Pasaulē
Eiropa

Vāciešiem ir sava OIK: Nodeva aug tik strauji, ka atbalsts jāsāk ierobežot 16

Foto-Sascha Steinbach/LETA/EPA

Vai vācieši ir traki? Viņi paši savām rokām izjauc savu lielisko energoapgādes sistēmu, lai mēģinātu to aizstāt ar sauli un vēju, – tā, noraugoties uz Vācijas īstenoto enerģijas apvērsumu, mēdz brīnīties tās kaimiņi Eiropā. Pirms astoņiem gadiem, reaģējot uz Fukušimas katastrofu, Vācijas valdība pieņēma revolucionāru lēmumu: līdz 2022. gadam pilnībā atteikties no kodolenerģijas, to pakāpeniski aizvietojot ar atjaunojamo. Kopš tā laika slēgtas jau 10 no 17 Vācijas atomstacijām. Tomēr pilnīga pāreja uz zaļo enerģiju tik industriālai valstij kā Vācija prasīs vēl ilgus gadus un miljardiem eiro vērtus ieguldījumus.

Aug elektrības rēķini

Reti kurā Eiropas valstī elektroenerģija ir tik dārga kā Vācijā. Trīs cilvēku mājsaimniecībai par elektrību jāmaksā vidēji 86 eiro mēnesī. Turklāt enerģijas pamatcena veido tikai apmēram pusi no ikmēneša rēķina summas. Otra puse ir dažādi nodokļi un nodevas. No tām visnaudietilpīgākā ir rēķina ailīte ar nosaukumu “Piemaksa saskaņā ar Atjaunojamās enerģijas likumu”. Pēc principa ļoti līdzīgs maksājums kā pretrunīgi vērtētā Obligātā iepirkuma komponente (OIK) Latvijā.

Pārejai uz atjaunojamo enerģiju ir vairāki finansējuma avoti, stāsta Vupertāles Klimata, vides un enerģijas institūta viceprezidents Manfrēds Fišediks: “Ir vairākas lielas valsts programmas inovācijām un pētniecībai, kā arī atbalsts ēku siltināšanai, izsniedzot lētus aizdevumus.” Taču par elektroenerģijas atjaunojamo tehnoloģiju attīstību galvenie maksātāji ir patērētāji. Kopš 2011. gada, kad Vācija nolēma triecientempā atteikties no kodolstacijām un Vācijas piekraste kļūst arvien nosētāka ar vēja rotoru baltajiem stāviem, nodevas likme ir teju dubultojusies un šobrīd sasniedz 6,79 centus par kilovatstundu.

No piemaksā iekasētās naudas tiek segta starpība starp elektroenerģijas cenu biržā un garantēto iepirkuma cenu atjaunojamās enerģijas ražotājiem. Tostarp ne vien lieliem specializētiem vēja, biogāzes, ūdens un saules enerģijas ražotājiem, bet arī privātpersonām, kas saules paneļus uzstādījušas, piemēram, uz savu privātmāju jumta, un noslēgušas līgumus par pievadi kopējam tīklam. “Atjaunojamās enerģijas atlīdzības apjomi pēdējos gados ir ļoti strauji palielinājušies,” stāsta Ziemeļreinas-Vestfālenes Enerģijas aģentūras vadītājs Franks Mihaels Baumans: “Un tas radījis bažas sabiedrībā: kļūst arvien dārgāk un dārgāk, vai mēs vispār varam to atļauties?”

Vēlas samazināt atlīdzības

Vislielākais slogs gulstas tieši uz privātiem patērētājiem. Naudas izteiksmē gan individuālie elektroenerģijas lietotāji samaksājuši vien trešo daļu no visiem apmēram 24 miljardiem eiro, kas pagājušajā gadā ievākti ar atjaunojamās enerģijas nodevu. Tomēr atšķirība ir: rūpniecības uzņēmumi, kas strādā energoietilpīgos sektoros, saņem atlaides, kamēr mājsaimniecībām tādu nav. Vācijā ik pa laikam uzvirmo diskusijas par šo tēmu: cik taisnīgs ir šāds mehānisms? Atjaunojamās enerģijas piemaksu no saviem jau tā trūcīgās iztikas līdzekļiem ir spiesti segt arī, piemēram, ilgstošie bezdarbnieki. Un būtībā tas ir kā regresīvs nodoklis: tiem, kuru ienākumu zemāki, enerģijas apvērsuma finansēšanā jāpiedalās ar procentuāli lielāku daļu.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Tāpēc politikai ik pa laikam ir jāiejaucas,” skaidro F. M. Baumans: “Tagad vēja enerģijai ir radīts jauns modelis – atlīdzības tiek noteiktas izsoles jeb konkursa formā.” Praktiski tas nozīmē, ka garantētā piemaksa tiek piešķirta tiem ražotājiem, kuri par savu atjaunojamo enerģiju spēj piedāvāt viszemāko cenu: “Tiek liktas cerības, ka ar to atjaunojamās enerģijas piemaksa lietotājiem samazināsies.”

Zaļās enerģijas subsidēšana nav paredzēta kā mūžīgs instruments. Tam būtu jākalpo kā “ēsmai” enerģijas apvērsuma iekustināšanai, līdz būs sasniegts tāds līmenis, ka tās atmaksājas arī bez finansiālām injekcijām.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību zaļās enerģijas ražošanas izmaksas patiesi gadu no gada samazinās. Saules paneļu cenas kopš 21. gadsimta pirmā gadu desmita vidus kritušās pat par 60%. Vācijas ekonomikas ministrs Peters Altmeijers cer, ka nākamajos piecos gados atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas varētu sasniegt tādu konkurētspējas līmeni, ka kļūs iespējams atteikties no tās subsidēšanas.

Patlaban jau apmēram trešdaļa elektroenerģijas Vācijā tiek ražota no atjaunojamiem resursiem, lielākoties no vēja. Taču šis rādītājs ir kā vidējā temperatūra slimnīcā. Praksē zaļuma līmenis ļoti atšķirīgs pa pavalstīm un reģioniem. Vācijā ir apmēram 100 “paraugreģionu”, kas ar atjaunojamo enerģiju ne vien pilnībā spēj simtprocentīgi nodrošināt paši sevi, bet arī pārpalikumu pārdot kaimiņiem un, pateicoties paaugstinātajai zaļās enerģijas cenai, ar to labi nopelna.

Tikmēr, piemēram, iedzīvotājiem bagātākajā Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī, kas vēsturiski allaž bijusi ļoti atkarīga no oglēm, no atjaunojamās enerģijas saražo vien 12 procentu elektroenerģijas. Lai gan zaļās enerģijas apjomi pieaug, būs nepieciešami vēl daudzi gadi, lai pietuvotos “pirmrindniekiem”, atzīst F. M. Baumans.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Arvien augošie elektrības rēķini gan nav centrālais enerģijas apvērsuma klupšanas akmens. “Nauda nav galvenais,” saka M. Fišediks. Nereti lielāks šķērslis ir iedzīvotāju pretestība, kad jāsper gluži konkrēti soļi. Šaubu par to, ka izstāšanās no atomenerģijas ir pareizs lēmums, nav ne sabiedrībā, ne politikā, teic Fišediks: “Ja uz ielas aptaujāsiet cilvēkus, 90% teiks, ka enerģijas transformācija ir tas, ko viņi vēlas un atbalsta. Bet iebildumi rodas, kolīdz ir runa par praktisku īstenošanu. Tad, kad kaut kur jābūvē jauns vēja parks, enerģijas pārvades trase vai biogāzes stacija, parādās pretestība.” Cilvēki nevēlas, ka mainās ainava tieši viņu dzīvesvietas tuvumā. Visi grib, lai tas labāk notiktu “kaut kur citur”.

Nākotnē – atteikties arī no oglēm

“Kodolenerģijas risku var akceptēt tikai tas, kurš ir pārliecināts, ka, raugoties no prognožu viedokļa, neiestāsies. Taču, kad tas iestājas, tad sekas gan telpiskā, gan laika dimensijā ir tik graujošas un tālejošas, ka tās tālu pārsniedz visu pārējo enerģijas avotu riskus,” tā pirms astoņiem gadiem, pēc Japānas katastrofas pamatojot savu attieksmes maiņu pret atomenerģiju, savu pozīciju pamatoja Vācijas kanclere Angela Merkele.

Tolaik gan viens no kritikas punktiem skanēja: vai šī pozīcija zināmā mērā nav liekulīga? Proti, atomenerģiju ar atjaunojamo nav iespējams aizstāt vienā vai dažos gados. Tas nozīmē, ka Vācija, strauji atsakoties no kodolstacijām, kļūs atkarīga no kaimiņiem: būs spiesta iepirkt enerģiju no Francijas, kas nebūt negrasās sekot Vācijai un joprojām 80 procentus enerģiju ražo “riskantajās”, bet ekonomiski efektīvajās atomstacijās.

Patlaban gan atkarību ir izdevies pārvarēt. Vācija ir elektroenerģijas neto eksportētājs. “Uz kaimiņvalstīm mēs eksportējam vairāk elektroenerģijas nekā importējam. Jau daudzus gadus šī tendence ir augoša. Arī ar Franciju Vācijai ir pozitīva enerģijas bilance. Dažos periodos mēs esam tie, kas vairāk importē, citos – otrādi, bet kopumā neesam ļoti atkarīgi no kaimiņzemju atomenerģijas,” stāsta M. Fišediks. Tiesa gan, eksportu neveido tikai tīrā jeb zaļā enerģija: “Protams, enerģijas avoti ir jaukti, šo eksportu daļēji veido arī ogļu stacijās ražotā elektrība.”

Atomenerģijas aizstāšana ar klimatam kaitīgajām oglēm ir vēl viena enerģijas apvērsuma it kā liekulīgā iezīme, kas tiek pārmesta Vācijai. Kamēr nav izgudroti efektīvi paņēmieni elektrības uzglabāšanai, ogļu stacijas vajadzīgas kā rezerves variants deficīta gadījumos, jo saule un vējš ir nestabili enerģijas avoti. Bez oglēm neiztikt arī tāpēc, ka līdz 2022. gadam vēl nebūs uzceltas jaunās enerģijas trases, pa kurām pārvadīt enerģiju uz rūpnieciskajiem reģioniem. Tādēļ ne vien tiek maksāts ogļu staciju īpašniekiem, lai tie savas stacijas neslēgtu, bet arī tiek celtas pat jaunas. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vācijai neizdosies sasniegt klimata mērķus.

Vācijas valdība bija iecerējusi līdz 2020. gadam samazināt oglekļa dioksīda izmešu daudzumu par 40%. Nu paredzams, ka izdosies tikai par 32 līdz 33%. Vācijas Ekonomikas ministrijas izveidota jauna darba grupa šonedēļ ir ķērusies arī pie šā uzdevuma. Tās eksperti mēģinās izstrādāt plānu, kā nākotnē pilnībā “izstāties” arī no oglēm. Iespējamie termiņi gan ir daudz tālākā nākotnē nekā atomstaciju slēgšanai: tiek minēti 2030. vai pat tikai 2040. gads.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv