Seno prasmju kopēja Vanda Podiņa: Amatnieks var izdzīvot tikai ar pamatīgu, regulāru un smagu darbu 0
Par tautas tikumu, čaklumu un skaistuma izjūtu liecina tās tradicionālā kultūra. Un, par spīti reizēm nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem, tās uzturētāju Latvijā netrūkst. Sākusi adīt sešu gadu vecumā, meistarīgā rokdarbniece Vanda Podiņa, TLMS “Bārbele” dalībniece, Sarkaņu un Mārcienas rokdarbu pulciņa vadītāja, jau ir darinājusi pāri par 5000 pirkstaiņiem, neskaitāmas zeķes un citas jaukas lietas. Uzvarējusi divos starptautiskos adīšanas čempionātos, šobrīd viņa pošas uz Igauniju izmēģināt spēkus mežģīņu tamborēšanā.
“Adīšana man ir jau pirkstos. Mana vecāmāte adīja, krustmāte adīja un māte adīja. Mūsu dzimtas sievietēm tā bija iespēja piepelnīties. Galvenais ģimenes bizness tajos tālajos septiņdesmitajos gados bija vilnas jaku adīšana. Pašas meklēja dziju, pašas krāsoja un noadītās jakas vedām uz Veļikije Lukiem tirgot. Mani arī reiz paņēma braucienā līdzi, nepatika, jo dikti nosalu. Pati sāku turēt adāmadatas rokās sešu gadu vecumā. Reiz uzadīju lellei jaku. Krustmāte teica – tā jaka briesmīgi izskatās, kā tu tādu lellei vilksi… un visu izārdīja. Nācās adīt par jaunu, un nākamajā reizē jau adījums sanāca gludāks. Ģimenē cienīja rokdarbus – dvieļi, galdauti un gultasveļa visa bija glīti aptamborēta. Pateicoties vecmammai, pati esmu uzaugusi pie mežģīņotiem palagiem. Maniem bērniem jau vairs tādu nav…” atceras Vanda.
Knipelēšana
1995. gadā meistare sāka apgūt knipelēšanu. Tā ir sena mežģīņu veidošanas tehnoloģija, kura Latvijā bija teju izzudusi. “Tehniku sākumā bija grūti iemācīties,” atceras Vanda, “toties tagad darbs sokas viegli. Knipelēšanu veic ar speciālām virpotām koka knipelēm, kuras ir diezgan grūti iegādāties. Tās ir jāpasūta labam meistaram, un kurš katrs nemaz neuzņemsies tādas izgatavot. Tieši knipelēšana ir senā mežģīņu izgatavošanas tehnoloģija. Tradicionālo tautastērpu rotāšanai tamborētas mežģīnes neizmantoja. Ja tur bija mežģīņu detaļas, tās bija knipelētas. Lepojos, ka man ikdienā nēsājamais galvas auts darināts ar knipelētām mežģīnēm. Knipelēšana ir ķimerīgs darbs, kas prasa precīzu zīmējumu un precizitāti. Ja nav precīzs zīmējums, darbs var nesanākt un visas pūles veltas. Reiz biju sākusi knipelēt mežģīni, garām skrēja kucēns un, kā vēzēja ar asti, tā sajauca visas knipeles. Dabūju darbu iemest plītī, jo to sakārtot vairs nebija iespējams. Pārsvarā gatavoju darbus pēc pasūtījuma. Tas katru reizi ir izaicinājums. Cenšos kaut ko no etnogrāfijas ielikt mūsdienīgajā, lietišķajā tērpā, lai senais iekļautos šodienas sadzīvē.”
Meistarei vienmēr ir patikuši lielie darbi. Bet lieliem darbiem nepieciešama darbnīca, kura arī pakāpeniski tika izlolota. Telpa ir ļoti gaiša, un tas ir lieliski. Ungārijā meistare redzēja, ka tur rokdarbnieces strādā tikai dienas gaismā. Darba telpas ir tik viltīgi iekārtotas, ka viņas ar saviem mežģīņu darbiem pārvietojas gar vairākiem logiem, lai strādājot tiktu izmantota gan rīta, gan pusdienu, gan vakara saule. Strādāt dienas gaismā ir labi, tomēr adījumi necieš ilgu atrašanos saulē, tāpēc tie jāglabā skapjos, lādēs vai vismaz jāpārsedz. Šobrīd Vandas rokdarbu darbnīca iekļauta Cesvaines novada tūrisma ceļvedī. Tur var apskatīties, kā darbojas stelles, adāmmašīna un knipelējamais buciņš, var gremdēties vēsturē, aplūkojot meistares mammas šujmašīnu un vecāsmātes trizuļu stelles. Gar sienām izvietoti dažādi seni un jauni adījumi, audumi, tamborējumi un knipelējumi.
Dubultčempione
2016. gadā Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena uzaicināja meistari piedalīties starptautiskajā zeķu adītāju čempionātā Lietuvā. Tas bija izaicinājums, un Vanda nolēma pamēģināt. Adīšanas čempionātā piedalījās 34 dalībnieki no Latvijas un Lietuvas. Čempionāta dalībniekiem nepilnu trīs stundu laikā bija jāuzada zeķes valnītis ar saules rakstu. Vandas adītais zeķes valnīša paraudziņš ieguva pirmo vietu.
Meistare piedalījās arī nākamajā, 2017. gada starptautiskajā zeķu adīšanas čempionātā, kurā jau sacentās 54 adītāji no Lietuvas, Latvijas, Polijas, Kanādas, Austrālijas un ASV. Tā kā 2017. gads Lietuvā bija pasludināts par tautastērpu gadu, Radvilišķu svētku laikā bija izveidota speciāla tērpu izstāde. Čempionāta dalībnieces uzdevums bija atvest trīs pašas adītu zeķu pārus izstādei un piedalīties adīšanas konkursā. Divu stundu laikā bija jāuzada zeķes valnīša paraudziņš ar zirga vai ar zirgiem saistītu rakstu no organizatoru sagādātām dzijām. Atkal Cesvaines meistare ieguva dalītu pirmo vietu. “Ar to Lietuvu sanāca tā – aizbraucu apskatīties, apskatījos un vinnēju,” smejas meistare. “Tagad domāju doties uz Igauniju un izmēģināt spēkus Hāpsalu mežģīņu šaļļu gatavošanā.”
Profesija – rokdarbnieks
Kad 2002. gadā meistarei nācās mainīt profesiju, rokdarbu iemaņas lieti noderēja. Kas tikai kopš tā laika nav ticis gatavots: tamborētas segas, plecu lakati, adīti kostīmi, mēteļi, tamborēti cimdi, mežģīnes un pat izejamās kleitas.
“Rokdarbi kā vaļasprieks un rokdarbi kā profesija stipri atšķiras. Dzīve ātri piespiež saprast, ka amatnieks šajos laikos var izdzīvot tikai ar pamatīgu, regulāru un smagu darbu. Daudz un sistemātiski ir jāmācās. Kad nolēmu, ka rokdarbi būs mans iztikas avots, vispirms Latvijas un Lielbritānijas kopuzņēmuma “Zygon Baltic Consulting” mācību centrā pabeidzu astoņu mēnešu biznesa kursus, kur iemācījos rēķināt un stādīt biznesa plānus. Lai arī esmu uzkrājusi lielu pieredzi, joprojām ik pa pāris gadiem apmeklēju kādus amata kursus un cenšos iemācīties ko jaunu. Ļoti palīdz arī “Youtube”, kurā var atrast daudz profesijai noderīgu lietu. Tāpēc katru vakaru stundu pavadu pie datora, skatoties video, kādas vecās tehnikas pasaulē ir atdzimušas, kas jauns modernajā dizainā. Lai arī liekas, ka senie amati ir izzuduši, rūpīgi meklējot, var atrast kādu saglabājušos liecību. Labi, ka vēl ir pasaulē cilvēki, kas dzīvo seno amatu dēļ.
Pasaulē patēriņa kults ar dažādu nevajadzīgu lietu uzkrāšanu jau sāk kļūt nemoderns. Domājoši cilvēki sāk vairāk raudzīties uz īstām, ilglaicīgām lietām. Tas ir labs signāls meistariem. Vismaz tiem, kas palikuši. Īpaša vērība jāvelta darba kvalitātei, jo tā ir daudzu daiļamatnieku klupšanas akmens. Ja senā amata tehnoloģija tiek pavirši un rupji izpildīta, tā sniedz izkropļotu ieskatu par amata īstajām iespējām. Meistaram darbs ir jāpadara augstākajā līmenī, tam jābūt smalkam, gaumīgam un rūpīgam. Tas viss kopā veido daiļumu.”
Šobrīd Dziesmu svētku un Latvijas simtgades gaidās meistare galvenokārt ir aizņemta ar tradicionālo tautastērpu gatavošanu. Pēc tam jau varēs paskatīties, kā izcilu Latvijas daiļamata meistaru darbus iekļaut lielās modes apritē.
“Pat labs amatnieks nekad nebūs bagāts, viņš drīzāk būs pārticis vai vismaz izticis. Tomēr visu jau izšķir attieksme, kā šajā anekdotē: “Pēc gadatirgus satiekas divi amatnieki. Viens saka – cik slikti gāja, tikai 300 latus nopelnīju. Otrs saka – cik lieliski gāja, veselus 300 latus nopelnīju!” No kura jūs gribētu iegādāties, piemēram, šķīvi – no negatīvi vai pozitīvi tendētā? Galvenais, ka darbs visupirms jāpadara ar dvēseli un tikai tad ar rokām. Ja tā darīsim, visiem būs citāda un daudz skaistāka dzīve,” novēl meistare šajā īpašajā gadā.
Vērtējums: precizitāte apvienota ar radošumu
Linda Rubena, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte: “Daiļamatnieces Vandas Podiņas rokdarbi izceļas ar precizitāti, kvalitāti un radošumu. Viņai vienlīdz veiksmīgi izdodas atdarināt senās autentiskās tehnikas, kā arī veidot mūsdienīgus darbus, kurus droši var iekļaut modes dizaina apritē. Tieši viņas smalkais darbs, izkoptā gaume un veiksmīgā tradīciju pārmantošana ļauj gūt tik atzīstamus panākumus.”
