Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

V.Vīķe – Freiberga: Kad pieaugšu, es viņiem to kādreiz pateikšu… (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Eksprezidente VAIRA VĪĶE-FREIBERGA laipni atsaucās un piekrita intervijai “Latvijas Avīzē” lielas dzīves jubilejas priekšvakarā. Ar Vīķi-Freibergas kundzi sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Šķiet, ko lai šādā reizē jums vēl pajautā. Par Vairu Vīķi-Freibergu tik daudz grāmatu sarakstīts, sak, ņemiet un lasiet. Bet – kāds nu kuram rakstītājam bijis redzējums. Sakiet, kad pati sāksiet rakstīt – ne par sauli, ne par dainām, bet par savu dzīvi?

V. Vīķe-Freiberga: – Esmu sākusi rakstīt par bērnību. Tas tā grūti iet, un citās biogrāfijās par mani tas ļoti virspusīgi tverts. Redzu, ka arī citur Eiropā arvien vairāk parādās tās paaudzes atmiņu stāsti, un esmu pamanījusi, cik ļoti tie atšķirīgi. Viens un tas pats karš, bet pārdzīvots dažādos veidos – pat latviešu starpā. Ar cerību, ka vismaz Eiropā kaut kas tāds vairs neatkārtosies, un vēstures labad – tas top rakstīts. Man nesasniegt to skaisto valodu, kādā rakstīja Brigadere, bet notikušo tveru arī no psihologa viedokļa. Kā bērns piedzīvoju momentus, kad likās – lieli cilvēki bērnus nesaprot un dažreiz ir netaisni pret bērniem. Kad es pieaugšu, es viņiem to kādreiz pateikšu. Tagad tas brīdis ir pienācis.

– Vīķes-Freibergas “projekts”, pildot pienākumu būt par prezidenti kaut nelielā, bet tādā dūšīgā valstī, ir izpildīts. Interesanti, no kuras puses tas sākās? Būsiet dzirdējusi, ka sabiedrība sadalījusies “ķīlistos” un “antiķīlistos”, cik pretrunīgas domas pauž par Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāti! Sakiet, kā Vīķes jaunkundze izvēlējās savu nākamo profesiju, tiekot līdz psiholoģijas profesores statusam?

– Likteņa pirksts – burtiskā veidā. Kad man, septiņus gadus vecai, nomira māsiņa, māte bija stāstījusi par apstākļiem ambulancē, kādā viņa bija ievietota. Zāļu nav itin nekādu. Māsiņai ar plaušu karsoni kāpj temperatūra, bet nav pieejama pat aspirīna deva. Vienīgais ārsts paziņojis, ka ne jau ārstēt ir viņa uzdevums, bet izolēt slimos no pārējiem. Tas bija bēgļu nometnē, kur iepriekš bijusi ieslodzīto vieta un kur bija palikusi agrākā tās vietas attieksme. Apstākļi – diezgan šausmīgi. Kad aizgājām mazajai pakaļ uz morgu, tas bija pilns ar līķiem, un ik dienu veda mirušos klāt un ārā ar ratiem. Ar līķiem bija piepildīti visi plaukti. Atnākušas ar mammu māsiņu ģērbt un apmazgāt, blakus pamanījām guļam kādu vecāku sievieti. Man kā bērnam, skatot šo sievieti ar sažuvušu miesu, likās: viņa savu laiku nodzīvojusi, un tas ir tāds dabas likums. Bet šis brīnišķīgais zīdainītis desmit mēnešu vecumā bija tik priecīgs, ķērās papum matos, trallinādams – lalalā, kad atstājām Latviju. Bija pagājušas vien trīs nedēļas, kad viņu jau guldījām slapjā zemes klēpī, un tas šķita neiedomājami briesmīgi. Ienāca prātā – ak, ja vien bijuši ārsti un ambulance kaut cik līmenī, viņas dzīvību izdotos glābt! Toreiz tā nenotika, bet es pieņēmu, ka tas būtu dzīvē ļoti cēls uzdevums – glābt dzīvības. Vēlāk mani fascinēja patiesi stāsti par ārstiem, kuri, upurēdami karjeru, dodas palīdzēt sirdzējiem kaut kur Āfrikā, un vidusskolā biju pārliecināta, ka es mācīšos medicīnu. Apstākļi iekārtoja tā, ka, iebraucot Kanādā, bija jāpārtrauc izglītošanās un jāiet strādāt. Pēc gada bankā atvaļinājuma laikā noliku vidusskolas beigšanas eksāmenus un iestājos vispārējā bakalaura programmā Toronto universitātē. Koledžās toreiz bija reģistrāri, kuri palīdzēja katram studentam izvēlēties, kādus kursus attiecīgā gadā viņi ņems. Kad aizgāju pie šā reģistrāra, viņam priekšā bija saraksts, un es lūdzu atķeksēt visu, kas saistās ar zinātni, jo vēlāk biju dzīrusies iet uz medicīnu. Jā, tas esot ļoti labi – izvēlēties zinātnes: fiziku, ķīmiju, zooloģiju, bet vajag arī citas nozares. No franču skolas būdama, atcerējos – filozofija būtu laba lieta. Taču man, septiņpa­dsmitgadīgai, ir bailes izrunāt vārdu angļu valodā ar akcentu uz nepareizo zilbi, un es, lai arī tas neskaitās pieklājīgi, rādu reģistrāram ar pirkstu. Tas ir garš vārds, sākas ar “p” un beidzas ar “y”, un man liekas, ka tā ir filozofija.

Nē, esmu trāpījusi uz psiholoģiju! – Laba izvēle, – nopriecājas reģistrāts, – populārs kurss, to es jums iesaku! Pirmajā lekcijā neko nesapratu, kaut ko stāstīja par sikspārņiem, kam aizbāztas ausis un liek lidot. Bet beigu beigās psiholoģija kļuva tik interesanta, ka atmetu medicīnai ar roku, sapratusi, ka tomēr būšu zinātniece un pētniece, nevis praktiķe.

– Kas jums studiju gados likās svarīgākā īpašība panākumiem? Citam tā ir laba atmiņa, citam prāta attapība, bet vēl kāds domā, ka svarīgākais ir veikli nošpikot.

– Nē, Kanādā universitātē kas tāds nebūtu iespējams, un man par nožēlu jāsaka, ka šeit es dzirdu no dažādiem avotiem, ka špikošana zeļ un plaukst. Tas mani diezgan dziļi satriec. Kā es tiku audzināta, tas bija strikti noraidāms. Manos pasniedzējas gados špikošanā, plaģiātismā pieķertus studentus bez žēlastības meta ārā no universitātes. Tas netika pieciests.

– Tātad – sasniegumi nāk ar darbu. Jūsu prezidentes gaitās droši vien pārsteidzāt citus kolēģus amatā ar savām svešvalodu prasmēm. Lielu valstu līderiem diezin vai ir vajadzība zināt vairākas valodas…

– Prezidents Širaks sacīja, ka jaunībā mācījies runāt krieviski, bet bijušais Bulgārijas karalis un premjers Simeons bija liels poliglots. Mana pirmā svešvaloda bija vācu, otrā franču valoda, ko iemācījos Marokā, tur skolā mācījos arī arābu valodu. Franču valoda ir pietiekami labs kodols, apgūstot citas romāņu valodas. Universitātē pieteicos kā brīvklausītāja vācu valodas lekcijās, bet kā regulāru priekšmetu izvēlējos spāņu valodu – jo šai mēlē runā lielā pasaules daļā. Konstatēju, ka spāņu valodas gramatika ir vienkāršāka nekā franču, man patīk “spāniskais” skanējums, un man vispār ir kādas neizdibinātas cilmes simpātijas pret Spāniju jau no bērnības. Trīs gadu laikā tiktāl iemācījos spāniski, ka pēc tam smalkā privātskolā 12. un 13. klases meitenēm pasniedzu spāņu valodu. Meitenēm, no kurām daudzas bija bagātu Dienvidamerikā dzīvojošu ģimeņu atvases un kurām tā bija mātes valoda! Itāļu un portugāļu valodu es saprastu par 90%, ja kādas dienas padzīvotu šais zemēs. Pēc nedēļām vai mēneša es varētu orientēties itin visā – vismaz pasīvā veidā. Angļu valodu, protams, apguvu Kanādā.

– Jā, valodu zināšanas visās lietās nāk par labu, un prezidentes amatā nāk līdzi kā sevišķi stiprs bonuss.

– Tas palīdzēja argumentācijā. Tikšanās ar valstu galvām vai ministriem, ar eirokomisāriem un citiem amatvīriem vienmēr ir laikā ierobežotas. Laiks jāizmanto maksimāli lietderīgi. Ja sarunas notiek ar tulku, laiks ātrāk iztek. Tiesa gan, cits plusiņš ir tas, ka prezidents var apdomāt atbildi, kamēr tulks iztulko jautājumu. Bet tā tomēr ir ātras reakcijas lieta. Šai ziņā mana amata priekšrocība bija tā, ka no jaunības man patika un biju iemācījusies debatēt.

It īpaši britiem ir izkopts debatēšanas stils, un Viktorijas koledžas studentēm pašpārvaldes sēdes, kur piedalījos, notika pēc britu parlamentārisma likumiem. Tur ieguvu praktisku rūdījumu – strīdos, disputos, procedūrā, kā parlamentā nonāk pie lēmumiem, – 19 gadu vecumā.

Tas noderēja kā lektorei auditorijās, kā runātājai ļoti dažādām publikām, kur bija cieņā jautājumu un atbilžu periods. Konstatēju, ka ātri spēju reaģēt un pēc atbildes nav jāmeklē kabatā. Ja laimējās atbildēt atjautīgi un īpaši ar humoru, tas auditorijai gāja pie sirds. Tas bija labs treniņš, un man tīk spraigas debates. Pusstundas laikā es tamdēļ vienmēr paguvu otras puses pārstāvim “ieborēt” divtik vairāk par Latviju galvā nekā tad, ja kāds ņemtos pa vidu, tulkodams sacīto. Brīžiem gan bija sajūta, kā Kurbadam cīnoties ar velniem. Tie viņu dzen zemē iekšā, un jāsit pretī, lai paceltos atkal stāvus un tos argumentus dabūtu cauri. Redzējām, kā mani mēģināja dzīt stūrī BBC “Hard Talk” tiešraidē, un tad jādod pretsitiens, lai lietas pavērstos tavā virzienā. Saspīlētas tikšanās bija, piemēram, arī ar ebreju organizācijām Ņujorkā. Protams, svarīga ir arī iepriekšējā faktu savākšana par tematu, palīdz jūsu minētā labā atmiņa, zināšanas, taču arī spēja izmantot ik sekundi, lai argumentēti atbildētu.

– Uzreiz jautājums – kādas ar jūsu pieredzi izskatās debates un diskusiju raidījumi mūsu televīzijā?

– Domāju, nenāktu par sliktu Latvijā atvērt debatēšanas skolu. Studenti ar to šad un tad nodarbojas – un ar panākumiem. Iepriekšējām paaudzēm gan stundas noderētu. TV debates vairs neskatos. Nolēmu, ka tam dzīve ir par īsu, un man gribas ko interesantāku. Tas var būt pat kāds kriminālromāns vai laba mākslas filma.

Redziet, debašu kultūrā katram atļauj formulēt viedokli un viņu nepārtrauc, ja vien negodīgi netiek atņemts laiks citam runātājam un runātājs nesāk izplūst. Tiesībām izpausties jābūt, tikai nevajag garlaicīgi atkārtoties, nonākt līdz tam, ko amerikāņu psihologi sauc par iesprūdušo plati.

– Kā prezidente droši vien esat tikusies ar desmitiem lielvalstu līderu. Kurš no sarunbiedriem uz jums atstājis personiski dziļāku iespaidu?

– Kā runātājs mani ļoti iespaidoja Tonijs Blērs, kurā izpaudās angļu debatēšanas mākslas tradīcijas. Savukārt Amerikā iespaidu atstāja prezidents Džordžs Bušs – ar to, kā viņš spēja kontaktēties ar tautu. Tagad daudzi viņu gandrīz vai demonizē, bet man vairākkārt nācies redzēt, cik ļoti brīva un atraisīta Bušam bija mijiedarbe ar tautu. Šī brīvā attieksme vispār raksturo amerikāņus, ne vien politiķus. Simpātiski, ka viņi joko savā starpā, un visi to saprot. Atceros, ka es pirmajā preses konferencē šeit atļāvos teikt ironiski asprātīgus komentārus, kā biju redzējusi darām ASV vai Kanādas politiķus, bet pretī sastapu satriektas un sašutušas sejas, visdziļāko neizpratni par maniem mēģinājumiem humorā. Man žēl, ka ironija un humors netiek pieciesti Latvijas politiskajā vidē. Man patīk atraisītais vieglums amerikāņu attiecībās.

– Varbūt iemesls te ir vecā uztvere, kad valdīja tikai oficiāli izteikumi.

– Un nepieņemama jebkāda ironija. Vairākkārt gadījies, ka manis ironiski teikto uztver burtiski un tāpēc pārprot.

– Nu nekas, mūsu citi prezidenti ir ļoti nopietni. Interesanti, kā Latviju uztver “augstās” ārzemēs un ko par mums domā? Šķiet, jums bija labas attiecības ar Širaka kungu, bet savulaik viņš ieteica Austrumeiropai paklusēt.

– Man viņš stāstīja, ka to tēmējis uz poļiem, bet iznāca, ka trāpījis visiem austrumeiropiešiem. Ziniet, par latviešiem domā kā kurā zemē un kā kurš valstsvīrs.

Tā, piemēram, mūsu sākotnējās attiecības ar Franciju bija drīzāk vēsas. Kad stājos amatā, vēstniece bija Kalnietes kundze, kura toreiz man stāstīja, ka daudzas durvis Parīzē viņai ir ciet. It īpaši tās aizvērās, interesējoties par pirmskara vēstniecības ēkas atjaunošanu, kurā saimniekoja Krievija.

Francijas Ārlietu ministrija norobežojās no tā, lika saprast, ka jautājums ir slēgts vai viss kārtojams ar krieviem. Tikai pateicoties manām personiski labajām attiecībām ar Širaku, kas bāzējās viņa pārsteigumā, ka es “franciski runājot labāk par viņu”, lietas pavirzījās. Viņš ir ļoti galants kungs, kurš prot glaimot, taču nešaubīgi, ka valodas prasme un spēja citēt franču klasiķus iespaidoja gan Širaku, gan citus francūžus. Širaka valsts vizītes laikā Rīgā pie vakariņu galda tika panākta noruna, ka Francija mums kompensēs krieviem atdoto namu. Bet pirmajās tikšanās reizēs Parīzē prezidents jutās neērti, kad pieminēju vēstniecību, un pagriezās pret padomniekiem, kuri vienbalsīgi apgalvoja, ka nekā tur nevar darīt. Es atgādināju faktu, ka 1940. gadā, kad vācu armija stāvēja pie Parīzes vārtiem, pēdējais mūsu vēstniecības pārstāvis aiznesa nama atslēgu un nodeva Parīzes prefekta rokās, kurš frančiem savukārt toreiz arī bija pēdējā atbildīgā amatpersona. Sacīju – tagad šo atslēgu, Širaka kungs, no jūsu rokām mēs gribētu dabūt atpakaļ. Dabūjām arī kaut kompensācijas izteiksmē!

– Paldies par nolasīto komunikācijas stundu! Vai atceraties neizpratnes pilnos komentārus, kad Latvijas prezidentei Rīgā nācās kāpt uz prezidenta Buša lidmašīnas klāja?

– Bušs to bija domājis kā īpašas draudzības žestu! Gribēja parādīt “Air Force 1”, jo visā pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kas tur spēruši kāju, izņemot ASV prezidentus un pavadoņus. Citi pārpratumi radās NATO samita laikā Rīgā, kad Širakam bija dzimšanas diena un prezidents Putins par katru cenu vēlējās ar viņu tieši šajā dienā tikties. Tur radās sarežģījumi, kamdēļ paklīda baumas un stāsti. Īstā versija ir tāda, ka es piedāvāju dzimšanas dienas privātas vakariņas Širakam un viņa viesim. Bijām ar prezidentu Širaku vienisprātis, ka tās varētu notikt Rīgas pilī, prezidenta Jūrmalas rezidencē vai Melngalvju namā. Putina kungam tās vietas nebija pieņemamas. Nu – neko darīt.

– Kādreiz Dziesmu svētkos aicinājāt tautu būt lielai, dižai, varenai. Vai jūsu vērtējumā šis vēlējums ir daudzmaz piepildījies?

– Daudzi ļaudis man teikuši, ka šie vārdi viņus iedvesmojuši.

Viņi jutuši, ka pašiem iekšā ir spēks un, jā, arī tautai ir šis spēks. To dzirdu arī šodien, kad cilvēkiem apnīk klausīties, kā mēs paši sevi šaustām un sitam sev pa galvu. Toreizējā runa tā arī radās, reaģējot uz to, ko visu laiku lasīju presē, klausījos televīzijā – Rīgas astoņsimtgades dziesmu svētkos noteikti līs lietus, Rīgas svētkos salūts noteikti neizdosies, un pelni birs ļaudīm uz galvas.

Viss sliktais, ko vien var iedomāties! Viss ies greizi un viss būs nepareizi – līdz smieklīgumam! No negatīvisma, vienkārši sakot, var aptecēties dūša. Vismaz Dziesmu svētkos, kad ir pacilājums, atgādināsim sev, ka ne tā vien var dzīvot.

E. Līcītis: – Pie citām nācijām šādu noskaņojumu grūtāk vai pat neiespējami sastapt?

– Vairākumam tautu piemīt pašaizstāvēšanās instinkts, kas tām nepieļauj tik dziļā negatīvismā nolaisties. Taču ilgi apspiestām tautām gan parādās arī šis komplekss.

V. Krustiņš: – Latvieši uztraukušies, ka viņiem gribēja liegt ierakstīt tautību pasēs, solīja atcerēties, kuras partijas piekrita to darīt. Pašlaik politiķi varbūt nodomājuši laboties. Vai jūs gribētu, lai pasē būtu ieraksts – latviete?

– Esmu augusi franču gaisotnē, un arī Kanādā demokrātijas izpratne ir tāda, ka valsts piederība tevi padara par pilsoni. Pilsonis ir katrs, kam uz to ir tiesības un kas pilda pilsoņa pienākumus. Viņa asinis nedrīkst būt ne par šķērsli, ne par privilēģiju izmantot tiesības, ja tās pienākas. Arī daudzas Eiropas valstis ir “salīmētas kopā” no dažādu apgabalu iedzīvotājiem un etniskām grupām – kā Lielbritānija, Spānija vai Francija. Vai tautību – latvietis – uztvert pasē kā tīrasiņu latvietību? Ko lai saka tas, kuram ir četri dažnedažādu tautību vecvecāki un varbūt vēl katrs ar savu ticību? Tas nav rets gadījums Amerikā, bet arī Latvijā tas iespējams. Ko lai saka tautietis Austrālijā, kam tēvs latvietis, bet māte austrāliete? Viņš ir piederīgs Austrālijai, bet grib būt arī latvietis. Jūs viņam liekat izvēlēties, bet tā ir nevajadzīga izvēle, ļaujiet būt gan Austrālijas, gan Latvijas pilsonim, un miers.

– Runa ir par to – ļaujiet cilvēkam pasē nosaukt sevi par latvieti. Brīvprātīgi! Tāda iespēja viņiem tagad atņemta. Bet cik daudz runā par piederību tautai un identitāti – cik tas esot svarīgi.

– Goda vārds, neesmu interesējusies par šo tehnisko jautājumu – ierakstu pasē.

Man pilnīgi pietiek ar Latvijas Republikas pasi. Ja latvieši tik sāpīgi uztver šo lietu, tad acīmredzot ir nedrošības sajūta. Viņi jūt latvietību apdraudētu. Tad – ja šis ir drošības salmiņš, kura dēļ viņi justos labāk un kas nav pretrunā ar ES regulējumu, protams, kāpēc gan šādu ierakstu neatļaut.

Bet vajadzētu arī respektēt tos – kā mani – kam pietiek ar Latvijas pasi, lai bez mazākajiem pārpratumiem sevi izjustu kā latvieti.

– Būsiet pamanījusi Ķīļa kunga un augstskolu rektoru strīdiņus. Vai jūs nostājaties kādā no pusēm – vai nevienā no tām?

– Kā zinātniece, nepārzinot detaļas, patiešām nevaru nosvērties kādā pusē. Vērtējot programmas, neesot lietota pareizā metodoloģija. Ja tiešām tā ir, tad tā ir nepiedodama nolaidība un profesionalitātes trūkums. Taču, ja iebildumi ir par pašu izvērtēšanas principu kā tādu, tad tam nevaru piekrist. Mērīt un vērtēt vajag. Citur pasaulē to vien dara – no rīta līdz vakaram atkal un atkal vērtē un mērī, un tā ir akadēmiskās dzīves prakse, tādā veidā tiek veidota kvalitāte. Universitātes cīnās katra par savu vietu un rangu, un tā ir visnotaļ sīva cīņa. Tas, ka mācību kvalitāte tiek saistīta ar mācību iestādes lielumu, arī ir saprotami, un šī korelācija ir diezgan strikta. Ja iestādē ir 10 pasniedzēji, tā nevar sacensties piedāvājuma kvalitātē ar augstskolu, kurā ir 100 un vairāk pasniedzēji. Augstskolās visiem ir jābūt gataviem konkurencei. Ir jābūt gataviem tiem minimāliem kritērijiem, kādus vajag iestādei, lai tajā būtu akreditētas mācību programmas. Nedrīkst būt tā, ka dara vienalga kā un tas nu ir labs diezgan. Kā es māku, tā es maunu nedrīkst būt moto augstākajā izglītībā.

E. Līcītis: – Kad Ķīļa kungs runā par nepieciešamām reformām, vai jums arī liekas, ka Latvijā augstākajā izglītībā šis un tas jāsaved kārtībā?

– Kad klausos, ka mums ir 64 augstākās mācību iestādes ar knapi diviem miljoniem iedzīvotāju, tad pat tīri matemātiski tas liekas neticami. Nu nevar būt valstī ar tik maz iedzīvotājiem tik daudz kvalitatīvu augstskolu! Vai tad precīzāk nepieciešams nošķirt – par kāda veida iestādēm mēs runājam. Domāju, ka mums ir izcilas tradīcijas mākslas un mūzikas skolās, turpretī pietiekami daudz augstas klases arodskolu un tehnisko koledžu, kamēr augsta līmeņa universitātes mums var būt tikai ierobežotā skaitā.

V. Krustiņš: – Cienījamā Vīķes-Freibergas kundze, sakiet, kas ir jūsu turpmākā, teiksim, pusgada darba kalendārā?

– Ierakstu ir tik daudz. Līdz gada beigām jāiesniedz rakstisks ziņojums kā augsta līmeņa ekspertu grupas vadītājai – “Par mediju brīvību un plurālismu Eiropā” eirokomisārei Nellijai Krūsai. Šonedēļ mutisks ziņojums par to Eiropas Padomē Strasbūrā. Tad es dodos uz Litl­roku ASV, kur prezidenta Klintona fondam ir nodibināts centrs un bibliotēka. Viņš mūs, kolēģus no Madrides kluba, uzņem kā mājastēvs. Notiks gadskārtējā konference un valdes sēde. Arī prezidentam Širakam ir fonds, kas aktīvi darbojas, un arī tur es piedalos, arī braucu uz Parīzi. Tad – lasu dažādas lekcijas. Šonedēļ viena tāda ir Tartu universitātē. Janvāra sākumā esmu ielūgta uz Malavi. Šīs Āfrikas zemes prezidente gaidot viesos augsta līmeņa grupu, kur esam 12 personas – Īrijas eksprezidente Mērija Robinsone, Somijas eksprezidente Tarja Halonena un citi, – un darbošanās ir saistībā ar sieviešu reproduktīvās veselības jautājumiem. Pēc tam – esmu starptautiskās valdes locekle Aleksandrijas bibliotēkā, braukšu uz valdes sēdi Ēģiptē. Uzņēmos būt valdē arī jaunam kultūras centram Azerbaidžānā, kas nodibināts par godu Nīzāmi Gandžāvi piemiņai. Šis persiešu valodā XII gadsimtā dzejojušais vīrs atstājis milzu iespaidu uz pasaules literatūru. Tā ir programma apmēram līdz pavasarim – un tā uz priekšu.

– Tas taču prasa laiku, spēku, enerģiju! Jums ir, kas palīdz?

– Mans vīrs saskaitīja, ka esmu uzņēmusies 24 saistības – kā valdes locekle, patronese, padomniece u. tml. Tās ir tikai pastāvīgās brīvprātīgās “darbavietas”, neskaitot ik dienu saņemtos ielūgumus. Tiešām – tā ir piepūle. Man palīdz mana sekretāre Daina, un esmu viņai pateicīga par izpalīdzīgumu, jo arī Dainas slodze ir ļoti liela.

E. Līcītis: – Vai jūs, pazīstama ar tik daudz valstsvīriem, domājat, ka Valdis Dombrovskis būtu labs un piemērots Eiropas Komisijas vadītājs? Vai tas būtu to vērts arī Latvijai?

– Atbildēšu tā – esmu ievērojusi, ka, piemēram, somi iegulda ļoti daudz laika, pūļu un līdzekļu, lai ievirzītu savus ļaudis visos iespējamos starptautiskos forumos un amatos. Tā tiek uzskatīta kā oficiāla valsts politika, kas viņiem kā mazai valstij, kas savā laikā pietiekami daudz cīnījusies, lai saglabātu neatkarību, ir nepieciešama, iekarojot vietu zem saules. Viņi piestrādā, lai pasaule zinātu, ka ir tādi somi un kas viņi ir. To varu apliecināt, un katram somam ir pati par sevi saprotama lieta, ka “mūsējos” vajag bīdīt. Latviešiem tā ir sveša doma. Latviešiem tuvāka – kur nu šis atkal izlīdis, kas viņam tur ko līst un meklēt – laikam tik grib izrādīties…

V. Krustiņš: – Dzīvē jums izdevušies visi projekti – ģimene, akadēmiskais darbs, politiķes karjera. Domāju, ka dieviņš pret jums izturējies labvēlīgi.

– Es nemaz nesūdzos.

– Lai nu viņš tur jūsu roku tālāk, lai dod veselību un spēku.

– No jūsu mutes Dieva ausī.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+