Latvijā
Vēsture

Vācieša un latviešu meitenes noslēpums13


Vācu virsnieks Kristofs Štribnings un viņa Latvijas meitene. Okupācijas muzejs un vēsturnieks Oskars Gruziņš būtu pateicīgi, ja kāds varētu palīdzēt viņas identitātes noskaidrošanā.
Vācu virsnieks Kristofs Štribnings un viņa Latvijas meitene. Okupācijas muzejs un vēsturnieks Oskars Gruziņš būtu pateicīgi, ja kāds varētu palīdzēt viņas identitātes noskaidrošanā.
Foto no Okupācijas muzeja krājuma

Okupācijas muzeja rīcībā nonācis unikāls Otrā pasaules kara gados Baltijā, pārsvarā Rīgā, safilmēts materiāls, kura autors ir vācu virsnieks Kristofs Štribnings. Latvijā filmu materiālu nogādājis viņa dēls Vācijas pilsonis Gunters Štribnings.

Viņš cer reiz noskaidrot gadu desmitiem senu ģimenes noslēpumu, proti, kāds liktenis piemeklējis meiteni no Latvijas, kurā tēvs kara laikā iemīlējies un kurai no vācu virsnieka piedzimis bērns – Guntera pusbrālis vai pusmāsa.

Par unikālā filmu materiāla nonākšanu muzejā citstarp jāpateicas LU Sociālo zinātņu fakultātes doktorantam Oskaram Gruziņam, kurš jau vairākus gadus pievērsies tādam jūtīgam tematam kā svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimuši “kara bērni” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā (vairāk “LA” 2018. gada 7. maija rakstā “Katrai meitenei savs vācietis”).

“Strādāju Kara muzejā ar leģionāru vēstulēm, meklējot, vai tajās nebūs kaut kas attiecībā uz manu tēmu. Tad Kara muzeja darbinieki pastāstīja, ka saņēmuši elektroniskā pasta vēstuli no Vācijā dzīvojošā Guntera Štribninga,” stāsta Gruziņš.

Štribnings interesējies par nu jau mirušā tēva Kristofa Štribninga gaitām kara laikā Latvijā. Tēvs 1938. gadā kā telefonsakaru speciālists mobilizēts nacistiskās Vācijas armijā un ieskaitīts gaisa spēku “Luftwaffe” sakaru dienestā. 1941. gadā viņš atsūtīts uz Rīgu, kur uzturējies acīmredzot līdz 1944. gadam.

Zināms, ka šajā laikā Kristofam Rīgā bijušas attiecības ar kādu jaunu sievieti, kurai no viņa bijis bērns. Tēvs 1942. gadā dzimušajam Gunteram Štribningam par pusbrāli vai pusmāsu nekad nav stāstījis. Jādomā, tādēļ, ka laikā, kad notikusi dēka Latvijā, viņš jau bijis vairākus gadus precējies, divu bērnu tēvs. Tomēr reiz par šo stāstu ieminējusies Guntera tante, tēva māsa, kurai brālis savulaik sievieti ar bērnu bija parādījis.

Aizvadītās vasaras beigās pēc sarakstes ar Gruziņu Štribninga kungs atbraucis uz Rīgu, lai izstāstītu par savu tēvu. “Tas ir stāsts par vēstures noklusēšanu. Sanāca tāds detektīvstāsts, kā Gunters izmeklē savas ģimenes leģendu,” teic vēsturnieks. Diemžēl viss, kas saistās ar šīs noslēpumainās sievietes personību un karavīra bērna likteni, ir tīts noslēpumā. Nav zināmi viņu vārdi vai tas, kur tie sagaidījuši kara beigas. Iespējams, tas noticis Vācijā. Arī Guntera tante vairs nav varējusi atcerēties, kādos apstākļos brāļa “otro ģimeni” redzējusi, vien to, ka brālis teicis, ka bērns ir viņa.

No vēstures viedokļa vērtīgākais, ka Štribninga kungs atvedis līdzi tēva uzņemtas fotogrāfijas, dienesta laika dokumentus, kā arī divus 8 mm filmu ruļļus, kuros iemūžināts kara gados ar privāto kameru safilmētais. Fotografēšana un filmēšana bijusi Kristofa Štribninga aizraušanās.

Tematiski safilmēto var dalīt četrās grupās – Rīga Otrā pasaules kara gados; civilās ikdienas dzīves ainas; kara, represiju un okupācijas liecības Latvijā; Vācija kara laikā. Filmu materiālā redzama ne vien Latvija, bet arī ainas no Lietuvas, Igaunijas, Austrumprūsijas un Kēnigsbergas. Kadros redzams Rīgas centrs ap Brīvības pieminekli, ielu skati, tilti, sagrautā Vecrīga, atsevišķas ainas no Maskavas priekšpilsētas ebreju geto.

Uzmanības lokā nonākusi arī latviešu leģionāru kolonna, tāpat Krievu atbrīvošanas armijas jeb ROA karavīri, militārās automašīnas uz ceļiem, padomju karagūstekņi “budjonovkās”, civiliedzīvotāji, kas, pēc visa spriežot, mobilizēti aizsardzības grāvju rakšanai. Štribnings filmējis sakaru mezglu, kurā strādājis, un telefonistes.

“Tas vispār ir apbrīnojami, ka kaut kas tāds saglabājies! Kadri ir vienreizēji! Viņš to atveda, un mēs muzejā to digitalizējām,” komentē Gruziņš. Kristofs Štribnings bija aizmugures dienesta virsnieks. Viņa dēla vārdiem sakot, viņš “ne reizi nedzirdēja lodi sīcam”.

Saistītie raksti

Dienests Rīgā ritējis sakaru centrā, kas, pēc uzfilmētā materiāla spriežot, atradies kaut kur Teikas vai Krusta baznīcas apkaimē. No tramvaja vagona (mūsdienās tas atbilst 1. tramvaja maršrutam ceļā uz Juglu) filmētas garām skrienošās, šķiet, Ropažu ielas ainas. Arī noslēpumainā sieviete no Latvijas vairākkārt redzama kinokadros, tostarp tautastērpā, tāpat dažās fotogrāfijās. Ir aizdomas, ka sākotnēji fotoliecību bijis daudz vairāk, taču Kristofs tās pēc kara iznīcinājis, cenšoties aizmirst šo savas dzīves posmu. Arī safilmētais pēc kara pārmontēts, līdz ar to vairs nav hronoloģiskajā secībā. Iespējams, atsevišķas epizodes izņemtas.

Lai iepazīstinātu ar iegūto kinomateriālu, Okupācijas muzejs 24. janvārī rīko pasākumu “Rīga 1941.–1944. gadā vācu virsnieka kinokamerā”. Tajā demonstrēs Kristofa Štribninga safilmēto Rīgā un tās apkaimē. Savukārt Oskars Gruziņš pastāstīs par apstākļiem, kādos amatierfilmas mūsdienās atkal nonākušas Latvijā. Gruziņš būtu ļoti pateicīgs par jebkādu informāciju, kas attiecas uz fotoattēlā esošās sievietes identitāti, viņas un Kristofa Štribninga bērna likteni. Lūgums rakstīt e-pastā “oskars.gruzins@lu.lv” vai vērsties Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuvē.

LA.lv