Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Vācieši briest pārmaiņām


Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Lai gan federālā parlamenta vēlēšanas Eiropas Savienības ietekmīgākajā dalībvalstī Vācijā notiks 22. septembrī, kaislības ap tām jau tagad sit augstu vilni. Lai iepazītu Vācijas vēlētāju noskaņojumu un partiju gaidas, ielikumā “Tepat, Eiropā” turpmāk piedāvāsim mūsu Vācijas speciālkorespondenta Toma Ancīša sagatavotos materiālus par minēto tēmu.


 

Negaidītā partijas rašanās

Vēl pirms dažiem mēnešiem Aleksandram Gaulandam nebija nācis ne prātā, ka viņš varētu kā kandidāts piedalīties Vācijas parlamenta vēlēšanās. Septiņdesmit divus gadus vecais publicists tolaik uzstājās paša dibinātas politiskās grupas “Vēlēšanu alternatīva 2013” rīkotā pasākumā, kurā viesiem bija sagatavots ap 200 sēdvietu: “Taču atnāca nevis divi simti, bet divi tūkstoši cilvēku. Un tad mēs nolēmām, ka jātaisa partija.”

Partiju tika nolemts saukt “Alternatīva Vācijai”, un tās dibināšanas kongresā, kas notika šā gada aprīlī, interese bija tik liela, ka atkal pietrūka krēslu un daļai delegātu nācās stāvēt kājās.

Taču vēl vairāk dibinātājus pārsteidza socioloģisko aptauju rezultāti. Tie rādīja, ka par jauno partiju vēlēšanās apsver balsot ceturtdaļa Vācijas iedzīvotāju. Šobrīd gan atbalsts partijai nokrities līdz 3,5 procentiem, citās aptaujās tā bauda vien 2 procentu iedzīvotāju simpātijas. Tas nozīmē, ka patlaban tā nepārvar minimālo barjeru iekļūšanai parlamentā.

Tomēr politikas eksperti paredz, ka tieši neiekļūšanas gadījumā “Alternatīvas Vācijai” perspektīvas var uzlaboties – pēc vēlēšanām tā iegūs vīlušos vēlētāju atbalstu un nākotnē var izveidoties par nopietnu politisko spēku. Ja tomēr izdodas iekļūt parlamentā, tā var atņemt balsis kristīgajiem demokrātiem un sarežģīt Angelas Merkeles atkalievēlēšanu kanclera amatā.

“Sabiedrībā ir pieprasījums pēc svaiga gaisa,” tā jaunās partijas popularitāti skaidro A. Gaulands. Arvien vairāk cilvēku jūtot, ka viņiem vairs nav teikšanas par lēmumu pieņemšanu: “Jums vēl arvien it kā ir iespēja ik pa četriem gadiem aiziet uz vēlēšanām, bet tālāk politiķi tāpat dara, ko grib, un sabiedrības viedoklis vairs netiek ņemts vērā.” Tieši tas – lēmumu pieņemšanas procesa demokratizēšana – būšot partijas galvenais mērķis, ja tā septembrī iekļūs parlamentā. Vācijai esot jāseko Šveices modelim, palielinot tautas nobalsošanu un referendumu lomu, viņš uzskata: “Mums jāievieš vairāk tiešās demokrātijas.”

 

Eiro izskaust nevēlas

Sabiedrībā gan “Alternatīva Vācijai” vairāk pazīstama kā “eiro pretinieku” partija, kas vēlas panākt Vācijas izstāšanos no eirozonas. “To mums piedēvē, bet tas nav tiesa,” uzsver Gaulands. Arī kādu izmest no eirozonas neesot viņu plānos. “Tiesa gan, mēs gribētu, ka tās valstis, kas negrib palikt pie eiro un kas nespēj konkurēt šajā savienībā, pašas eirozonu atstātu, bet paliktu tās, kas spēj un grib.” Gaulands neticot, ka, piemēram, Grieķija, lai vai kādas pūles pieliktu, ir spējīga ilgtermiņā būt konkurētspējīga, palikdama valūtas savienībā. Taču grieķiem pašiem vajadzētu izlemt, kādu ceļu viņi vēlas iet.

“Jārada mehānisms, sistēmiska iespēja izstāties no eirozonas. Jūs teiksiet, ka neviens labprātīgi to nedarīs? Es saku, ka darīs gan.” Proti, ja tiktu apturēta “glābšanas naudas” plūsma uz eirozonas krīzes zemēm, tad “tās uz šādu iespēju skatītos pavisam citādi”. Tad tām nāktos apdomāt: “Varbūt mums klātos labāk, ja mēs ieviestu paši savu valūtu?”

Gaulands gan atzīst, ka līdz šim eiro glābšana Vācijai vēl nav nodarījusi reālus zaudējumus. “Mēs esam uzņēmušies lielas saistības, bet rēķins vēl nav pienācis.” Taču “Alternatīva Vācijai” nevēloties, ka Vācijas iedzīvotājiem jāatbalsta politika, kas eirozonas krīzes valstu iedzīvotāju stāvokli nevis uzlabo, bet patiesībā gluži otrādi – vēl vairāk pasliktina: “Kad es paraugos uz milzīgo bezdarbu Spānijā un Grieķijā, tad es saprotu cilvēkus, kuri saka: “Mēs negribam šo taupības politiku. Mums tā jāīsteno, jo no mums to pieprasa Merkeles kundze.” Taču Merkele to pieprasa tādēļ, ka tā vajadzīga eiro noturēšanai.”

Gaulands uzskata, ka tas ir aplami. Katrai valstij vajadzētu dot iespēju pašai noteikt, vai un kādu taupības politiku piekopt, kā arī “netaupīt, ja viņi to negrib”. Otrkārt, eirozonas glābšana Vācijai kļuvusi par politisku pro
blēmu.

“Vācija atkal ir nonākusi ne vien nemīlamo valstu lomā, bet pat tiek ienīsta. Merkele [Dienvid-eiropas valstīs] tiek zīmēta ar Hitlera ūsiņām, ar kāškrustu. Manuprāt, tas rāda, ka tēze, ka eiro it kā stiprinot Eiropas Savienības vienotību, ir aplama. Gluži otrādi: tas vēl vairāk sašķeļ,” saka Gaulands.

“Pagātnes rēgi, no kuriem bijām atbrīvojušies, atkal tiek uzjundīti, turklāt ekonomiskās problēmas tā arī neatrisinot.”

 

Ideoloģijas 
nav galvenais

“Alternatīva Vācijai” ideoloģiski neesot ne labēja, ne kreisa. “Mums šobrīd tas nav svarīgi, kā sevi definēt,” atzīst Gaulands. Partijai esot arī diezgan vienalga, kādu partiju vēlētājus pie sevis pārvilināt: “Galvenokārt neapmierinātos vēlētājus, kā arī tos, kas neiet uz vēlēšanām. Ir cilvēki, kas nav vēlējuši jau 30 gadus, viņus mēs gribētu piesaistīt.” A. Gaulands pats agrāk daudzus gadus bijis Merkeles pārstāvētās Kristīgo demokrātu savienības (KDS) biedrs. Aizgājis, jo tās politikā vairs neesot satura, kura dēļ tajā reiz iestājies, – tā zaudējusi savu “konservatīvo profilu”. “Merkeles vājā vieta ir tā, ka viņa nedefinē to, ko viņa dara,” viņš uzskata. Vācijas attiecības ar Eiropu patlaban tiekot “pa gabaliņam” mainītas, taču tas notiek “bez nekādas vīzijas”:

“Mums nav zināms, ko Merkeles kundze grib. Kas ir mūsu intereses? Ko mēs esam gatavi darīt un ko ne? Var jau būt, ka visi cilvēki Vācijā vēlas, lai šis process beigtos ar to, ka mūsu valsts turpmāk tiek pārvaldīta no Briseles. Ja tā, tad labi. Taču tas ir jānoskaidro.”

Viņš pats esot pārliecināts Eiropas federācijas idejas pretinieks: “Tomēr, ja izrādītos, ka vairākums vāciešu to vēlas, tad esmu gatavs to akceptēt.” Diemžēl sabiedrības viedokli politiķi neuzklausot. Tāpat no politikas gandrīz izzudis koncepts “vāciešu intereses”. “Nesen mans paziņa – vācu vēsturnieks – bija konferencē Maskavā. Krievu kolēģis viņam un pārējiem viesiem no Vācijas uzdevis jautājumu: “Kādas īsti ir vāciešu intereses?” Un visi vācu profesori kā viens atbildējuši: “Nav tādu vāciešu interešu, ir tikai eiropiešu intereses.” Tas taču ir pilnīgs neprāts!” Viņaprāt, ir pilnīgi normāli, ka katra tauta definē savas intereses.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+