Uzticība… batikai 0
Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila katedras docente, tekstila laboratorijas vadītāja Alda Karosēviča bija viena no žurnāla “Praktiskais Latvietis” pirmajām ārštata autorēm. 1993. un 1994. gadā viņa rubrikā “Jūsu vaļaspriekam” stāstīja par batikas dažādajām tehnikām un to izmantošanu, mājas apstākļos darinot šalles, blūzes, svārciņus, apmetņus un sedziņas.
Patīkamā atmiņā
Strādājot Mākslas akadēmijā, Alda Karosēviča bija savākusi bagātīgu tekstuālo un ilustratīvo materiālu par batikas mākslu, izsekojot tās attīstībai un tehniku daudzveidībai, sākot ar laiku pirms mūsu ēras. Atzinīgi novērtējis viņas padarīto darbu, toreizējais Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš mudinājis izdot grāmatu, lai parādītu, cik daudzveidīga un izteiksmīga ir batika, un kā, izmantojot dažādus paņēmienus, var iegūt ne tikai sadzīves lietas ikdienai, bet arī skaistus mākslas darbus. Grāmatas izdošana dažādu iemeslu dēļ kavējās, bet “Praktiskā Latvieša” radošā komanda tikmēr uzrunāja Aldu Karosēviču, vai viņa piekristu veidot rokdarbu lappusīti “Vaļasprieks”.
– Kad piezvanīja Sarmīte Pumpure un piedāvāja sadarboties, reaģēju sev raksturīgajā manierē, sakot: ” Ko nu, ko nu!” Jo šķita, ka par batiku materiāla plašā apjoma dēļ nevar ne ātri izstāstīt, ne arī ātri iemācīt. Taču Sarmītei piemīt cits talants – viņa mierīgi un neatlaidīgi mani pierunāja, sakot, ka viss ir iespējams. Šai pārliecībai bija grūti pretoties, tāpēc piekritu. Sadarbojāmies aptuveni pusotru gadu. Šajā laikā lasītājus iepazīstināju gan ar batikas vēsturi, gan skaidroju un rādīju, ko mājas apstākļos ikviens varētu izdarīt.
Pirmos divus pastāvēšanas gadus “Praktisko Latvieti” drukāja uz avīžu papīra, turklāt – melnbaltā versijā. Vai tas nešķita šķērslis, stāstot par krāsu pasauli?
– Nē, jo arī grāmata pirmajā variantā bija paredzēta melnbaltā tonalitātē, tikai ar dažiem krāsainiem pielikumiem. Turklāt batikošanai ir tā priekšrocība, ka gadījumā, ja neapmierina rezultāts, darbu var labot trīs reizes – krāsu, izmantojot dažādus paņēmienus, ņemt nost un klāt no jauna.
Bet kāda bija lasītāju interese un atsaucība?
– Nevarēja sūdzēties, jo sieviete laukos jau daudz ko dara, it īpaši darbus, ko garajos ziemas vakaros var paveikt mājās, – lakoniski secina rokdarbu lappuses ” Vaļasprieks” autore. Daiļrunīgs viņas darba novērtējums saglabājies kādā vēstulē. “Pagājušajā gadā jūsu izdevumu pirku kioskā. Atklāti sakot, Karosēvičas kundzes rakstu dēļ. Tik pamatīgas publikācijas par batiku un audumu krāsošanu nevienā citā žurnālā vai grāmatā neesmu atradusi,” tā pirms 18 gadiem žurnāla redakcijai rakstīja lasītāja A. Ērgle.
Vēlāk “Vaļasprieks” pievērsās arī citiem rokdarbiem – izšūšanai, knipelēšanai, adīšanai, klūgu pīšanai un šūšanai, bet Alda Karosēviča sagaidīja savu grāmatu “Mājturība. Batika”. Starp citu, drukāšanas aizkavēšanās šim izdevumam nāca tikai par labu, jo grāmata tapa uz krītpapīra ar daudziem krāsainiem attēliem.
– Sadarbība ar “Praktisko Latvieti” man joprojām ir laba atmiņā. Tolaik žurnālu veidoja tikai divas žurnālistes – Ilze Būmane un Sarmīte Pumpure. Kad aizgāju pie viņām uz redakciju, jutos kā mājās…
No ķīmijas uz mākslu
Alda Karosēviča ir mākslas maģistre ar inženieres – ķīmiķes tehnoloģes diplomu. Kopš 1971. gada viņa strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedrā, ir tekstila laboratorijas vadītāja. Taču jaunībā viņa esot vēlējusies kļūt par… konditori.
– Biju izlēmusi pēc vidusskolas beigšanas iet mācīties, kā jācep kūkas, taču nesanāca, jo mani neuzņēma kulinārijas skolā. Vajadzēja pievērsties kam citam. Iestājos Politehniskajā institūtā (tagad – Tehniskā Universitātē), kur apguvu tekstila apdari – visus tehniskos procesus, kas saistīti ar tā krāsošanu, apdruku un pārveidošanu.
Pēc augstskolas beigšanas Alda Karosēviča strādāja galantērijas kombinātā “Daile”, bet dažus gadus vēlāk, studiju biedra ieteikta, nonāca Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā.
– Katedras dibinātājs Rūdolfs Heimrāts meklēja speciālistus, kas pārzina audumu apdruku. Es izrādījos piemērota šīm prasībām. Esmu cilvēks, kas studentiem palīdz realizēt viņu idejas, jo zinu, kā tehniski to var izdarīt, kāda ķīmija būtu lietojama.
Interese par batiku esot radusies, strādājot Mākslas akadēmijā. Gadu gaitā, izmantojot dažādus avotus, savākusi bagātīgu informāciju par šo vissenāko auduma dekorēšanas veidu. Esot arī izdevies ar “batikas bacili” aplipināt dažus kolēģus, taču, kā smej Alda Karosēviča, tekstilniekiem aušana tomēr šķiet fundamentālāka nekā batikošana…
Milzu daudzveidība
Karstā jeb vaska batika, locītā batika, trafaretu batika, izšūtā batika, vaska batika otas tehnikā jeb gleznu batika, aukstā batika jeb kontūrtehnika, vaska zīmējums uz akvareliski apgleznota auduma, monotipija – īpašs gludspieduma veids, kad ar eļļas krāsām zīmētu zīmējumu atveido uz metāla plāksnes un pēc tam no šīs apgleznotās plāksnes iegūst tikai vienu oriģinālnovilkumu. Tā ir tikai daļa no batikas daudzveidības, ar ko Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas 2. un 3. kursa studentus iepazīstina Alda Karosēviča.
– Sietā batika ir vissenākais audumu greznošanas veids. Par to liecina darbi, kas radīti jau pirms mūsu ēras. Kaut šīs batikas tehnikas apzīmējums “shibori” atvasināts no japāņu valodas darbības vārda, uzskata, ka sietās batikas dzimtene ir Ķīna. Audumu krāsošanas kultūru pazina arī citās zemēs – Asīrijā, Babilonijā, Ēģiptē un Indijā. XVI gadsimtā šī tehnika kļuva izsmalcinātāka, un Japāna šajā ziņā izcēlās ar visaugstāko precizitāti un virtuozitāti.
Alda Karosēviča atzīst – katram studentam esot sava pieeja darbam, tāpēc mācību procesā rodas neparastas batikas.
– Ir dažādas kombinētās tehnikas, piemēram, krāsotā batikā ievelta vilna vai klasiskā vaska batika apvienota ar aplikācijām no batikota auduma, vai arī tiek izmantots termiski apstrādāts audums, kas ir stiepts, krokots, dedzināts vai kausēts.
Pērn Tekstilmākslas katedra, ko 1961. gadā dibināja Rūdolfs Heimrāts, atzīmēja 50. pastāvēšanas gadadienu. Pa šiem gadiem ir izskolojusies ne viena vien tekstilmākslinieku paaudze, kā arī mācību procesā ir ienākušas jaunas tehnoloģijas – kompozīciju variantus izstrādā ar datoru, dabīgo vilnas un linu šķiedru nomainījuši vai arī papildina citi materiāli – sintētiskās šķiedras, papīrs, metāls un polietilēns. Smalkajiem, klasiskajiem gobelēniem un batikām līdzās nostājušās digitālās stelles, sietspiede, vilnas vēlumi, filcēšana, izšuvumi, kausējumi, foto iespējas un dažādas autortehnikas. Tekstilmāksla ir apbrīnojami brīva savās izpausmēs.
