Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. jūlijs, 2016
Drukāt

Dainis Kūla – divas “barankas” un zelta metiens Maskavā

Foto-Juris KalniņšFoto-Juris Kalniņš

Dainis Kūla nu jau sen apsveikumus dzimšanas dienā saņem divas reizes gadā. 28. aprīlī Dainim bija 57. dzīves jubileja, bet trešdien, 27. jūlijā apritēja tieši 36 gadi kopš viņš Maskavā kļuva par olimpisko čempionu sķēpa mešanā.

Daini sliecos pielīdzināt enkuram, kam savu drošību okeāna plašumos uztic katrs viņa mājvietas Ventspils ostā ienākušais kuģis. Liels un stiprs, stabils un mierīgs. Olimpiskajās spēlēs nekrita panikā pēc pirmajiem diviem neieskaitītajiem metieniem, bet izšķirošo trešo paveica, kā nākas un kļuva par čempionu. Nenolika malā šķēpu savainotā elkoņa ārstēšanas ilgajā laikā, bet pasaules un Eiropas veterānu čempionātos to met joprojām. Nav aizmirsis savu iesaistīšanos Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunotāju komandā pirms vairāk nekā gadsimta ceturkšņa un arī mūslaikos piedalās LOK aktivitātēs, projektā “Sporto visa klase” uzņemoties atbildību par Ventspils 4. vidusskolas 3.b klases zēniem un meitenēm. Jau 20 gadus uzticīgs darbam kokapstrādes uzņēmumā SIA “Kurekss”, kurā ir tirdzniecības vadītājs. Kopā ar 1980. gadā viņam jāvārdu devušo Inesi par lieliem vīriem izaudzinājuši dēlus Kristu un Matīsu, kurš pērn aprīlī, pasaulē nākot Mārtiņam, abus iecēla vecvecāku kārtā.

Ar Māri Grīvu

Dainis Kūla sportā ir jau no bērna kājas. Trenējies vai visos Ventspilī pieejamajos sporta veidos – basketbolā, riteņbraukšanā, airēšanā, vieglatlētikas desmitcīņā, kur viņa treneris bija Maigonis Pūliņš. Dabūjis darbu Rīgā, Pūliņš uzrunāja jauno kolēģi Māri Grīvu, vai viņš būtu ar mieru savai lielajai audzēkņu grupai pievienot kādu izstīdzējušu gaišmati puiku, kuram īpaši patīkot šķēpa mešana. Māris piekrita – viens puika šurp vai turp, kāda starpība. Kad zēns atnāca, jaunais treneris viņam sniedza roku un teica: “Tev jāzina, ka mūsu grupā visi esam uz “tu” un saucamies tikai vārdos. Mans vārds ir Māris, un tavējais? “Dainis,” skanēja atbilde.

Tas notika 1974. gadā, un jau pēc četriem gadiem Dainis Kūla bija PSRS junioru čempions šķēpa mešanā. Pāris nedēļas iepriekš līdzīgu titulu bija ieguvis cits Māra Grīvas audzēknis – vēlākais politiķis un ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, uzvarot lielvalsts jauniešu čempionātā. Trenera trešais meistarstiķis šķēpa mešanā ir Ēriks Rags, kurš kļuva par Latvijas rekordistu un desmitkārtēju čempionu, piedalījās trīs olimpiskajās spēlēs, Atēnās izcīnot septīto vietu.

Dainis šķēpu metis tikai vienās spēlēs. Nākamās viņam noskauda politikāņi. Taču olimpiskā čempiona tituls sportā ir vienīgais, ko iegūst uz mūžu.

Trešais metiens

Maskavā viņš, lai gan šķēpa mešanai netipiski jauns (21 gads), tika uzskatīts par vienu no galvenajiem favorītiem, jo nesen bija sasniedzis otru labāko rezultātu pasaulē olimpiskajā sezonā – 92,06 metri ar planējošo šķēpu, kuru dažus gadus vēlāk drošības apsvērumu dēļ nomainīja ar mazjaudīgāko pikējošo. Dainis šo statusu apliecināja arī olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībās (85,76 m), taču nākamajā dienā cīņu par medaļām sāka ar divām “barankām”. Vaicāju Dainim – kas tad toreiz bija noticis?

“Nekas jau īpašs. Pirmo metienu man neieskaitīja tādēļ, ka pēc tā uzminu sektora robežlīnijai, bet pēc otrā, kas bija gaužām švaks, līnijai pārkāpu tīšām, lai nebojātu savu statistiku. Skaidrs, ka sapratu, ko man nozīmē trešais metiens. Ja nesekmīgs būtu arī tas, tad nez kā turpmāk iegrozītos mans liktenis, varbūt mēs ar tevi tagad nemaz nesarunātos. Tomēr nezaudēju galvu, jo mēs ar Māri šīs kustības metiena beigu fāzē bijām atstrādājuši līdz automātiskumam, un tās nevarēja izkūpēt. Paņēmu firmas “Apollo” šķēpu, kas neplanē tik tālu kā pirmajos divos mēģinājumos mestais “Sandvik”, toties ir uzticamāks. Un trāpīju – 88,88 metri.”

Fināla pirmajā metienā viņa mestais šķēps aizlidoja 91,20 m. Tas nozīmēja, ka Dainis Kūla kļuvis par visjaunāko olimpisko čempionu šķēpmešanas vēsturē.

Īstajās rokās

Cildenā titula nonākšanu īstajās rokās Dainis apliecināja nākamajā gadā, uzvarot Pasaules kausa izcīņas finālsacensībās. Vēl gadu vēlāk Eiropas čempionātā mazliet nepaveicās – īsti nesapratās ar Atēnās valdošajiem vējiem, un tikai ceturtā vieta. Toties viņš izcīnīja bronzas medaļu vēsturiskajā pirmajā vieglatlētu pasaules čempionātā Helsinkos (1983), divas zelta pasaules Universiādē (1981, 1983) un četras – PSRS čempionātā (1981 – 1984). Gatavojās savām otrajām olimpiskajām spēlēm, taču velti, jo Kremlī jau bija nolemts: ja amerikāņi boikotēja mūsu spēles Maskavā, tad ar to pašu viņiem atmaksāsim, nedodoties uz Losandželosu. Un punkts.

Nelaime nenāk viena. Nelielās pašmāju sacensībās Dainis savainoja elkoni tik nejauki, ka to vajadzēja operēt. “Muļķīgākais tas, ka elkoni sabojāju, nevis metot šķēpu, bet grūžot lodi. Mani operēja Maskavā, operēja Rīgā, operācija bija sarunāta arī Helsinkos, taču krievi nelaida – pašiem esot labi elkoņa ķirurģijas speciālisti. Tā nu es mocījos, metu caur sāpēm.”

Desmitais mūsdienās

Šķēpa konstrukcijas maiņu viņš pārdzīvoja itin viegli un jauno aizmeta 81,72 metrus, kas vēl šobrīd ir desmitais visu laiku labākais rezultāts Latvijā un mūsdienās pa spēkam vien pāris Daiņa tautiešiem. Pasaules čempionātā 1993. gadā Štutgartē gan viņš spēja tikai 73,18 m, nekvalificējoties finālam. Pēc tam Daiņa Kūlas rezultāts dila ar katru vasaru, līdz 1997. gadā viņa uzvārds vairs nebija atrodams šķēpmešanas statistikā.

Bet veterānu sacensībās? “Piedalīties tajās mani centās pierunāt uzreiz pēc tam, kad kļuvu 40 gadus vecs, taču atteicu – ne ātrāk par 50. Tā arī notika. Pēc piecdesmitās dzimšanas dienas sāku ar patiku doties uz veterānu čempionātiem un atkal kāpu goda pjedestālā. Saprotams, ne tik augstā kā Maskavā un Helsinkos, arī šķēps ir drusciņ vieglāks.”

Ventspilī ik gadu notiek olimpiskā čempiona Daiņa Kūlas kausu izcīņa šķēpa mešanā, kurā piedalās ne vien meistari, bet pārsvarā jaunieši. Vaicāju Dainim, kāds viņam iespaids par čempiona pēcteču paaudzi. “Ļoti labs. Ja gribēs un strādās, tad būs.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+