Vācijā notiek Bundestāga vēlēšanas 0
Šodien, 22.septembrī, Vācijā notiek Bundestāga vēlēšanas, kuru dēļ jau vairākus mēnešus daudzas lietas Eiropā tiek atliktas, gaidot uz vāciešu balsojuma rezultātiem, kas, kā daži cer, varētu nest kādas izmaiņas līdzšinējā Berlīnes virzībā uz eirozonas parādu krīzes pārvarēšanu.
Gan Atēnās un Lisabonā, gan Parīzē un Romā valdības vēlas apņēmīgāku Vācijas rīcību Eiropas banku savienības izveidē un gaida no Berlīnes piekrišanu aktīvākai tautsaimniecības stimulēšanai, kas veicinātu stagnējošās eirozonas ekonomikas izaugsmi un bezdarba mazināšanos.
Lai gan vairums Eiropas Savienības līderu sagaida, ka Vācijas kanclere Angela Merkele saglabās savu amatu uz trešo pilnvaru termiņu, daži no viņiem cer, ka viņa būs spiesta veidot tā dēvēto lielo koalīciju, iesaistot valdībā sociāldemokrātus (SPD), kas tiek uzskatīti par proeiropeiskākiem nekā Merkeles vadīto kristīgo demokrātu (CDU) pašreizējais koalīcijas partneris – liberālā Brīvo demokrātu partija (FDP). Tomēr daudziem šajās cerībās var nākties vilties.
“Lai kas tiek ievēlēts, ierobežojumi, ar kuriem Merkelei jārēķinās, saglabāsies jebkurai Vācijas valdībai,” norāda Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Silvija Gulāra, kas pārstāv centriski liberālo Francijas Demokrātisko kustību (“MoDem”). Trīskāršais parlamentārās suverenitātes, naidīgās sabiedriskās domas un modrās Konstitucionālās tiesas iejūgs joprojām ierobežos Vācijas gatavību uzņemties lielāku daļu no Eiropas nedienu sloga.
Gan Merkele, gan viņas galvenais sāncensis – SPD kandidāts uz kanclera krēslu Pērs Šteinbriks -, tiekoties aci pret aci televīzijas debatēs, Eiropu un citus ārpolitikas jautājumus pieminēja vien garāmejot. Abi vienīgi pauda kopīgo nostāju, ka Vācijai nav jāpiedalās jebkādās militārās akcijās pret Sīriju, lai sodītu prezidenta Bašara al Asada režīmu par ķīmisko ieroču pielietošanu.
Šteinbriks gan vainoja Merkeli nemākulīgā eirozonas krīzes risināšanā, izrādot pārāk lēnu reakciju un uzspiežot Grieķijai, kā arī citām finansiālās grūtībās nonākušajām ES dalībvalstīm pārlieki smagu taupības pasākumu slogu. Uz to kanclere norādīja, ka SPD pārstāvji parlamentā balsojuši par visiem viņas valdības ieteiktajiem eirozonas glābšanas soļiem. Tomēr kādu personīgu Eiropas nākotnes redzējumu Merkele tā arī nepiedāvāja.
Ņemot vērā to, ka vienotās Eiropas valūtas izdzīvošana nav pakļauta tūlītējam apdraudējumam un finanšu tirgus šobrīd ir nomierinājies, eksperti uzskata, ka eirozonas tālākas integrācijas jautājumā Merkele turpinās savu “mazo soļu” politiku, ja vien atkal neuzliesmos akūta krīze.
Tikmēr nepieciešamība sniegt papildu finansiālo palīdzību Grieķijai, Portugālei un, iespējams, arī Īrijai Berlīnē izraisīs jaunas debates. Turpinās gruzdēt arī vāciešu neapmierinātība ar Itālijas hronisko politisko nestabilitāti un Francijas nevēlēšanos īstenot liberālas ekonomiskās reformas.
Iespējams, ka uz Vācijas politiku tikpat lielu ietekmi kā vēlēšanu iznākums atstās arī oktobrī gaidāmais Konstitucionālās tiesas spriedums par Eiropas Centrālās bankas obligāciju uzpirkšanas politiku, kas pērn spēja nomierināt satraukto tirgu. Nav gan sagaidāms, ka tiesa to varētu pasludināt par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu, taču tās spriedums varētu apgrūtināt šīs politikas īstenošanu.
“Vācija Eiropu būvēs atbilstoši pašas tempam un pašas nosacījumiem. Citiem tas jānorij un jāsaprot,” norāda Eiropas Ārlietu padomes pētniece Ulrike Gerota. “Ja viņi mēģinās mūs steidzināt, tas prasīs vairāk laika.” Berlīne, domājams, arī turpmāk prasīs nacionālo budžetu pakļaušanu ES kontrolei un parlamentāro atbildību par eirozonas fondiem, izvirzot to kā priekšnoteikumu, lai Vācija uzņemtos lielāku atbildību par citu valstu banku stabilitāti un parādiem, norāda Gerota.
Tomēr progresu bremzēs ne tikai atšķirības starp vāciešu un citu eiropiešu priekšstatiem par eirozonas krīzes cēloņiem un tās novēršanas ceļiem. “Mēs, vācieši, runājam par noteikumu ievērošanu un konstitucionālo likumību. Francūži runā par Eiropas stratēģijas un solidaritātes nepieciešamību. Briti un amerikāņi runā par ekonomikas līdzsvara atjaunošanu un vēlas “lielās bazukas” risinājumus,” uzsver Gerota.
Lai gan krīzes gados Vācijas kā lielākās Eiropas tautsaimniecības ietekme ir tikai augusi un Berlīne faktiski bauda veto tiesības, lemjot par jebkuru Eiropas mēroga risinājumu, tā joprojām izturas atturīgi pret līdera lomas uzņemšanos, īpaši, ja tas paredz lielāka riska uzņemšanos. “Vācija vēlas, lai to atdarinātu, taču tā nevēlas vadīt,” atzīst Madrides ESADE koledžas tiesību profesors Hosē Marija de Areilsa. “Pastāv liela plaisa starp tās pašapzinīgo ekonomisko varu un vadošo lomu drošības un aizsardzības jautājumos.”
Viņam piebalso Parīzes Politisko pētījumu institūta Eiropas politikas profesors Kristiāns Lekēns, kurš izteicies, ka Vācija kļūst par “lielu Šveici”, kas uzkrāj bagātības, bet izvairās no starptautiskas atbildības tādu krīžu gadījumā kā Sīrijā un eirozonā. “Viņiem nav vēlmes riskēt ar asinīm vai mantu,” norāda Lekēns.
Tomēr francūži, kurus aizkaitinājuši Berlīnes centieni pakļaut lielākai ES kontrolei nacionālos budžetus un ekonomisko reformu īstenošanas gaitu, cer, ka Merkele, atkārtoti sēžoties kanclera krēslā, steidzīgi ķersies pie tādu praktisku soļu realizēšanas kā ES fonda izveide jaunatnes bezdarba likvidēšanai, lai tādējādi pirms nākamgad gaidāmajām EP vēlēšanām novērstu prognozēto eiroskepses vilni, kas varētu aizskalot tradicionālās partijas.
Vairums vāciešu gan ir vienisprātis ar Merkeli, ka pārējiem eiropiešiem vien vajadzētu pašu mājās pieņemt vācu taupīgo attieksmi gan pret privātajiem, gan sabiedriskajiem līdzekļiem, bet attiecībās ar ārpasauli pieskaņoties vācu konkurētspējai, un visas ekonomiskās likstas būs novērstas. Maz ir tādu, kas būtu gatavi kaut nelielā mērā atzīt, ka Vācija ar savu uz eksportu orientēto tautsaimniecību, pārlieko taupību un ierobežoto iekšējo patēriņu varētu būt viena no problēmām.
Neskatoties uz to, daļa politiķu un ekspertu gan Briselē, gan Berlīnē sagaida zināmu ekonomiskās politikas maiņu, īpaši tad, ja FDP koalīcijā nomainītu SPD vai “zaļie”. “Tas, kas, iespējams, varētu notikt, ir nacionālās ekonomikas pārskatīšana, ne Eiropas dēļ, bet pašas Vācijas dēļ,” norāda Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta (SWP) Eiropas pētījumu nodaļas vadītāja Daniēla Švarcere. “Mēs esam nepietiekami investējuši infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā.” Investīciju palielināšana savukārt novestu pie algu celšanās un iekšzemes pieprasījuma pieauguma, kas savukārt piesaistītu vairāk darbaspēka no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm, uzskata Švarcere.
Vairumam pārējo eirozonas valstu augstākā prioritāte ir vienotas sistēmas izveide uz bankrota sliekšņa nonākušo banku glābšanai. Tās vēlas, lai tiktu izveidots kopīgs banku atbalsta fonds, kas darbotos, kamēr no banku pašu atskaitījumiem netiktu izveidots nepieciešamais drošības uzkrājums. Ekonomisti norāda, ka tas jādara ātri, jo Eiropas Centrālās bankas (ECB) iecerētā banku aktīvu izvērtēšana var nest nepatīkamus pārsteigumus. Tas atjaunotu arī uzticību Dienvideiropas uzņēmumiem.
Tikmēr Vācija, kas vēlas saglabāt pašas rokās savu reģionālo banku un krājkasu pārraudzību, līdz šim norādījusi, ka centrālās banku uzraudzības iestādes izveide prasa ES līguma grozīšanu, jo tas ierobežo nacionālo suverenitāti budžeta jautājumos. Taču Briseles ierēdņi ir pārliecināti, ka Berlīne pēc vēlēšanām būs gatava kompromisiem.
Tajā pašā laikā Merkele, kas iepriekš iestājusies par ES līguma grozīšanu, lai veicinātu lielāku politisko integrāciju un pastiprinātu centralizēto kontroli pār eirozonas dalībvalstu budžetiem, tagad, šķiet, vairs nav tik kvēla šīs idejas atbalstītāja. Iespējams, tā ir piekāpšanās Francijai, kas vēlas izvairīties no jebkāda valsti destabilizējoša referenduma par suverenitātes nodošanu Briselei.
