Vācija – jauna imperiāla vara vai atžirdzis slimnieks? 0
Grieķi, spāņi un itāļi ir slinki, korumpēti un izšķērdīgi, tāpēc krīze viņiem nāk kā pelnīts sods. Turpretī vācieši ir strādīgi, likumpaklausīgi un taupīgi, tādēļ viņu ekonomikai klājas labāk. Šādas klišejas gūst arvien lielāku popularitāti gan Vācijā, gan citās no eirokrīzes mazāk cietušajās valstīs.
Eirozonas krīzes cēloņi ir tik kompleksi, ka tos pilnībā neizprot pat ekonomikas profesori, tāpēc iedzīvotāji, mediju mudināti, dod priekšroku vienkāršotiem izskaidrojumiem. Piemēram, mentalitāšu atšķirībām. Kā skaidro sabiedrības pētnieki, šādi pieņēmumi Vācijas iedzīvotājiem palīdz paaugstināt nacionālo pašapziņu, ko agrāk bija iedragājušas Vācijas ilgstošās ekonomiskās neveiksmes – līdz pat 2005. gadam Vācija tika uzskatīta par “Eiropas slimnieku”. Tikmēr Dienvideiropas valstīs pieņemas antivācisks noskaņojums. Politiķi un mediji, meklējot savu problēmu cēloņus, vainīgos atrod Vācijā, kas it kā nolēmusi paverdzināt Eiropas dienvidus. Politikas pētnieki gan paredz, ka tas tā vairs neturpināsies ilgi. Vācijas vadošā loma Eiropā būs pārejoša, jo Vācijai vara ir “iekritusi rokās”, taču tai trūkst “dabiskas” autoritātes.
Aizspriedumu un virsrakstu pavadā
Vēl pirms gada vienīgā valsts, kurā laikraksti atļāvās savus vākus apdrukāt ar nacistu sveicienā roku pacēlušu Angelu Merkeli, bija Grieķija. Pēdējos mēnešos fotokolāžas, kurās Merkele atainota, tērpusies SS armijas formā un ar Hitlera ūsiņām, kļuvušas par ierastu lietu arī Itālijas un Spānijas avīzēs. “Ķeizariene Merkele”, “Eiropas huņņi”, “kontinentālā hegemonija”, “egoisti – Dienvideiropas paverdzinātāji” – no tādiem epitetiem čum un mudž šo valstu preses vēstījumos. Šo epitetu autori lielākoties ir bulvārlaikraksti, tomēr arī Itālijas parlamentā jūtams augošais “resentiments” pret Vāciju, nesen intervijā žurnālam “Spiegel” atzina Itālijas premjers Mario Monti.
Tā esot problēma, kuras mērogi ir daudz plašāki nekā tikai Itālijas–Vācijas attiecības, viņš uzskata: “Satricinājumi, kas pēdējos gados pavada eiro krīzi, jau nes Eiropas psiholoģiskā sairuma pazīmes.”
Viņaprāt, ir jāstrādā, lai šo procesu apturētu. Valstu vadītājiem būtu jāskaidro Eiropas “patiesais stāvoklis”, nevis jābaro cilvēki ar veciem aizspriedumiem. Piemēram, Monti esot iespaids, ka vairākums vāciešu domā, ka Itālija no Vācijas vai Eiropas Savienības jau saņēmusi finansiālu palīdzību. Tas neesot taisnība, Itālija pagaidām nav saņēmusi “nevienu vienīgu eiro”. Gluži pretēji: piedaloties Grieķijas, Īrijas un Portugāles glābšanā, Itālija, vērtējot pēc neto atdeves, izdevusi vairāk naudas nekā Francija vai Vācija. “Mūsu valsts parāds šogad ir 123,4 procenti no iekšzemes kopprodukta. Ja mēs nebūtu piedalījušies ar palīdzības maksājumiem, tas sasniegtu 120,3 procentus.”
Vidusmēra vācietim par parādu krīzi un miljardu maksājumiem patiesi ir visai miglains priekšstats – tā, pie Reihstāga sastaptajiem berlīniešiem lūdzot uzminēt, cik lieli ir Vācijas un Grieķijas ārējie parādi, nesen bija spiesta secināt vācu televīzija “ZDF”. Uzrunātie sauca dažādus ciparus – 500, 900, 33 miljardi – un apgalvoja, ka Grieķijas parāds noteikti esot lielāks. Uzzinot, ka Vācijas parāds ir 2300 miljardi, bet Grieķijas – tikai nedaudz pāri 300 miljardiem, aptaujātie bija patiesi pārsteigti: “Kā tas var būt?” Tāpat pie Grieķiju noniecinošo ziņu virsrakstiem pieradušajiem ir grūti noticēt, ka Grieķija patiesībā ir eirozonas visvaronīgākā taupītāja. Starptautisko aizdevēju spiediena ietekmē Grieķija kopš 2010. gada ar budžeta griezieniem un nodokļu paaugstinājumiem samazinājusi izdevumus par 20 procentiem, lēš Īrijas centrālā banka. Tā ir drastiskākā taupības programma, kādu jelkad īstenojusi kāda Eiropas Savienības valsts.
Jauna imperiāla vara?
Par Grieķijas valsts negatīvā tēla tiražēšanu un pretvāciska noskaņojuma kurināšanu pagājušajā nedēļā kopīgā preses konferencē Berlīnē runāja arī Grieķijas premjers Antonis Samarass un A. Merkele. A. Samarass uzsvēra, ka jāizbeidz negatīvo ziņojumu “kakofonija”, bet Merkele atzina, ka “brīvās valstīs mēs nevaram aizkavēt viedokļu paušanu”, taču “varam atzīt viens otra pūles”. To viņa uzskatot par savu pienākumu. Tomēr, pat ja izdotos mainīt aizspriedumus par grieķiem vai vāciešiem, tas nemaina faktu, ka Vācijas loma Eiropas Savienībā patiesi ir ievērojami augusi. Arī tas ir viens no pretvāciska noskaņojuma cēloņiem.
Eiropas politikas institūtu tīkla “EPIN” pētnieki, kas salīdzinājuši Vācijas tēlu četrpadsmit Eiropas Savienības valstīs, konstatējuši, ka Eiropa ir sadalījusies valstīs, kuras pret Vāciju vai nu izjūt arvien lielāku nepatiku, vai arī apbrīno un tās dominanci uzskata par vēlamu. Piemēram, Rumānijā baidās no Krievijas ietekmes, bet Vācija kā lielvara tai šķiet simpātiskāka.
Ja vācieši ļausies pavedinājumam uzņemties vadošo lomu Eiropā vai pat tikai spēlēt “primus inter pares” (“pirmais starp līdzīgiem”), tas izraisīs pārējo valstu pretestību. Vācijai tas draud ar nonākšanu izolācijā, bet Eiropas vienotībai – ar izjukšanu. Tā jau pērn rudenī savā runā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas kongresā brīdināja Vācijas ekskanclers Helmuts Šmits, uzsverot, ka “mums, vāciešiem, ir par maz apjēgas, ka visi mūsu kaimiņi varbūt vēl paaudzēm ilgi pret mums jutīs latentu neuzticību” (ar to domādams joprojām neizdzisušo Otrā pasaules kara iespaidu uz Vācijas tēlu). Izstāties no eirozonas Vācijai būtu ārkārtīgi dārgi, tādēļ tā turpinās darīt visu nepieciešamo, lai to glābtu līdzšinējā stilā.
Taču šis “nepieciešamais” turpinās pasliktināt problēmvalstu stāvokli, viņš uzskata: “Un iznākums būs Eiropa, kurā Vācija tiks uzlūkota kā imperiāla vara – kā vara, kas no pārējās Eiropas puses vairs netiks apbrīnota un imitēta. Tā vietā Vāciju ienīdīs, pret to augs pretestība, tāpēc ka vācieši tiks uztverti kā apspiedēji.”
EPIN pētnieki gan uzskata, ka Vācijas dominance neturpināsies ilgi. “Šis nešaubīgi ir Berlīnes laiks [Eiropā], bet tas būs pārejošs,” norāda pētnieki. “Viss liecina par to, ka Vācijai nav dabiskas līderpozīcijas un autoritātes Eiropas Savienībā; ka tās pašreizējais svarīgums ir saistīts ar īpašiem iekšējiem un starptautiskiem ekonomiskiem faktoriem.” Vēl pirms septiņiem gadiem Vācija savas stagnējošās ekonomikas dēļ tika uzskatīta par Eiropas “slimnieku”, ārpolitisku ambīciju tai tikpat kā nebija. Vācijas šodienas ekonomisko sasniegumu pamatā lielā mērā ir divtūkstošo gadu sākumā veiktās darba tirgus, nodokļu un izglītības reformas, nevis kāda īpaša kultūra vai mentalitāte. Kā spriež laikraksta “Die Welt” žurnālists Klemens Vergins, zemei, kas vēl pirms dažiem gadiem vislabprātāk vēlējās noslēpt sevi no vēstures, jaunā loma rada “mentālu pārslodzi”.
