Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. maijs, 2012
Drukāt

Vācijas «apakšklase» par piecdesmit miljardiem 


ancits_reuters_scanpix_8

“Jā, visu nokārtoju, tūliņ braucu mājās,” Vera pa telefonu atbild savam draugam. Viņai ir aptuveni četrdesmit gadu, rokā papīru žūksnis, bet mugurā ādas imitācijas jaka, pār kuras apkakli krīt gari, melni, astē sasieti mati. Vera nupat iznākusi no Federālās darba aģentūras Darba centra Mainzera ielā Berlīnē, kur izpildījusi un iesniegusi kaudzi veidlapu.

 

Ja vien neatgadīsies kaut kas neparedzēts, viņai šajā iestādē vairs nevajadzēs rādīties vēl pāris mēnešu. Kā ierasts, par viņas dzīvokļa īri un veselības apdrošināšanu turpinās maksāt valsts. Papildus tam Veras kontā ik mēnesi ieripos 346 eiro. “Tas ir ļoti maz. Jādzīvo ļoti taupīgi, praktiski sanāk tikai ēšanai,” viņa atzīst: “Es nesmēķēju, nedzeru, nebraucu ar auto, tāpēc man iztikt ir vieglāk nekā dažiem labiem citiem.”

Vera ir viena no tiem apmēram 6,2 miljoniem Vācijas iedzīvotāju, kuru eksistenci nodrošina pabalsti no bezdarbnieku un trūcīgo atbalsta mehānisma “Bezdarbnieku nauda II” jeb “Hartz IV”. Šis nosaukums darināts no bijušā “Volkswagen” koncerna personāla vadītāja Pētera Harca uzvārda. Tieši P. Harcs bija vīrs, kurš divtūkstošo gadu sākumā Gerharda Šrēdera valdības laikā vadīja komisiju Vācijas vēsturē vērienīgāko darba tirgus reformu izstrādei, tajā skaitā radīja arī pabalstus regulējošo likumu paketi ar numuru “IV”.

Tomēr joprojām nerimst šaubas, vai izvēlētais modelis bijis pareizais. “Hartz IV” mehānisms tiek kritizēts par izšķērdību, no nodokļu maksātāju naudas gadiem ilgi uzturot miljonus bezdarbnieku, kuri pie “valsts maizes” jau tā pieraduši, ka strādāt vairs nav spējīgi. Turklāt ar sistēmu nav mierā arī paši bezdarbnieki, kuri pabalstu piešķiršanas kārtību apsūdz kā cilvēka cieņu aizskarošu. Pret to gan iebildumu nav zemo algu sektorā strādājošiem uzņēmējiem – ar bezdarbnieku atbalsta instrumentiem valsts subsidē viņu biznesu, palīdzot “nosist” algu līmeni vēl zemāk.

 

Kultivē negatīvu tēlu

Pirms zaudējusi darbu, Vera strādājusi bērnu un jauniešu centrā. Bezdarbnieka statusā viņa grasās palikt vēl līdz vasarai, kad, kā pati cer, izdosies atvērt savu veikaliņu. Patlaban Veras ikdienu aizņemot dokumentu kārtošana kredītam bankā un pašnodarbinātā statusam. “Man ir daudz ko darīt katru dienu,” viņa apgalvo. Lai gan Veras pašas iztikas avots ir bezdarbnieka pabalsts, viņasprāt, “kaut kas šajā sistēmā tomēr īsti pareizi nav. Domāju, ka darba centriem vajadzētu izturēties bargāk.” Viņa pazīstot cilvēkus, kuri uz “Hartz IV” pabalsta “sēž” jau gadiem ilgi un tajā pašā laikā nelegāli strādā: “Mašīnas un mājas viņi noraksta uz radinieku vārdiem, un neko viņiem nevar padarīt.”

 

Pret “Hartz IV” pabalstu saņēmējiem negatīvi noskaņots ir vairākums vāciešu. Kā noskaidrojis Allensbahas Socioloģijas institūts, katrs otrais Vācijas iedzīvotājs uzskata, ka ilgstošie bezdarbnieki ir “slinki” un “vispār negrib strādāt”.

 

Līdzīgu attieksmi kultivē arī mediji, šo sabiedrības grupu bieži attēlojot klišejiski – kā degradējušos alkoholiķus vai turku izcelsmes daudzbērnu ģimenes, kurās vecāki darbu pat nedomā meklēt, jo dzīvot no pabalstiem ir izdevīgāk.

Laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, ilustrējot tipisku pabalstu saņēmēju Berlīnē, intervējis Mišu, kuram drīz būs piecdesmit gadu, kuram ir caurs krekls un kurš sen nav bijis pie friziera. Priekšpusdienās Miša sēd pie datora. Skatās, “vai nav parādījies kāds darbs”. Parasti jau neparādoties. Bet Miša nebēdā: “Man jau neko daudz dzīvei nevaig. Tik kād’ jumt’ virs galv’s un pār’s eiro.” Pēcpusdienas cēlienā, pēc “darba meklēšanas”, viņš satiekas ar paziņām, iet uz zooloģisko dārzu vai muzeju. Ar tā saucamo Berlīnes pasi, ko izsniedz katram “Hartz IV” pabalstu saņēmējam un kas dod tiesības saņemt dažādas atlaides, tas ir ļoti lēti. No pabalsta viņš pārtiek jau piecus gadus. Un, jo tālāk rit laiks, jo mazticamāka kļūst iespēja, ka Miša jelkad varētu atgriezties aktīvā darba dzīvē.

 

“Veicināt 
un pieprasīt”

Divtūkstošo gadu sākumā, īstenojot darba tirgus reformas, to nolūks bija gluži pretējs – piedabūt ilgstošos bezdarbniekus atgriezties darba tirgū. “Tas, kurš spēj strādāt, bet nestrādā, nevar rēķināties ar solidaritāti. Uz slinkumu mūsu sabiedrībā netiek dotas tiesības,” tā reformu būtību tolaik skaidroja G. Šrēders. Tobrīd Vācijā bezdarbs bija sasniedzis vienu no augstākajiem līmeņiem valsts vēsturē un no pabalstiem pārtiekošo skaita pieaugums radījis draudīgu slogu valsts budžetam. Reformu devīze bija “Veicināt un pieprasīt”, bet galvenais jaunievedums – sociālās palīdzības apvienošana ar palīdzību bezdarbniekiem.

Pirms reformas Vācijā pastāvēja līdzīga sistēma, kāda patlaban ir Latvijā. Proti, bezdarbnieki, kuriem, beidzoties pabalsta izmaksas laikam, tā arī nebija izdevies atrast darbu, savas eksistences nodrošināšanai varēja saņemt sociālos pabalstus pārtikai, miteklim u. c.

 

Nonākot šajā statusā, viņiem, tāpat kā bezdarbniekiem Latvijā, vairs nebija nekādu pienākumu pret darba aģentūru, bet atbildīgo iestāžu darbiniekus, kas izsniedza sociālos pabalstus, neinteresēja, vai cilvēks tiešām nespēj atrast darbu vai vienkārši nevēlas strādāt.

 

Reformējot sociālo sistēmu, lēmumu pieņemšana par jebkuru pabalstu piešķiršanu – gan darbspējīgajiem, gan darba nespējīgajiem bezdarbniekiem, gan viņu bērniem, gan strādājošiem ar ienākumiem zem nabadzības robežas u. c. – tika uzticēta vienai valsts institūcijai: Federālajai darba aģentūrai. Tā ieguva tiesības pabalstus ne vien piešķirt, bet arī uz laiku samazināt, ja saņēmējs nepilda tās prasības. Piemēram, nepieņem savai kvalifikācijai atbilstošus darba piedāvājumus (pastāv gan tiesības atteikties no piedāvājumiem ar pārāk mazu algu), neiesniedz pietiekamu skaitu darba pieteikumu mēnesī, noteiktā laikā neierodas uz pārrunām u. c. Visu šo pasākumu nolūks bija palielināt spiedienu uz ilgstošajiem bezdarbniekiem, padarīt viņus mobilākus, atbildīgākus, fleksiblākus un galu galā atkal iesaistīt darba dzīvē.

 

Kaut līdz 
pensijas vecumam

Šobrīd cilvēkam Vācijā, kurš palicis bez darba, vispirms pienākas tā saucamais pirmās pakāpes bezdarbnieka pabalsts (Arbeitslosengeld I).
Tā apjoms ir 60 – 67 procenti no līdzšinējā atalgojuma. Saņemšanas ilgums atkarīgs no darba stāža un vecuma, bet maksimālā robeža ir 24 mēneši.

Ja, beidzoties pirmās pakāpes pabalsta izmaksas laikam, persona joprojām nav atradusi darbu, tā tiek iekļauta II pakāpes sistēmā jeb “Hartz IV”. Bezdarbnieki, kuru atalgojums iepriekš bijis tik zems, ka aprēķinātais pirmās pakāpes bezdarbnieka pabalsts nesasniedz iztikas minimumu, “Hartz IV” saņem uzreiz, izlaižot pirmo pakāpi.

“Hartz IV” pabalstus var saņemt līdz pat pensijas vecumam, un to apmērs ir: 374 eiro vienatnē dzīvojošiem, 337 eiro personām, kuras dzīvo pārī ar kopīgu saimniecību, 299 eiro šo personu pilngadīgajiem, bet 219 – 287 eiro – nepilngadīgajiem bērniem. Šī summa tiek izmaksāta naudā, bet līdzās tai tiek segti arī bezdarbnieka mājokļa īres un apkures izdevumi. Īres maksas kompensācijai nav noteiktu limitu, taču tai jābūt “saprātīgai”.

 

Piemērs: trīs cilvēku ģimene – ilgstošie bezdarbnieki tēvs un māte, kā arī viņu nepilngadīgais dēls – mitinās 70 kvadrātmetru dzīvoklī, kura īre kopā ar apkuri maksā 470 eiro. Līdzās īres kompensācijai vēl viņi saņem katrs 337 eiro naudā, kā arī 251 eiro par bērnu. Tātad kopējie ģimenes ienākumi – gandrīz 1400 eiro.

 

Par elektrību viņiem mēnesī jāmaksā 60 eiro, vēl 70 eiro katru mēnesi iziet par fiksētā un mobilo telefonu rēķiniem. Pēc šiem maksājumiem pāri paliek ap 700 eiro, ar kuriem segt pārējos izdevumus: par pārtiku, apģērbu, higiēnas piederumiem utt.

Līdztekus šim atbalstam ilgstošajam bezdarbniekam pieejama vēl virkne papildu pabalstu: iemaksām veselības apdrošināšanā līdz 289 eiro mēnesī, nauda bērnu pusdienām un skolas piederumiem, pārcelšanās pabalsts dzīvesvietas maiņas gadījumā utt. Tāpat tiek piešķirts iekārtošanas kupons (Vermittlungsgutschein), kas, pieņemot tā uzrādītāju darbā, darba devējam ļauj no valsts iekasēt vienreizēju 2000 eiro atlīdzību.

 

Pieradina 
pie dīkdienības

Bezdarbnieki un viņu bērni nav vienīgie, kuri saņem maksājumus no šā mehānisma. Vēl viena skaitliski liela kategorija ir cilvēki, kuru ienākumi nesasniedz nabadzības robežu. Viņi var saņemt piemaksu, izlīdzinot starpību starp viņu atalgojumu un eksistences minimumu. Šo kārtību labprāt izmanto uzņēmēji zemo algu sektorā.

 

Bet nozarēs, kurās pastāv minimālās stundas algas slieksnis, darbiniekus pieņem tā saucamajos mini darbos ar atalgojumu līdz 400 eiro mēnesī un ne vairāk kā 17 darba stundām nedēļā. Šāda tipa darba attiecībās darba devējam nav pienākuma nodrošināt darbiniekam veselības apdrošināšanu un jāmaksā zemākas nodokļu likmes nekā nodarbinot pilna laika darbā.

 

“Mini darbus” ir ļauts strādāt arī pabalstus pilnā apmērā saņemošajiem ilgstošajiem bezdarbniekiem, taču no 400 eiro mēnesī viņi saņem tikai 160 eiro – pārējais tiek iekasēts nodokļos.

Bijušais Bundesbankas valdes loceklis, ekspolitiķis un skandalozās grāmatas “Vācija pašlikvidējas” autors Tilo Saracins, kurš pazīstams kā viens no asākajiem “Hartz IV” sistēmas kritiķiem, uzskata, ka pabalstu saņēmējiem valsts par nekā nedarīšanu nodrošina pārlieku turīgu dzīvi. Šis modelis, viņaprāt, paspējis radīt milzīgu sabiedrības “apakšklasi”, kas neglābjami pieradusi pie dīkdienības. Šiem cilvēkiem turklāt dzimst bērni, kuri 
turpinās savu vecāku dzīvesveidu. T. Saracins ieteicis ilgstošajiem bezdarbniekiem valkāt siltākus džemperus, nevis sūdzēties, ka viņiem netiek piešķirts speciāls pabalsts elektrības rēķinu apmaksai. Tāpat viņš izpelnījies uzmanību ar savu skandalozo “taupības ēdienkarti” ilgstošajiem bezdarbniekiem un mudinājumiem viņus mazgāties aukstā dušā, “jo tie, kas mazgājas siltā dušā, nekad nekur tālu dzīvē nav tikuši”.

 

Sapulce bez jokiem

Grūti prognozēt, kāda būtu reakcija, ja kādu no Saracina izteikumiem mēģinātu citēt to apmēram divdesmit piecu cilvēku auditorijai, kuri piektdienas pēcpusdienā sapulcējušies kādā nolaistā, remontu sen neredzējušā apmācību telpā Mēringofas teātra ēkā. Taču ir skaidrs, ka daudzi justos smagi apvainoti.

 

Šajā telpā uz savu ikmēneša sapulci sapulcējušies kampaņas “Pret Hartz IV” dalībnieki. Viņi visi paši ir arī šo pabalstu saņēmēji un vienlaikus iestājas par divām lietām: pieprasa radīt jaunas darba vietas “Hartz IV” vietā, kā arī palielināt atbalstu bezdarbniekiem līdz cilvēka cieņai atbilstošam līmenim.

 

Šoreiz sapulcē ir klāt arī vairāki advokāti, kuri uzaicināti skaidrot, kā bezdarbnieki var saņemt bezmaksas juridisko palīdzību. Trīs stundas garā pasākuma laikā neizskan tikpat kā neviens joks. Ap garo galdu sasēdušo sejas ir drūmas, vairāki šķiet pat agresīvi noskaņoti. Garlaikodamies pirms pasākuma sākuma, daži apspriež savus dzērienu traukus. “Kur tu pie tādas tiki?” par pretimsēdētāja neparastas formas plastmasas pudeli, kurā viņš mājās iepildījis un līdzi paņēmis dzeramo ūdeni, ieinteresējas kāda sieviete. Viņai pašai līdzi ir plastmasas krūka ar pašgatavotu limonādi, kuru viņa pa laikam iemalko, pa drusciņai ielejot padriskātā papīra kafijas turziņā.

“Mani sauc Mihails, esmu jurists, ar pārtraukumiem saņemu “Hartz IV” no 2007. gada,” ar sevi iepazīstina kāds pilnīgas miesasbūves vīrietis, kurš vienīgais tērpies uzvalkā. Sešdesmit gadu vecā Angelika, pēc profesijas sociālā konsultante, runā aizgūtnēm, pārlēkdama no vienas tēmas uz otru, kā cenzdamās ar vārdu plūdiem atbrīvoties no viņu nospiedošā smaguma. Angelika ir ilgstošā bezdarbniece, taču pabalsts viņai nepienākas, jo viņas vīrs nopelna pietiekami, lai, pēc darba aģentūras aprēķiniem, ģimene būtu nodrošināta ar iztikas līdzekļiem. “Tas ir pazemojoši,” viņa saka trīsošā balsī. “Manas attiecības ar vīru kļūst arvien nepanesamākas. Es esmu pilnībā atkarīga no viņa, man viņam ir jālūdz 10 eiro, lai kaut ko nopirktu… Un, kad viņš atnāk mājās no darba, man jāklausās pārmetumi, ka es neko nedaru. Lai gan patiesībā es katru dienu esmu nopūlējusies ar papīriem, kas man jāraksta Darba aģentūrai, jo man ir tādi paši pienākumi kā pabalstus saņemošajiem… Es vairs nezinu ko iesākt, es patiesi ļoti gribu strādāt!”

 

“Negribam kapitālismu”

Gandrīz vienīgais brīdis, kad sapulces dalībnieki mazliet pasmaida, ir vārdu pārmaiņa starp sapulces vadītāju un kādu ap četrdesmit gadus vecu vīrieti žokejcepurē. Viņš savā jautājumā advokātiem aizrunājas līdz jurista profesijas bezjēdzībai. Kāpēc gan esot vajadzīgi liekēži, kas pieprasa naudu par palīdzēšanu uzrakstīt sūdzības valsts iestādēm, – tādu palīdzību taču varētu bez maksas sniegt paši valsts iestāžu darbinieki, viņš neizprot. “Jā, jā, to jau mēs visi labi zinām, ka kapitālisms ir slikts un mēs vēlamies to likvidēt,” viņu kušina sapulces vadītāja, aicinādama uzdot konstruktīvākus jautājumus. Viņas sacītais gan nav jāsaprot tikai ironiski. “Hartz IV” pabalstu saņēmēju kvēlākais aizstāvis ir Kreiso partija (“Die Linke”).

 

Sapulcei beidzoties, viens no dalībniekiem izvelk no somas un man uzdāvina marksistisko, radikāli kreisi orientēto laikrakstu “Die Junge Welt”. “Ņem, palasi, viņi labi raksta,” viņš saka. Pats pēc aroda esot celtnieks. “Gribējās drusku atvilkt elpu, palasīt grāmatas. Man tagad ir, tā teikt, tāds kā atelpas periods,” viņš skaidro, kāpēc kļuvis par “Hartz IV” saņēmēju.

 

Anja, komunikabla sieviete ap trīsdesmit pieciem gadiem, ir viena no retajiem sapulces dalībniekiem ar augstāko izglītību. Viņa pati saņem nevis “Hartz IV”, bet gan pirmās pakāpes bezdarbnieku naudu, taču viņai rūpot to cilvēku tiesības, kuriem iet grūtāk nekā viņai. “Nav pieļaujams, ka tik bagātā valstī kā Vācija ir tāda attieksme pret cilvēkiem, tāda valsts izturēšanās pret ilgstošajiem bezdarbniekiem,” viņa uzskata.

 

Naudu nav ietaupījis

“Sociālā nevienlīdzība aug, bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie nabagāki. Ekonomiskā attīstība taču ir panākta uz zemo algu rēķina, tās jau vairāk nekā desmit gadu nav cēlušās,” pārmet Anja. “Tieši lejupslīdošā algu līmeņa dēļ cilvēki ir spiesti atteikties no darba un kļūt par pabalstu saņēmējiem – bez “Hartz IV” viņi vienkārši vairs nespēj izdzīvot.”

“Hartz IV” koncepta aizstāvjiem gan ir arguments, kas it kā apliecina reformu efektivitāti. Kopš 2005. gada, kad tās stājās spēkā, bezdarbnieku skaits Vācijā ir sarucis, noslīdot no gandrīz 5 miljoniem zem 3 miljonu atzīmes. “Hartz IV” pabalstu saņēmēju skaits kopš tā laika ir samazinājies par pusmiljonu personu. Tas nozīmē, ka simtiem tūkstoši cilvēku no ilgstošo bezdarbnieku vidus spējuši atkal iekārtoties pilna laika darbā. Taču, vai tas ir reformu vai vienkārši ekonomiskās attīstības dēļ, skaidras atbildes nav nevienam darba tirgus pētniekam.

Skaidrs gan ir tas, ka budžeta izdevumu naudas ietaupījumus, kas arī bija viens no reformu mērķiem, panākt nav izdevies. Gluži otrādi: kopš 2005. gada izdevumi “Hartz IV” pabalstiem palielinājušies no 26 līdz 50 miljardiem gadā. Turklāt tikai puse no šiem līdzekļiem tiešā veidā nonāk pie pabalstu saņēmējiem. Otra puse ir bezdarbnieku apmācībā un pārkvalifikācijā ieguldītie līdzekļi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+