Vācijas kāpostu karaļi. “LA” viesojas auglīgajās Ditmaršenas saimniecībās 1
Ir saulaina aprīļa vidus diena pašos Vācijas ziemeļos uz Dānijas pusi pie Ziemeļjūras. Skatoties uz koku lapu austiņām, sazēlušo zāli, ziedošiem ķiršiem, paredzu, ka tā Latvijā izskatīsies maija otrajā nedēļā. Bet pēc sajūtām – agrs marts. Uz lauka ir drēgns caurvelkošs rietumu vējš. Kāpostu stādīšana rit pilnā sparā. Drebinos. Bet Jans Henings Ufens apmierināts nosaka: “Spēcīgs vējš no Ziemeļjūras, kura atrodas četru kilometru attālumā, pūš lielāko sezonas laiku, un, tieši pateicoties tam, kāpostu balteņi nevar atlidot un iemājot kāpostos.”
Ziemeļjūras audzēti
Ditmaršenas apvidus ir īpaši piemērots kāpostu audzēšanai. Visapkārt ir ūdens: no ziemeļiem šo rajonu apskalo Eideras upe, austrumos – Ziemeļjūras-Baltijas jūras kanāls, dienvidos – Elbas upe, bet rietumos – Ziemeļjūra.
Vējš un laikapstākļi kāpostu kultūrai sniedz divas lielas priekšrocības. Biežā laika maiņa atnes kāpostiem tik nepieciešamo lietu. Gar jūras krastu sanesti dūņaini un kaļķaini jūras nogulumi, veidojot kaļķainus līdzenumus, kas spēj saturēt pietiekami daudz ūdens. Nav jālaista. Otra ar laikapstākļiem saistītā priekšrocība ir rietumu vēja virziens, jo kaitēkļi te nespēj ieviesties. Ap 270 dienu gadā vēja stiprums pārsniedz 4 balles.
Bet galvenais – regulāros jūras uzplūdos ir veidojusies viena no visauglīgākajām augsnēm pasaulē. Šais kāpostos ir vairāk dzelzs un kalcija nekā citur Vācijā audzētajiem. Tālab tie spēj saglabāties kraukšķīgi un sulīgi veselu gadu.
