Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Agris Liepiņš: Uzspiestā latvietība 22

Vienu no jaunajām Rīgas ielām paredzēts nodēvēt mākslinieka Gustava Kluča vārdā. Arguments visnotaļ iedvesmojošs – latviešiem neesot daudz tautiešu, kuri ieguvuši pasaules slavu, un grēks būtu ar viņiem nelepoties. Klucis, iespējams, ir pasaulē pazīstamākais latviešu mākslinieks. Mani nedaudz mulsina formulējums “latviešu mākslinieks”. Varbūt vēlamo gribam uzdot par esošo, aiz matiem pievelkot latvieti? Vietu un laiku, kad piedzimt, mēs nevaram izvēlēties, bet, sasniedzot brieduma gadus, attieksmi pret dzimto valodu, pret savu tautu un tās izkaroto valsti lielā mērā tomēr nosakām paši. Gustava Kluča gadījumā te daudz pārdomu.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Pēc strēlnieku gaitām Klucis palika Krievijā. Maskavā viņu iedvesmoja proletariāta avangarda māksla, kopā ar daudziem talantīgiem vienaudžiem Gustavs uz vecās, sagrautās pasaules drupām veidoja jaunas, trauksmaino revolūcijas laiku izsakošas formas, meklēja savai paaudzei raksturīgu izpausmes valodu. Juku laiku Krievijā radās mākslas novirziens, kuru vēlāk nosauks par “krievu konstruktīvismu”. Klucis aizrāvās ar foto kolāžu, bija viens no padomju politiskā aģitplakāta celmlaužiem. Šo talantīgo paaudzi boļševiki ātri vien piespieda kalpot sava režīma slavināšanai. Dažs to darīja sakostiem zobiem, cits atkal naivuma akluma sists, bet Gustavs Klucis, liekas, kalpoja boļševikiem dziļas pārliecības vadīts. Padomju Krievijā viņš bija pāraudzis par beztautības internacionālistu, par īstenu vispasaules proletariāta revolūcijas dēlu. Kā zināms, vispasaules proletariātam nav nedz tautības, nedz nacionalitātes, tā vietā ir stājusies šķiriskā apziņa. 1937. gadā Parīzē notika pasaules dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstāde. Gustavam Klucim tajā uzticēja noformēt PSRS paviljonu. Parīzes izstādē piedalījās arī Latvija, mūsu ekspozīcija atradās Baltijas valstu kopējā paviljonā. Gustavs Klucis pat nedomāja to apmeklēt, par Latvijas mākslu viņš sprieda no savas šķiriskās apziņas pozīcijām – Latvijas māksla esot sekla, buržuāziski provinciāla un atpalikusi. Izņemot nievas, citu vārdu par savas tautas sasniegumiem Gustavam Klucim neatradās. Kalpojot proletariātam, Klucis savu latvietību ravēja ārā ar platām mēslu dakšām. Citiem Latvijas sniegums nelikās tik noniecināms. Par skicēm uz kristāla lielo balvu saņēma Romāns Suta, tāpat pie zelta medaļas tika nacionālā stila kopējs grafiķis Ansis Cīrulis.

1938. gadā, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (čekas) “Latviešu operācijas” laikā Gustavu Kluci arestēja un nošāva. Staļins uzskatīja, ka to tautību cilvēki, kuriem ārpus Padomju Savienības ir viņu nacionālās valstis, lai cik augstos amatos tie atrastos padomijā, kara gadījumā ar Vāciju kļūs par nodevējiem, par piekto kolonnu. Kā izteicās Staļina rokaspuisis Ježovs – neesot ko kautrēties, ja neesot konkrētu materiālu, vajagot izvēlēties dažus latviešus no VK(b)P biedru vidus un izsist no viņiem nepieciešamās liecības. “Ar šo publiku nevajag ceremonēties,” viņš teica, “vajag pierādīt, ka latvieši, poļi un citi, kuri sastāv VK(b)P, ir spiegi un diversanti.” (Jānis Riekstiņš, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta “Latviešu operācija” 1937 – 1938.) Gustavs Klucis gribēja būt beztautības proletariāta paradīzes cēlājs, bet Staļins, ietriecot lodi pierē, Klucim atgādināja viņa tautību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēl būdams students, Krišjānis Valdemārs uz savām studenta istabiņas durvīm uzrakstīja – LATVIETIS! Arī Valdemārs lielu savas dzīves daļu pavadīja Krievijā, Pēterburgā strādāja Finanšu ministrijā par ierēdni, vēlāk dzīvoja Maskavā, kur arī nomira. Visu mūžu Valdemārs domāja par latviešu tautu, par viņas izglītošanās iespējām. Lai latviešu jaunekļi varētu apgūt jūras zinības, Baltijas piekrastē dibināja jūrskolas, pirmo no tām Ainažos. Rīgā pelnīti ir Krišjāņa Valdemāra iela. Gustavs Klucis par latvietību aizmirsa. Varbūt neuzspiedīsim viņam to, bez nacionāla sentimenta atzīsim realitāti – Klucis ir pasaulslavens krievu konstruktīvisma mākslinieks. Un var jau būt, ka Rīgā vajag viņa vārdā nosauktu ielu. Nezinu.