Uzticīgi tam, ko abonē 0
Avīžu lasītāji parasti ir mierīgāki, nosvērtāki, jo viņiem patīk lasīt, bet “Latvijas Avīzes” lasītāji ir nacionāli domājoši šā vārda labākajā izpratnē, saka Bulduru pasta nodaļas pastnieks Normunds Mūrmanis. Viņš ir jauns puisis, kam pastnieka darbā gan pozitīvā attieksme pret cilvēkiem, gan fiziskais spēks smagumus vadāt.
Lai gan ikdienā Normunds cenšas visu paveikt pēc iespējas ātrāk un Bulduru iedzīvotājiem nemanāmāk, viņam iznāk pārrunas ar cilvēkiem arī par sadzīvi un politiku. Normundu laiku pa laikam lūdz te spuldzītes ieskrūvēt, te no veikala vai aptiekas ko atnest. “Parasti šos lūgumus izsaka pensionāri, kam abonēt arī kādu preses izdevumu naudas nepietiek. Taču, gods kam gods, tie, kas pasūta, ir uzticīgi tam, ko viņi pasūta, un avīzi cenšas abonēt no gada gadā. Katrā ziņā tie, kas lasa “Latvijas Avīzi”, nelasa “Privāto Dzīvi”, un otrādi. Tās ir pārāk pretējas intereses,” atklāj Normunds.
Viņa iecirknī septiņas ģimenes abonē “Latvijas Avīzi”, pasta nodaļā no 2,5 tūkstošiem klientu ap 50. Taču Normunds zina teikt, ka parasti vienu avīzi lasa vairāki cilvēki un ar avīzes eksemplāru mainās divas un vairāk ģimenes.
Viens no “Latvijas Avīzes” pasūtītājiem ir arī Aivars, kurš laikrakstu izvēlējies visam gadam. “”Latvijas Avīzi” cienu par tās viedokli, par to, ka tā ir vispusīga. Esmu pasūtījis to komplektā kopā ar žurnāliem “Mājas Viesis” un “Praktiskais Latvietis”,” stāsta Aivars, enerģisks vīrs pusmūžā.
“Lauku Avīzei”, kas vēlāk pārtapa par “Latvijas Avīzi”, cita jūrmalniece Nanija Zivtiņa ir pateicīga par savu vēstures izpratni. “Es būtībā no laikraksta mācījos Latvijas vēsturi, jo skolā sāku iet 1942. gadā, kad bija vācu laiks, vēlāk sekoja padomju laiki. Mamma un pārējie radi par vēsturi un politiku kaut ko runāja, bet tās bija tikai drumslas. Tēvs bija izsūtīts jau 1941. gadā, mani paglāba tas, ka māte tobrīd dzemdēja māsu. Atmodas sākumā “Lauku Avīze” rakstīja gan par deportācijām, gan par latviešu virsnieku likteņiem. Man tas bija kas jauns, kā es pārdzīvoju un raudāju…” tagad atzīst N. Zivtiņa.
Atmodas laikā viņa aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontē un piedalījās janvāra barikādēs, bet vēlāk vēlēšanu komisijas darbā. Viņai sāp sirds par bagāto un skaisto Jūrmalu, kas ir tik nolaista. “Un ņemam latu par iebraukšanu, bet pie daudziem veikaliem pensionāriem nav soliņu, kur apsēsties,” sašutusi N. Zivtiņa.
Viņa iesaka vairāk rakstīt par stiprām un lielām lauku ģimenēm, kas cīnās un strādā, par labām lauku skolām. “Es zinu, ka laukos skolas ļoti labas, pati mācījos Makašānos. Tur sāku mācīties, kad kara laikā sabumboja visu veco Rēzekni, tajā skaitā otro pamatskolu,” piebilst N. Zivtiņa.
“Lauku Avīzi” viņa uzskata par savu avīzi kopš tās iznākšanas brīža ne tikai vēsturisko tēmu dēļ, bet arī tāpēc, ka avīze ir vispusīga. Arī par politiku paustās domas liek uz problēmām paskatīties dziļāk, daudzpusīgāk. Ģimenē N. Zivtiņa lasa avīzi kopā ar meitu Vitu. Bet arī pēc izlasīšanas avīzīte netiek nokurināta vai izmesta – numuru pie numura N. Zivtiņa rūpīgi sakrāj un sūtu māsai uz Majoriem.
