×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.4°C
Rasma, Rasa, Maira
Trešdiena, 20. jūnijs, 2018
27. februāris, 2018
Drukāt

Uzstājīgi lietuviski un ar pašcieņu (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Daļa no daudzveidīgā grāmatu klāsta Viļņas Grāmatu tirgū.

“Lasīt Lietuvu – lasīt pasauli” – šāda devīze šogad tika izvēlēta Starptautiskajam Viļņas Grāmatu tirgum, kas norisinājās no 22. līdz 25. februārim. “Lasīt” gan te ir burtisks tulkojums no angļu “read”, kas noteikti nozīmē arī “saprast”. Vai saprast Lietuvu ir tas pats, kas saprast plašo pasauli?

Lietuvas simtgade šogad liek sevi manīt, lai gan ne pompozā veidā. Joprojām atšķirībā no Latvijas izstādes atklāšanā piedalās valsts amatpersonas, īpaši spilgta ir prezidentes Daļas Grībauskaites parādīšanās. Izstādei jau atkal nevar rast ne sākuma, ne gala, jo tā, šķiet, ir mūžam dzīva un nekad nebeigsies. Lietuvieši joprojām lepojas ar savu seno valodu, kas sevī nes tik daudz no mūsdienu pasaulei vien daļēji piemītošā nacionālā autentiskuma. Globalizācija taču tiek apspriesta globālā līmenī un pati sev arī notic. Iespējams, Viļņas grāmatu tirgus ir unikāls ar to, ka ir tik uzstājīgi lietuvisks un tomēr sasniedz būtisku Rietumeiropas līmeni organizācijas, pārdomātu pasākumu un pat tehniskā aprīkojuma ziņā. Piecās hallēs iekārtotajiem pasākumu un tirdzniecības kompleksiem plešoties Baltijā lielākajā izstāžu paviljonā LITEXPO, kas atrodas gleznainā “ielejā”, netālu no Viļņas pilsētas lielākā parka, blakus Neres upei, viesim no Latvijas, kas pieradis pie Ķīpsalas mājīgās divhalles, šeit var likties kā tādā kalnu kūrortā. Ģimenes ar bērniem arī ir klāt, trūkst tikai slēpošanas ekipējuma, jo tie ir svētki Lietuvas lasošajam pūlim, kas, spriežot pēc samērā dārgas ieejas biļetes (pieaugušajiem 5 EUR, studentiem un skolēniem nedaudz lētāk), ir nopietni, mērķtiecīgi un drukātajā literatūrā ārkārtīgi ieinteresēti ļaudis. Blakus taču nav nedz mūsu pašu izstādes “Skola” līdzinieka, kas nodrošina skolēnu plūsmu arī grāmatu virzienā, nedz latgaliešu desu un ķīniešu ezoterisko akmeņu, kas sniegtu papildus baudas atbraukušajiem. Šķiet, ka nebija arī masāžas krēslu nevienā malā (tie gan labi saderētu ar patīkamo nogurumu, ko sniedz Lietuvas izdevniecību skaits). Visbeidzot, brīnoties par Viļņas grāmatu izstādes apmeklētāju lielo skaitu, jāatgādina sev rūgtā patiesība – lietuviski lasošo ir krietni vairāk nekā mūsu. Jo ap šo pašu laiku teju katru gadu tiek piedzīvots skumjš brīdis Latvijas Grāmatu izstādē, kad pāris krievvalodīgo jauniešu, apskatot plašo izdevumu klāstu, skaļi nosaka: ja vien šīs grāmatas būtu krievu valodā… Grūti ko tādu iedomāties Viļņā.

Skatot Lietuvas simtgadei veltīto izdevumu klāstu, jāatzīmē galvenās tendences: tradīcijas, reliģija un atvērtība. Tas nozīmē, ka Lietuvas izdevniecības jo īpaši centušās uzsvērt vērtības – nacionālo virtuvi, senākus vēstures posmus, neaizmirstot gan arī par padomju okupācijas laiku; mums neparasts fenomens varētu šķist katoļu mācītāju dalība grāmatu izstādē (kapelāns Aļģirts Toliats šarmēja apmeklētājus ar kārtējo grāmatu), kā arī, piemēram, filozofisku grāmatu sērija bērniem. Savukārt daudzveidīgais tulkojumu skaits lietuviešu valodā liecina, ka kaimiņvalsts labprāt atklāj sev plašo pasauli. Viļņas tirgū rīkotajās diskusijās bija vērojama tiecība šķetināt nopietnus, globālus jautājumus (ideju špikeris mūsējiem): kāda ir Eiropa un Lietuva, par kuru esam rakstījuši un ko iedomājamies darām nākamajos 100 gados? Kā literatūra, teātris un fotomāksla runā par bēgļu krīzi un emigrāciju? Tas, ar ko Viļņas izstāde patīkami pārsteidz, ir respekts pret cittautu kultūru un vēsturi, piemēram, ar filmām un citiem pasākumiem atzīmējot Astrīdas Lindgrēnas 110. dzimšanas dienu un veltot uzmanību čehiem Prāgas pavasara 50. gadadienā.

Starp citu, Viļņas izstādē nevarēju atrast Krievijas grāmatu stendu (izņemot Ermitāžas muzeja izdevumus). Vai ir ieviestas kādas sankcijas? Blakus Baltkrievijai bija Ukraina, Polija, Vācija, Omāna. Veltot visus spēkus goda viesu lomas izpildei gaidāmajā Londonas grāmatu tirgū, izpalika Latvija un Igaunija. Jebkurā gadījumā bija patīkami vienā no diskusiju zālēm satikt Noru Ikstenu, kas vēstīja par sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” koncepciju latviešu literatūras kontekstā. Pavisam Viļņa šogad uzņēma 53 ārzemju viesus no 21 pasaules valsts, tostarp Tomasu Venclovu (ASV), Ilmāru Tasku (Igaunija), Valteru Kostneru (Itālija) u. c.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu tirgus ir manāmi audzis – 2017. gadā bija “vien” 29 ārzemju viesi no 12 pasaules valstīm, izstādes dalībnieku skaits mainījies no 303 uz 358, tāpat arī par dažiem tūkstošiem paredzētais apmeklētāju skaits – šogad aptuveni 65 tūkstoši.

Grūti iedomāties, ka Viļņas grāmatu tirgus ar katru gadu varētu kļūt arvien plašāks, tomēr tas neizbēgami notiek, lai gan tā jo­projām ir tikai daļēja alternatīva Frankfurtes vai Londonas grāmatu tirgiem un tikai ārēji sniedz iespaidu par to, kā vajadzētu izskatīties īsteniem grāmatu svētkiem. 2019. gadā Viļņas Grāmatu tirgus rīkotāji plāno pievērst uzmanību tam, kā ir mainījusies sabiedrība, valsts un kultūra “20 gados pēc 20 gadiem”, tas ir, kopš 21. gadsimta sākuma. Skan ambiciozi un spēcīgi. Kas būs mums?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+