsaka, jo interese (kā biļete braucienam) ir vienmēr. Reizēm tēma aicina dziļumā, reizēm tālumā, bet gadās arī, ka tā nomaldina trīs priedēs. Tad nu aicinu ceļabiedrus – nozaru profesionāļus, sociologus, psihologus utt. Un tad tikai ceļojums tā pa īstam sākas. Kur nokļūsim, iepriekš nav zināms, bet ir aizraujoši uzklausīt ceļabiedru viedokļus, pa ceļam pieturēt kādā muzejā, bibliotēkā vai kur nu katra tēma sauc. Reizēm tēma rauj uz visām pusēm un ir tik daudz kā interesanta. Tad nu vislabākais mājās saucējs ir – nē, nevis saprāta balss, bet gan raksta nodošanas termiņš.

Savā un kolēģu vārdā no sirds pateicos visiem, kuri “Mājas Viesa” 500 numuros piedalījušies tēmu tapšanā!

 

 

 

Kāds ir tavs spilgtākais vizuālais piedzīvojums, kas saistīts ar “Mājas Viesi”?

Dežurējošā redaktore Laima Vilsone:MV607

– Bildes ar mani sarunājas, varbūt pareizāk būtu sacīt: tās mani uzrunā… Īpašas ir tās bildes, ja fotogrāfam izdevies noķert mirkli, kad acīs var ieraudzīt dvēseli. Piemēram, Andas Krauzes viens no pēdējiem Oļģerta Krodera portretiem.

Mani kārdina jebkurš ceļojums uz tālām zemēm – atlasot attēlus žurnālam, es ceļoju kopā ar autoru. Līdz šim nepārspēti mani savaldzinājusi Venēcija, kādu to redz un fotografē Modris Putns. Neatkārtojami dabasskati ir Latvijas rīta miglu un saulrietu lielmeistaram Andrim Eglītim.

Emocionāli dziļurbjošs bija darbs, veidojot mūsu kolēģa fotogrāfa Valda Ilzēna piemiņas lapu. Sešās septiņās bildēs gribējās gan Valda prasmi vēlreiz parādīt, gan arī pateikt viņam paldies.

Manā izpratnē, Induļa Martinsona veidotais 1. vāks 2007. gadā, Latvijas 89. dzimšanas dienā, un ilustrācija par valsts valodas referendumu ir jau plakātu mākslas cienīgs veikums.

Īpašs azarts ir piemeklēt ilustratīvo materiālu tekstiem par pārpasaulīgiem tematiem, kam bilžu nav pēc definīcijas. Ja izdodas atrakt piemērotus vizuālos tēlus, tad patiesi ir prieks par darbu, ko daru.”

Vai, rakstot par gardiem ēdieniem, interesantiem vaļaspriekiem un mīļdzīvnieciņiem, arī pati esi ko pārņēmusi?

MV628Žurnāliste Ilze Lavrinoviča:

– Rakstot par cilvēkiem, kuri aizrautīgi nodarbojas ar dažādiem rokdarbiem, stāstot par dzīvniekiem, kurus ļaudis tur mājās, veidojot ēdienu recepšu lappuses un citus materiālus žurnālam, ieguvēji, es ceru, ir ne tikai lasītāji, bet noteikti arī es pati un mani dēli. Ģimene laikam visvairāk novērtē manu darbošanos virtuvē, kas, pateicoties pieredzei, ko esmu guvusi, veidojot recepšu lappusi, ir būtiski uzlabojusies. Nu protu pat izvārīt gulaša zupu un izcept ļoti gardu siera kūku. Daudzie un dažādie mājdzīvnieki, par kuriem esmu stāstījusi lasītājiem, ļāvuši ne tikai labāk saprast un vairāk iemīļot dzīvniekus (ak, bijušas jau vairākas reizes, kad teju noturos, lai kādu mazu, mīļu radībiņu neaizstieptu līdzi uz mājām. Nez, ko par to teiktu mani divi kaķi?!), bet – vēl jo vairāk – sastapt bezgala jaukus cilvēkus, kuri ar lielu sirds siltumu izturas pret tiem četrkājainajiem un spārnotajiem, kam devuši pajumti. Toties jo vairāk sāp sirds par kaķiem un suņiem, kuri saviem saimniekiem kļuvuši lieki un vientuļi klīst pa ielām. Tomēr ticu, ka labo cilvēku ir vairāk. Un tieši viņi – tie ļaudis, kurus esmu sastapusi žurnālistes gaitās, – ir lielākā vērtība. No viņiem par baltu velti esmu sasmēlusies dzīvessparu, dzīvesprieku un spītu labā nozīmē.

 

 

Kā izvēlies intervējamos cilvēkus un kā viņus atver sarunai?

“Mājas Viesa” redaktores vietniece Vija Beinerte:VijaMV50_Cropped

– Uz sarunām aicinu cilvēkus, kas man pašai ir interesanti – vai nu tos, ko labi pazīstu, vai arī tos, ar kuriem vēlos iepazīties. Tā patiesībā ir viena no žurnālista profesijas priekšrocībām. Un reizēm notiek tā, ka pēc intervijas mēs kļūstam draugi, pat ļoti labi un tuvi draugi. Tā negaidīti un skaisti.

Darbojos intuitīvi, jo žurnālistiku studējusi neesmu. Tiesa, filmu režijas fakultātē apgūtie dramaturģijas pamati, montāžas māksla un psiholoģija lieti noder, veidojot sarunu. Palīdz arī tas, ka pati esmu daudzkārt intervēta, tādēļ zinu gan to, kas ļauj sarunai brīvi raisīties, gan to, cik ļoti kaitina žurnālists, kurš atnāk nesagatavojies, steidzas un nejūt valodu.

Katru savu sarunu biedru es iemīlu. Jo, tikai iemīlot kādu, spēju ielūkoties viņa dvēselē dziļāk par virskārtu. Arī savus lasītājus es mīlu un cienu. Nekad neesmu rakstījusi stulbam pūlim – tikai gudriem sirds cilvēkiem, kas apveltīti ar iztēli un humora izjūtu.

Taču pats galvenais, šķiet, ir tas, ka man patīk klausīties. Gan vārdos, gan pauzēs. Reizēm svarīgākais tiek pateikts klusuma mirklī starp teikumiem, aprautām frāzēm…

 

Kas palīdz izvēlēties interesantumus lasītājiem?

MV875Izklaides lappušu veidotājs Andris Tiļļa:

– Psihologi esot pārliecināti, ka labam garastāvoklim nepieciešams katru dienu apskaut astoņus cilvēkus… vai vienam sadot pa muti. Man pieņemamāks ir pirmais variants, lai gan arī to grūti izdarīt, jo mūsu sabiedrība var pārprast… Tāpēc sevi un “Mājas Viesa” lasītājus izklaidēju ar jokiem, anekdotēm, visdažādākajiem neparastumiem… Manuprāt, izklaidei jābūt gudrai (zinīgam ir lielākas priekšrocības!). Tāpēc organizēju arī konkursus – kam gan nepatīk saņemt dāvaniņas! Daudzi lasītāji izteikuši gandarījumu par sēriju “Senāk un tagad”, kā arī par fotoreportāžām, ko veidojam kopā ar fotomākslinieci Andu Krauzi.

Kur rodu interesantos faktus, anekdotes? Gan bibliotēkās un muzejos, gan arī sadzīvē, tiekoties ar paziņām. Par ierosmēm un izpalīdzību paldies saku draudzīgajam māksliniekam Jānim Strupulim, kultūrvēsturniekiem Voldemāram Eihenbaumam, Gunāram Kušķim, erudītajam burtu mīklas sastādītājam Pēterim Karkovskim, krustvārdu mīklu meistaram Jorēnam Raitumam… Visus jau te nenosaukt!

Ar anekdotēm man ir īpašas attiecības, tās sarūpēju ne vien “Mājas Viesim”, bet arī “Latvijas Avīzei” un žurnālam “Mednieks”. Tā kā esmu mežsarga dēls, man patīk zooloģiskās anekdotes – tās mēdz būt asprātīgi trāpīgas. Anekdotei jābūt kā sieviešu veļai – smalkai, caurspīdīgai un īsai. Vēlams, svaigai.

Fotogrāfe Anda Krauze:MV745

— Fotogrāfa darbu noteikti atvieglina tas, ja fotografējamais cilvēks uzticas. Fotogrāfija nav tikai mans darbs vien, tas ir abpusējs process, ļoti palīdz labvēlīga, ieinteresēta attieksme. Fotogrāfam jābūt mazliet psihologam, jāmāk atrast kontaktu ar ikvienu. Reizēm tas ir ļoti sarežģīti, bet tā ir mūsu darba garoziņa. Nav nekādu pārbaudītu metožu, kā varētu cilvēkus iedrošināt, uz katru bildēšanu jāiet kā uz pilnīgi jaunu darbu. Varu iepriekš izdomāt scenāriju, bet dzīvē parasti viss iznāk citādi, jāiedzīvojas atšķirīgā situācijā un jārīkojas atšķirīgi, nekā plānots. Tāpēc jau mums, fotogrāfiem, ir tik interesanti, ka mēs nekad nezinām gala rezultātu. Grūti fotografēt publiskas personas, jo tās bieži uzlikušas sev ļoti publisku masku, kuru noraut ir gandrīz neiespējami, īpaši, ja atvēlētais laiks īss. Man vienmēr licies, ka galvenais ir nevis vienkārši fotofiksācija, bet gan tas, lai portretā varētu kaut mazliet saskatīt cilvēka dvēseli. Un vēl man kā fotogrāfam katru reizi, satiekot cilvēku, jāskatās viņā ar mīlestības acīm, jo tikai tad es varu atklāt labāko, kas viņā ir. Fotogrāfiskais process – tas nozīmē visu apkārt esošo izdzīvot caur sevi – tā ir līdzi jušana situācijai, viss iet caur sirdi un domām. Līdz ar to liela atbildība pret visu, ko parādām.

Kādu iztēlojies “Mājas Viesa” lasītāju?

MV542Žurnāla maketētāja Ieva Balode:

– Vasarā – ābeļdārzā, kur visapkārt vējo senlaicīgu dārza puķu smaržas, šūpuļtīklā vai šūpuļkrēslā ar kafijas krūzi vai liepziedu tēju līdzās. Ziemā – siltā istabā, kur krāsnī omulīgi sprakšķ malka, sēžam klubkrēslā, kaķi pie kājām – un kafijas vai tējas krūze līdzās.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Anita Bormane, ”Latvijas Avīzes” ielikuma ”Kultūrzīmes” redaktore:Anita-ak

– Vēstures rakstu veidošanu “Mājas Viesim” uzskatu par savu goda lietu un arī interešu sfēras piepildījumu, jo pēc izglītības esmu vēsturniece, un šī zinātne man vienmēr bijis kas vairāk par sausu faktu apkopojumu. Dzīvē nekas nenotiek nejauši, jo savulaik, pirms gandrīz desmit gadiem, tieši ar atbildību par vēstures lauku tobrīd vēl “vecā” lielā formāta žurnālā es, toreiz vēl žurnālistikā galīgi nepieredzējusi, bet diezgan aktīva ārštata autore, sāku savu darbu AS “Lauku Avīze”. Neteikšu, ka vienmēr bija ļoti viegli, tomēr man bija liels gods veidot vēstures lappuses izdevumā, kas Latvijas preses plašajā klāstā jau kopš savas dibināšanas izcēlies ar stingri latvisku stāju, nebaidoties daudzas noklusētās vēstures lappuses atšķirt vēl krietnu laiku, pirms tās atzītas oficiāli. Šo gadu gaitā esmu rakstījusi gan pati – lasītāji būs pamanījuši, ka mana lielā intereses joma ir tā saucamo ulmaņlaiku Latvijas posms tā šobrīd akadēmiski vēl nepietiekami izpētītos aspektos, jo nekas man nesagādā tādu baudu kā ierakties līdz degunam senu dokumentu un avīžu kalnos –, gan arī man bijis liels prieks un gandarījums sadarboties ar gandrīz vai visiem Latvijā atzītākajiem vēsturniekiem. Liels paldies viņiem par to! Un – uz “Mājas Viesa” nākamajiem 500 numuriem!

 

Kā sirdī un atmiņā palicis žurnālā pavadītais laiks?

SvireMara2-VIRakstniece un publiciste Māra Svīre:

– Man laimējās strādāt žurnāla sākumposmā, un katrs sākums ir skaists, jo tad vēl viss ir veidojams un maināms. Visi darbinieki par to arī daudz domāja. Linda Rasa tolaik bija, kā man šķita, ļoti jauna, bet jau prasīga un zinoša, un katrā ziņā savā vietā. Vita Krauja bija erudīta, jo sevišķi kultūras jomā. Daiga Čirkste, Dace Kokareviča – viņas arī tolaik bija jaunas un daudzsološas. Dace Terzena ar savu pieredzi, mieru un draudzību man joprojām ir mīļa un dārga. Par katru kolēģi es varētu teikt: draudzīga, draudzīga, draudzīga, jo mēs visi tiešām domājām, lai būtu labāk ne tikai šīm lapām, jo sākotnēji žurnāls bija tikai plāns ielikums, bet arī savstarpēji bija jaukas attiecības. Liels prieks, ka viņas palikušas uzticīgas “Latvijas Avīzei”.

Mēs domājām, lai žurnāls būtu labs, tādēļ katru numuru rūpīgi apspriedām. Un reiz es teicu, ka “Mājas Viesis” ir slikts, jo man bija nepieciešamas veselas divas stundas, lai to izlasītu. Bet tas, protams, bija kompliments, jo žurnālā bija tiešām daudz interesantu rakstu.

 

 

 

 

 

Vēsturnieks un publicists Uldis Šmits:SmitsUldis-VI

– Man “Mājas Viesis” lielākoties saistās ar iknedēļas vēstures lappusi, kuru reizēm aizpildīju ar saviem tekstiem, bet lielākoties tur publicējās, ja tā var sacīt, manis ganītie autori. Tajā skaitā vairāki tādi, kurus tolaik varēja saukt par jaunajiem vēsturniekiem un kuri tagad (tāpat kā es…) vairs nav tik jauni, bet ir sabiedrībā pazīstami muzejnieki un zinātnieki. Mums “MV” palaikam kļuva par ko līdzīgu radošai laboratorijai. Un vismaz man žurnāls bija arī sava veida intelektuālās mājas. Vai patvērums.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izdevniecības “Lauku Avīze” redaktore Eva Mārtuža:

Martuza_SA– Kad tūkstošgades mijā pēc gariem klaiņu gadiem no vienas darba vietas otrā meklēju vietu, kur noderēs mana pieredze, pasaulredzējums, prasme izteikties un uzrunāt daudzus simtus cilvēku, kuru uzskati un darbi iedvesmotu citus, notika liktenīga tikšanās ar rakstnieci Māru Svīri viņas radošās izvēles laikā. Ar dziļu pateicību mantoju darbu, kur mani viesi un sarunu biedri bija Latvijas un citzemju patiesā garīgā elite – rakstnieki, mākslinieki, kultūras darbinieki, grāmatmīļi un mecenāti.

Te viegli raisījās mēle, te, bārstot ideju pērles, tās krita auglīgā augsnē. Te pirksti raiti skāra burtus uz klaviatūras, uzburot ikreiz citādu, vienreizēju katras uzrunātās personības portretu. Te dzima idejas, brieda un vairojās – tas bija mana garīgā perpetuum mobile laiks, kas iedvesmoja uzrakstīt romānu “Pētera zvērests” par baltu/latvju unikālo vēsturi, bet vēlāk aizveda mani uz LU Teoloģijas maģistrantūru un studijām Tībingenes universitātē Vācijā.

Jautrais foto 2001. gadā uz žurnāla vāka, kur mājviesieši sasēduši ragavās, uzņemts manā dzimšanas dienā. Auksto fotografēšanās brīdi sasildīja jubilejas grādīgais dzēriens un prieks par radoši atraisīto kolektīvu, kuram nu esmu acīgi labdabīga kaimiņiene “LA” izdevniecībā.

 

 

 

 

 

 

Paldies visiem kolēģiem, kas savulaik līdzdarbojušies “Mājas Viesa” redakcijā!

Uldim Šmitam

Inai Serdānei

Lindai Leiškalnei

Sabīnei Jēkabsonei

Inetai Lipšai

Līgai Stīverei

Mārai Svīrei

Dacei Kokarevičai

Kristapam Baņķim

Kaijai Zembergai

Marekam Ivanam

Evai Mārtužai

Mārtiņam Galeniekam

Evijai Puķei-Jansonei

Lindai Rozenbahai

Anitai Bormanei

Laurai Dzērvei

Guntai Barbānei

 

Paldies bijušajiem un esošajiem “Latvijas Avīzes” kolēģiem, a/s “Lauku Avīze” darbiniekiem, aktīviem “Mājas Viesa” līdzautoriem!

Viesturam Serdānam

Ivaram Cišam

Andai Hailovai

Ramonam Ratsepam

Vitai Kraujai

Raivim Būrim

Dzintrai Zālītei

Gatim Šļūkam

Monikai Zīlei

Viesturam Sprūdem

Vivantai Volkovai

Lindai Kusiņai

Andrim Grīnbergam

Ilzei Galkinai

Gundegai Skagalei

Valdim Bērziņam

Jānim Krēķim

Ilmāram Stūriškam

 

Paldies “Mājas Viesa” uzticamajiem autoriem

Guntim Eniņam

Inesim Feldmanim

Ingunai Balgalvei

Aldim Bergmanim

Dainai Bleierei

Ilgvaram Butulim

Jurim Ciganovam

Agrim Dzenim

Ērikam Jēkabsonam

Uldim Lasmanim

Uldim Neiburgam

Leldei Neimanei

Jurim Pavlovičam

Ojāram Zanderam

 

 

Pieminam un sirdī paturam mājviesiešus un žurnāla uzticamos autorus citā saulē

Zentu Briedi

Juri Robežnieku

Ivetu Politeri

Valdi Ilzēnu

Heinrihu Strodu

Rihardu Treiju

Ivaru Andiņu

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+