Tenisista un studenta elkonis. Plecu un elkoņu locītavu saslimšanas 0
Runājot par locītavām, gan pacientiem, gan ārstiem der ielāgot, ka tas ir mehānisms ar ilgu mūžu, taču tām raksturīgs tas pats, kas citiem mehānismiem, – ar laiku tās nolietas, gluži kā automašīna, ar ko brauc gan pa gludien, gan ne tik gludiem ceļiem. “Mēdzu teikt, ka ar gadiem labāks kļūst tikai konjaks,” pajoko traumatologs ortopēds ROMĀNS PROZOROVIČS.
Locītavu, arī pleca saslimšanas var iedalīt divās lielās grupās:
* tādas, kas ietekmē cilvēkus līdz aptuveni 50 gadu vecumam (aktīvos, sportiskos, darbīgos, tādus, kam mēdz būt pārāk liela fiziskā slodze, ekstrēmos); tie lielākoties ir mīksto audu, pārsvarā – saišu, bet arī kaulu bojājumi;
* tādas, kas skar cilvēkus vecumā pēc 50 gadiem un galvenokārt saistībā ar deģeneratīviem procesiem (pēc Romāna Prozoroviča definīcijas, vecums pienāk tad, kad mīkstie audi kļūst cieti, bet kauli – mīksti) – mīksto audu plīsumi, locītavu virsmas nodilums u. tml.
Raksturīgākās problēmas, kas mēdz piemeklēt pleca locītavu, – sāpes pēc fiziskām aktivitātēm. “Nereti tās ir neplānotas aktivitātes, nevis tas, ko dara ikdienā, teiksim, cilvēks piedalās talkā vai korporatīvajās sporta spēlēs, vai pēc ilga pārtraukuma aizbrauc paslēpot, vai metas tādā sporta veidā, ar ko pēdējoreiz ir nodarbojies pirms desmit gadiem,” ilustrē speciālists. “Traumējošas ir mešanas un grūšanas kustības, smaguma pārvietošana, ziemā – auto iestumšana.”
Plecā – rotatori, atdures sindroms, pamežģījumi
Plecā ir komplicēta anatomija – tajā ir bļodiņa, pret kuru atbalstās locītavas galviņa, kas izpilda pleca kustības. Kustības leņķī virs 90 grādiem nodrošina locītavā esošā rotatora kapsula – tajā iesaistīti četri mazi muskulīši, kas palīdz plecu pacelt. Viena no biežākajām traumām pirmās grupas pacientiem – rotatora kapsulas plīsumi traumas vai aplamas kustības dēļ. Vecāka gadagājuma cilvēkiem – deģeneratīvi bojājumi, kapsulas muskuļu šķiedrām ieplīstot pa slāņiem.
“Rodas diskomforts un sāpes, bet vismokošākās ir sāpes naktī. Tieši tās pacientu visbiežāk atved pie ārsta,” stāsta traumatologs.
“Bojājuma turpmākā attīstība – traumētajā vietā izveidojas rētaudi, kas palēnām sāk nospiest apkārtējos nervus. Sākas sāpes, kas izstaro no pleca uz leju, uz elkoni. Rodas kustību ierobežojumi – bieži vien pacients nevar pacelt roku, un nepatīkama ir arī rokas aizlikšana aiz muguras. Iznākums – grūtāk sevi apkopt: sievietēm grūti aiztaisīt krūšturi, nevar izķemmēt matus, sapogāties, paēst, turklāt naktī traucē arī sāpes.”
Ja lietas labā neko nedara, iestājas stāvoklis, ko medicīnā dēvē par iesaldēto plecu – rētaudi saaug tā, ka pakustināt plecu gandrīz nemaz nav iespējams. Tad ir divi risinājumi – fizioterapija (pacientam jāvingro, jākustina locītava, neraugoties uz sāpēm, lai mazpamazām mazinātu stīvumu) vai mazinvazīvā ķirurģija (artroskopija), attīrot locītavu no rētaudiem.
Vēl kāda izplatīta pleca locītavas saslimšana ir atdures sindroms: veicot noteiktas kustības, pleca kaula galviņa atduras pret lāpstiņas izaugumu. “Cilvēks ceļ plecu, iekšā kaut kas tā kā ieķeras un ar klikšķi pārlec, arī sāp diezgan stipri.” Rezultātā tiek hroniski traumēti kauli, kā arī cīpsla starp abiem kauliem.
Plecs var zaudēt stabilitāti un pamežģīties vai pavisam izmežģīties uz priekšu.
“Tā var notikt, iesaistoties, piemēram, sporta veidos ar bumbu, kur to strauji met uz priekšu: handbolā, volejbolā. Arī beisbolā, kas Latvijā gan nav visai izplatīts.” Romāns Prozorovičs brīdina – ja pēc mežģījuma neievēro ārsta noteikto režīmu (sešas nedēļas roka jānēsā, iekārta kaklā), var iedzīvoties tā sauktajā ieraduma mežģījumā: roka izkrīt no locītavas gluži ikdienišķās situācijās, piemēram, pa nakti guļot aizliek roku aiz galvas, bet no rīta plecs ir izmežģīts un jāsauc ātrā edicīniskā palīdzība, lai to ieliktu vietā.
Jutīgais, saudzējamais elkonis
Elkonis ir sarežģītākā locītava cilvēka ķermenī, jo izpilda rokas saliekšanas un atliekšanas funkciju, kā arī pronāciju un supināciju – iespēju roku grozīt ap savu asi. Darbošanās vairākās plaknēs elkoni padara smalku un cimperlīgu: šī locītava slikti panes jebkāda veida traumas, kā arī fizioterapiju un imobilizāciju.
“Ja kādu citu iemeslu dēļ vesels elkonis atrodas ģipsī divas trīs nedēļas, tas kļūst stīvs un grūti iekustināms, nemaz nerunājot par traumatiskiem bojājumiem: ja krīt uz elkoņa, ļoti bieži kaut kas tajā tiek salauzts. Tagad ļoti biežas ir velotraumas – daudzi brauc ar divriteņiem, nereti krīt, visbiežāk – uz taisnas vai pussaliektas rokas un gūst mežģījumus,” stāsta pieredzējušais ārsts. Arī bērniem elkonis tiek salīdzinoši bieži mežģīts.
“Teiksim, tētis ved pie rokas dēlu, priekšā peļķe, un pieaugušais mazo aiz rokas paceļ uz augšu – elkonis ārā! Tas notiek tāpēc, ka uz locītavu iedarbojas bērna svars, bet saites mazajam vēl ir ļoti elastīgas.”
Tenisista elkonis
Vēl bez traumām bieža elkoņa locītavas problēma ir epikondilīts, tautā saukts par golfera vai tenisista elkoni – atkarībā no tā, kurā pusē ir bojājums. Tas rodas ne vien attiecīgo sporta veidu sportistiem, bet arī dažādos parastos darbos, veicot vienveidīgas, monotonas kustības, kas prasa konstantu kāda priekšmeta turēšanu vai saspiešanu ar plaukstu (krāsojot ar otu, adot, grābjot ar grābekli, ilgi strādājot pie datora ar peli, frizieris, griežot klientam matus, zobārsts, labojot pacientam zobus, u. tml.).
Tādējādi tiek pārkairināta vieta, kur pie kaula piestiprinātas muskuļu saites. Izpausmes – izteiktas sāpes elkoņa locītavas rajonā, naktī nevar gulēt, nav iespējams pilnībā saliekt un atliekt roku. Ārstēšana sākumā ir lokāla – ar dažādām pretiekaisuma ziedēm un geliem, arī medikamentoza – ar tabletēm. Var izmantot arī fizioterapiju, kā arī injekcijas – tā dēvētās blokādes. Modernāka metode ir PRP (Platelet Rich Plasma) jeb atoplazmas terapija – ārstēšana ar augšanas faktoru, kas iegūts no pacienta paša šūnām. Epikondilīta gadījumā var līdzēt arī homeopātiskās injekcijas, bet īpaši sportistiem tiek veikta speciāla gela ievadīšana locītavā.
Laikus neārstējot, problēma var kļūt hroniska.
Studenta elkonis, podagra
Elkoņa locītavu bieži piemeklē arī vaina, ko dēvē par studenta elkoni jeb elkoņa gļotsomiņas iekaisumu: traumas vai ilgstošas atbalstīšanās dēļ iekaist un pietūkst bursa – saistaudu somiņa, kas pildīta ar šķidrumu un palīdz mazināt berzi starp kaulu un mīkstajiem audiem virs tā. Rodas apmēram plūmes lieluma izaugums, kas var sastrutot un plīst.
Ārstējot ķirurģiski, bojāto daļu izgriež, un problēma ir galā. Ķeroties pie konservatīvākām metodēm, svarīga ir rokas imobilizācija – to nav ieteicams daudz kustināt. Līdzekļi – pretiekaisuma ziedes un geli, arī medikamenti un fizioterapija. Var veikt punkciju, izsūcot no gļotsomiņas lieko šķidrumu.
Studenta elkonis biežāk vērojams pacientiem ar sāļu vielmaiņas traucējumiem – tiem, kam ir, piemēram, podagra: sāļi locītavas gļotsomiņā kristalizējas, izveidojas tādi kā rīsa graudiņi; traumējot šo vietu, bursīts diezgan strauji sākas no jauna. Toties elkoni mazāk skar nodilums un citas deģeneratīvas vainas, jo tam nav tik lielas slodzes kā citām locītavām.
Kāpēc, atsitot elkoni, it kā zibens izskrien caur roku
Elkoņa gropītē ļoti tuvu ādai atrodas elkoņa nervs. Tas ir apmēram lampas vada resnumā; stipra trieciena rezultātā, saduroties ar kādu virsmu, tas ļoti jutīgi reaģē. Tik tuvu ādai nervi neatrodas nevienā citā locītavā.
Raksts no žurnāla “36,6°C” tematiskā izdevuma “Locītavu veselības ceļvedis”
