Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. marts, 2012
Drukāt

Uzvilkt tīrus baltus cimdus
. Saruna ar Alvi Hermani

hermanis_km_16

Pēc nepilnas nedēļas, 5. aprīlī, Jaunā Rīgas teātra (JRT) Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Alvja Hermaņa iestudētais “Oņegins. Komentāri”. JRT šis ir otrais A. Hermaņa iestudējums šajā sezonā, kuru atklāja ar skatītāju un kritiķu atzinību izpelnījušos “Oblomovu”.


 

– Vai esat redzējis pēdējo “Jevgeņija Oņegina” versiju mūsu Operā?

A. Hermanis: – Nē.

– Pretējā gadījumā jūsu vadītais teātris varbūt tik drosmīgi neapgalvotu, ka “daudziem Aleksandra Puškina “Jevgeņiju Oņeginu” nelasījušajiem šis darbs, pateicoties Pētera Čaikovska operai, šķiet kā eksaltēta melodrāma, kas vēsta par nelaimīgas mīlestības dabu…”

– Bet tā uztver visā pasaulē. Pārsvarā zina nevis oriģinālu, bet operu un Holivudas versiju. Kā man teica viens krievu kritiķis, arī pašā Krievijā Puškinu īpaši daudz nav lasījuši. Tāpat kā pie mums Raini. Čaikovska operas librets ir par Tatjanu, tas veidots no viņas skatpunkta. Bet Puškins mīlas stāstu izmantojis kā ieganstu vēstījumam par sava laika sabiedrību, tās tikumiem un netikumiem.

– Esat teicis, ka ikvienam uzvedumam jums ir ļoti personiski iemesli.

– Jau otro gadu esmu apsēsts ar ideju reabilitēt tā dēvētās kostīmu drāmas. Cenšos atrast veidu, kā izstāstīt klasiskās literatūras stāstu bez modernizēšanas. Nav viegls uzdevums. Latvijā tas varbūt nav tik izteikti, bet citur pasaulē vecās lugas modernizē ar domu it kā paieties pretī skatītājam, padarīt uzvedumu saprotamāku. Šajā ziņā esmu radikāli vecmodīgs. Modernizēšana visu bezgala vienkāršo. Precizitāte prasa vēsturisko kontekstu. Tieši ar šādu domu esmu veidojis vairākas pēdējo gadu izrādes – “Oblomovu” Vācijā un Rīgā, “Platonovu” Vīnē, “Vasu Žeļeznovu” nupat Minhenē.

 

Piemēram, Berlīnē vēsturiskos kostīmos, kā manis iestudētajā Oņeginā (pirmizrāde nupat šā gada janvārī. – V. K.) pēdējos trīsdesmit gados neviens uz skatuves nav kāpis. Vāciešiem tas pilnīgs tabu. Bailes no priekšstatiem par naftalīnu. Berlīnes “Theatre 
Schaubühn” dibinātājs Pēteris Šteins iegājis vēsturē ar respektu pret vēsturisko ietērpu un laikmeta precizitāti.

 

Kad viņš 70. gados aizbrauca uz Maskavu ar Čehova “Trim māsām” un “Ķiršu dārzu”, tā bija milzu sensācija. Jo pat Krievijā neviens tik precīzi nestrādāja. Pēdējos gados šajā teātrī bija mainījusies mākslinieciskā vadība un līdz ar to estētika. Mūsu pirmizrāde Berlīnē man pašam negaidot izvērtās par it kā atkalsatikšanos ar veco Pētera Šteina publiku. Uz izrādi atnāca viņa laika aktieri, arī Edīte Klēvere, kura principā pēdējos gados šajā teātrī nebija kāju spērusi. Latviešu teātrī viņu varētu salīdzināt ar mūsu leģendu Lilitu Bērziņu. Klēveres ierašanos uzņēma ārkārtīgi simboliski. Vecā šaubīnes publika mūsu izrādi uztvēra kā noelšoties – beidzot! Izrādes izpārdotas. Arī jauniem skatītājiem mūsu izrādes teātra valoda liekas interesanta. Jo tajā modernismā faktiski tālāk vairs nav kur iet. Visi vēsturiskie teksti tiek vienkāršoti līdz popkultūras valodai un televīzijas skatītāju estētikai.

– Nav pirmā reize, kad Rīgā atkārtojat ārzemēs jau īstenotas idejas.

– Rīgas variants nekad nav otrā uzlējuma tēja. Drīzāk pat otrādi. Ceru, nē, jau zinu, ka arī šoreiz tā būs. Rīgas iestudējums sanāk krietni labāks. Abas izrādes ir pilnīgi atšķirīgas. Tajās ir pilnīgi cits teksts.

– Esmu dzirdējusi pie kases gados jaunus latviešu skatītājus vaicājam, vai izrāde būs krievu valodā.

– Oriģinālā skanēs Puškina dzeja. Tā aizņem tikai vienu piekto daļu no izrādes teksta. Spekulācijām ar valodas referendumu te arī nav vietas. Uzveduma ideja radās jau pirms pusgada. Krievu valoda izmantota tikai kā māksliniecisks līdzeklis un nevis izpatīkot kāda sapratnei.

Uzveduma būtība slēpjas Puškina teksta skaidrojumos, kuriem ir daudz avotu. Aktieri ilgāk nekā gadu pavadīja, lasīdami visādas gudras, biezas grāmatas. Galvenais mūsu radīto komentāru avots ir ebreju izcelsmes krievu literatūras zinātnieks, pazīstamais semiotiķis Jurijs Lotmans. Viņam bija teorija: nav iespējams izstāstīt nevienu vēsturisku literāru tekstu bez pietiekamām konkrētā laikmeta konteksta zināšanām. Piemēram, ja Puškins romāna sākumā piemin, ka Oņegins katru dienu pie spoguļa, gatavojoties iziešanai sabiedrībā, pavadīja trīs stundas, tad, izrādās, šī informācija jāuztver burtiski. Iedomājieties: ja vīrietis ik rītu, no mājas izejot, rokās uzvelk tīrus baltus cimdus – un rīdzinieki no pietiekami bagātiem un pārtikušiem sabiedrības slāņiem tolaik tā arī darīja –, viņš pilnīgi citādi komunicē ar pasauli un apkārtējiem cilvēkiem.

 

Ik Puškina pusteikumā var apstāties un atklāt noslēpumus. Tatjana, piemēram, savu slaveno vēstuli rakstīja franču valodā. Tā laika aristokrāti krieviski rakstīt vispār nemācēja. Krievu valodu viņi lietoja, lai sazinātos ar saviem kalpiem un skaitītu lūgšanas.

 

Kāds tā laika krievu sabiedrības liecinieks teicis pat tā – mēs domājam vāciski, savā starpā runājam franciski, bet krievu valodu lietojam, lai lamātos ar zemniekiem. Man pašam radušās visādas teorijas un jautājumi: ko nozīmē krievu klasiskā kultūra? Vislielākos garus – Dostojevski, Tolstoju, Gogoli, Puškinu – visai nosacīti var uzskatīt par krieviem. Dostojevskis gandrīz visus darbus sarakstījis Šveicē, Gogolis dzīvojās pa Romu. Pat ja fiziski, epizodiski viņi atradās arī Krievijā, šo dižgaru kultūras lauks daudz vairāk piederīgs Rietumeiropas nekā Krievijas kontekstam. Tāpēc pēc revolūcijas viņus visus rūpīgi iznīcināja.

“Oņegins. Komentāri” man ir kā iespēja paskatīties uz pagātnē nogrimušu Atlantīdu, vairs neeksistējošu sabiedrības modeli, muzejisku vērtību. Veidojot izrādes to laiku kontekstā, jūtos kā arheologs, vēsturnieks. Man ir aizdomas, ka toreiz bija labāk.

– Kā no toreizējā pietrūkst mūsu laikā?

– Ļoti daudz kas. Cilvēks nespēj piemēroties arvien pieaugošam dzīves temporitmam. Mana pārliecība, ka 19. gadsimtā vislabāk saskanēja sociālais un cilvēka iekšējais, bioloģiskais ritms. Vecās labās Eiropas kultūra ir vēl viena lēnām kosmosa nebūtībā grimstoša Atlantīda.

– Kad pats esat uzvilcis jūsu minētos baltos cimdus?

– Vēlu vakaros pirms gulētiešanas. Kad diena aiz muguras, bērni pie miera… Vakar, piemēram, klausījos mūziku. Skrjabinu. Tādos brīžos esmu sevis paša izvēlētā laikā. Mēs jau neesam iespundēti tagadnē. Ikviens var izvēlēties laiku, kurā dzīvot. Ar grāmatām, mūziku, teātri. Pateicoties tam visam un paša iztēlei, varam pārcelties uz jebkuru pasaules malu un laikmetu. Manai iekšējai garīgajai veselībai ir svarīgi izkāpt no šodienas un paslēpties pagājībā. Es ieteiktu ikvienam pamēģināt vienu mēnesi katru vakaru to laiku, ko cilvēks velta televīzijai, atlicināt 19. gadsimta romānam vai dzejai, palasīt vienu resnu, labu grāmatu. Un jutīsi, kā harmonizējas un nostabilizējas iekšējā pasaule. Oņegina stāstā viss beidzas bēdīgi dueļa dēļ. Tajā laikā ļoti daudz duelējās. Goda dēļ. Un arī par to mēs krietni stāstām savā izrādē.

– Duelējas jau arī mūsdienās. Atliek vien atvērt interneta vietnes, avīžu lapas, paklausīties politiķu runas – gan ķengas, gan spalvas pa gaisu!

 

– Toreiz gods bija svarīgāks par dzīvību. Tur tā sāls. Piederu pie tiem, kuri uzskata, ka tā dēvētais progress ir divējāds: tehniski attīstāmies uz augšu, bet būtiskās, dzīvē pat vissvarīgākās lietās virzība iet uz leju. Tāpēc pagātne tik svarīga. Kā atgādinājums.

 

– Jaunajā Rīgas teātrī jūs esat ne vien tā mākslinieciskais vadītājs, bet arī idejiskais līderis. Kādēļ no desmit šīs sezonas jauniestudējumiem jūsu paša veidoti ir tikai divi?

– Tikai? Nevaru viens pats okupēt visu teātri. Tas nav mans personiskais, bet valsts. Ārpusē man lielākoties nākas atteikt, nevis piekrist visiem priekšlikumiem, ko man piedāvā. Izrādes, kuras veidoju ārzemēs, Rīgā, kā likums, nemaz nevarētu uztaisīt. Tāds risinājums, kāds “Oņeginam” ir Berlīnē, Rīgā nebūtu iespējams kaut vai skatuves izmēru dēļ. Šaubīnei ir 25 metrus plata, gigantiska skatuve. Sadarbībā ar scenogrāfu Andri Freibergu to arī izmantojām, radot monumentālu gleznu. Arī izrāžu budžeti ir nesamērojami. Piemēram, Vīnē vienas izrādes izmaksas ir kā JRT visas sezonas budžets. Toties mums ir kas tāds, kā nav viņiem, – fantastiski aktieri. Protams, esmu strādājis ar ļoti izciliem skatuves māksliniekiem ārzemju teātros, bet mūsējā izcilību ir vairāk. Īpaši aktieri ir katrā teātrī, bet mūsējā ir daži, ar kuriem sazinos gluži vai sajūtu līmenī, telepātiski. Tāds ir Kaspars Znotiņš, viņam mūsu “Oņeginā” titulloma. Tāds ir Vilis Daudziņš, kurš spēlēs Puškinu.

– Šogad gatavojaties iestudēt savu pirmo operu ārzemēs – Zalcburgas festivālā Bernda Aloiza Cimmermanna “Die Soldaten” (karavīri – vācu val.).

– Esmu patiešām ieinteresējies par operu iestudēšanu. Uzvedumā spēlēs “Vīnes filharmoniķi”, orķestris, kuru nupat diriģēja Mariss Jansons. Zalcburgā ir ārkārtīgi specifiska skatuve – klintī izkalta, bijusī zirgu jāšanas manēža. Tādi vilinājumi, no kuriem nespēju atteikties. Ja režisoram tieksme pēc lielummānijas, šī nu ir īstā vieta, kur izpausties (pasmaida). Operas librets ir pēc Jakoba Lenca – vācu rakstnieka, kurš, starp citu, dzimis (1751. g.) un audzis Cesvainē. Varbūt vācu kultūrā nav tik svarīgs kā Gēte un Šillers, bet bez Lenca nav arī iedomājams viss vācu literatūrā un kultūrā pēcāk notikušais.

– Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars izteicis cerību, ka jūs varētu atkal iestudēt arī mūsu Baltajā namā. Pirmo operu – “Uguni un nakti” 1996. gadā – iestudējāt tieši šeit un dabūjāt arī Lielo mūzikas balvu.

– Patiesību sakot, četrus tuvākos gadus mani operlaiki jau aizņemti. 2013. gadā esmu uzaicināts iestudēt operu Berlīnē, 2014. gadā esmu apņēmies Briselē veidot Janāčeka “Jenufu” un 2015. gada 17. janvārī Milānas “La Scala” pirmizrādi piedzīvos to pašu “Karavīru” cita versija. Manā uztverē operā ļoti būtiski, ka režisors ir arī scenogrāfs. Šāda iespēja man bija, arī veidojot “Uguni un nakti”. Nezinu, vai no manis sanāks labs operas režisors, to redzēsim. Taču pēdējā laikā mani opera interesē daudz vairāk nekā iepriekš. Ar izciliem māksliniekiem ļoti suģestējoši.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+