Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. septembris, 2012
Drukāt

Vācijas lauki «izžūst» 


Foto - Toms AncītisFoto - Toms Ancītis

Pēc pētījumā minēto ciemu apskates uz sarunu aicināju Štefenu Krēnertu – socioloģijas doktoru, Berlīnes populācijas un attīstības institūta demogrāfijas pētnieku un vienu no pētījuma līdzautoriem. 


 

– Krēnerta kungs, vai jūs pats esat bijis Greicas lauku rajonā – vienā no pētījumā analizētajiem apgabaliem, kurā atrodas īpaši daudz izmirstošu ciemu?

– Jā, protams. Mēs esam apmeklējuši katru ciemu, kas pieminēts pētījumā. Es personīgi gan neesmu apbraukājis visus, mēs bijām vesela pētnieku komanda – katrs pētīja savu ciemu grupu.

– Kādas bija jūsu izjūtas? Vai bija žēl tā, ko tur ieraudzījāt?

– Sajūtas bija dažādas atkarībā no ciema. Vēl pirms devos turp, manā rīcībā bija dati par katra ciema līdzšinējo demogrāfisko attīstību. Izrādījās, ka cipari ne vienmēr saskan ar realitāti. Ir ciemi, kuros iedzīvotāju skaits nebūt nav piedzīvojis strauju kritumu, bet aina, kas tajos paveras, ir šausmīga. Un tajā pašā laikā ir ciemi, kas zaudējuši ļoti daudz iemītnieku, bet izskatās gluži neskarti. Dažviet, piemēram, viesojoties Kauernā Greicas rajonā, es nodomāju: tas nudien ir briesmīgi, kas šeit noticis. Lielās, pamatīgās ēkas, kur reiz saimniekojuši zemnieki, nu pārvēršas drupās… Daudzos ciemos Greicas lauku rajonā dominē vecā tipa zemnieku sētas ar vairākām saimniecības ēkām: milzīgām kūtīm un šķūņiem. Tās ir tādas saimniecības, kādas bija tradicionālas pirms simt un vairāk gadiem. Daži ciemi sastāv gandrīz tikai no šādām sētām. Sajūta bija duāla: no vienas puses, tas viss ir tik skaisti, bet, no otras, traģiski, jo šīs pamatīgās, skaistās ēkas neviens nekad vairs neizmantos.

– Tās stāv gluži tukšas?

– Pārsvarā tajās vēl dzīvo pa vienam vecam laulātajam pārim. Viņi mitinās dzīvojamā ēkā, bet pārējās būves vairs netiek izmantotas. Man ir žēl, ka tās nākotnē vienkārši pazudīs.

– Kāpēc tās vairs nav izmantojamas?

– Pēc tām vairs nav vajadzības. Individuālo zemnieku vairs nav, lauksaimniecisko produkciju ražo lielsaimniecības, kam ir pašām savas ēkas un noliktavas. Šo māju iemītnieki visbiežāk ir bijušie zemnieki ar savām kundzēm. Agrāk tur mitinājušies arī viņu palīgi, strādnieki. Nu viņu vairs nav, saimnieciska darbība tur vairs nenotiek.

– Populārs lauku iztukšošanās cēloņu skaidrojums: cilvēki pamet laukus, jo tur trūkst darba vietu. Ja būtu darbs, cilvēki nebrauktu prom. Jūsu pētījumā atrodama pilnīgi pretēja atziņa. Izrādās, laukos bezdarba līmenis statistiski ir zemāks nekā lielpilsētās, tomēr tas nemazina vēlmi pārcelties uz pilsētām. Kā tas izskaidrojams? 
brukmaja_13

– Manuprāt, tas galvenokārt ir saistīts ar jaunu cilvēku priekšstatiem par dzīves kvalitāti. Lauku teritorijās Vācijā ir darba vietas lauksaimniecībā – vienkāršas, ne pārāk labi atalgotas, tomēr ir. Taču arvien mazāk ir jaunu cilvēku, kas tur varētu strādāt, jo pēdējos divdesmit gados dzimstības līmenis ievērojami krities, it sevišķi Austrumvācijā. Otrkārt, arvien vairāk lauku jauniešu vēlas studēt. Viņi pat nedomā meklēt darbu tuvējā apkārtnē, viņi saka: es gribu kļūt par inženieri, un uzreiz dodas uz pilsētu. Aizbrauc, lai iegūtu izglītību, bet atpakaļ vairs neatgriežas. Lauku telpas piedāvājums jauniem cilvēkiem vairs nav pievilcīgs, un tas attiecas uz visām jomām: gan kultūras un izklaides, gan darba iespējām.

– Bet vai tā nav bijis vienmēr? Jau simt gadu vecos romānos varam lasīt par zemniekiem, kuri sūta savus dēlus studēt uz pilsētu. Bet lauki tomēr izdzīvoja…

– Jā, taisnība, tā bijis vienmēr. Taču atšķirība ir tā, ka šodien cilvēkiem ir daudz mazāk bērnu nekā toreiz. Tolaik, ja mēs runājam par laiku pirms simt gadiem, kustība no laukiem uz pilsētām arī bija intensīva, taču ģimenēs parasti bija vismaz trīs bērni. Ja viens aiziet dzīvot uz pilsētu, pārējie divi paliek mājās. Līdz ar to gan lauku iedzīvotāju skaits saglabājas stabils, gan pilsētas turpina augt. Taču šodien, ģimenes vienīgajam bērnam pārceļoties uz pilsētu, laukos nepaliek vairs neviens. Dzimstības pārsvars pār mirstību laukos pirms simt gadiem spēja nodrošināt gan lauku stabilitāti, gan pilsētu demogrāfisko izaugsmi, bet mūsdienās ir otrādi. Pilsētās dzimst vairāk bērnu, jo tur ir vairāk jaunu cilvēku, laukos mirstība ir augstāka, jo tur pārsvarā dzīvo pensionāri. Tātad lauki demogrāfiski “izžūst”.

– Pētījumā jūs arī minat, ka mainījusies bērnu “funkcija” laukos. Pirms simt gadiem bērni laukos bija ne tikai bērni, bet arī darbaspēks. Šodien cilvēka darbu aizvieto tehnika, tādēļ arī bērnu vajag mazāk. Cik būtiska ietekme ir šim faktoram?

– Nedomāju, ka cilvēki tik bezkaislīgi rēķina – izskaitļo un uz racionālu apsvērumu pamata nolemj: mums vajadzēs mazāk bērnu. Taču taisnība, ka, salīdzinot lauksaimniecības uzņēmējdarbību pirms, piemēram, piecdesmit gadiem, daudz kas ir mainījies. Zemnieku ģimenes, kurās bija daudz bērnu, bija izdevīgā situācijā, jo bērnus varēja nodarbināt kā palīgus lauku darbos. Šodien ir pilnīgi otrādi. Bērnu darbaspēks vairs netiek izmantots. Bērni nevis nes ienākumus, bet gan rada papildu izdevumus. Turklāt lielākā daļa laukos dzīvojošo vairs nav zemnieki, bet gan algoti darbinieki. Viņi strādā tuvākajās pilsētās, ik dienas mēro ceļu uz darbu un atpakaļ. Un tad ir jautājums: kur atstāt bērnus pa dienu? Vai tuvumā ir bērnudārzs, skola? Tās ir problēmas, kas aktuālas miljoniem Vācijas iedzīvotāju.

– Latvijas valdība nākamgad plāno ieviest īpašu mobilitātes pabalstu bezdarbniekiem – valsts grasās kompensēt īres un transporta izdevumus bezdarbniekiem, kuri atraduši darbu citā vietā. Tas tiek uztverts kā pabalsts, kas veicināšot laucinieku pārcelšanos uz pilsētu. Vai Vācijā pastāv līdzīgi atbalsta mehānismi?

– Jā, līdzīgas lietas ir arī Vācijā. Tiesa gan, ne tādā formā, ka tiktu īpaši atbalstīti cilvēki, kuri pārceļas no laukiem uz pilsētu.

 

Finansiālu atbalstu var saņemt darbinieki, kuri maina darbu un dzīvesvietu neatkarīgi no virziena – no vienas pilsētas uz otru, no pilsētas uz laukiem, no laukiem uz pilsētu u. c. Šāda sistēma pastāv jau sen, tā tika iedibināta deviņdesmito gadu sākumā, kad Austrumvācijā bija īpaši slikta situācija darba tirgū.

 

Tāpat jau diezgan sen atvieglojumus var saņemt arī cilvēki, kuriem uz darbu jāmēro liels ceļa gabals. Tad varat lūgt transporta izdevumus atrēķināt no nodokļiem – 30 centu par kilometru.

– Pētījuma secinājumos jūs ierosināt “vietās, kurās vēl dzīvo tikai nedaudzi, vecāka gadagājuma iedzīvotāji”, attīstīt palīdzības programmas, ar kurām “finansiāli atbalstīt cilvēkus, kuri vēlas pārcelties tuvāk pilsētai vai uz citām infrastruktūras ziņā nodrošinātākām vietām”. Vai tas būtu tā: pie pensionāru pāra, kurš dzīvo savu vecāku būvētā mājā, atnāk ierēdnis un saka: te nekādas nākotnes vairs nav, te būs nauda, lūdzu, brauciet uz pilsētu? Vai ir politiski reāli šādu ieceri īstenot?

– Patlaban tas vēl nav reāli. Pagaidām tas ir diezgan provokatīvs priekšlikums, kuru mēs esam nodevuši diskusijām. Skaidrs, ka no politiķu puses tas vienmēr tiks noraidīts. Tomēr der paturēt prātā, ka laika gaitā, nākamajos desmit vai piecpadsmit gados, sabiedriskajā domā šis tas varētu mainīties. Jā, patlaban lielākajai daļai cilvēku vēl ir tādas asociācijas, kā jūs aprakstāt: veca kundze, visu mūžu nodzīvojusi mājā, kuru cēluši viņas vecāki, un nu pēkšņi viņai jādodas kaut kur prom… Taču, ja jūs ieejat tādā ciemā, kā, piemēram, Kauerna, kas vairs nepavisam nav skaists, kur cilvēki dzīvo pussabrukušās mājās, kur šķūņi draud drīz sagāzties un kur nav nekādas infrastruktūras, nav pat autobusa, neviena veikala, nemaz nerunājot par ārstu, tad nedomāju, ka vecam cilvēkam šāda dzīve ir jaukāka nekā pilsētā.

 

Es varu iedomāties, ka noteiktās situācijās valsts atbalstīta pārcelšanās būtu labs risinājums. Protams, nav runa par piespiešanu vai veselu rajonu pārvietošanu, taču ciemos, kur ir īpaši maz iedzīvotāju un viņu dzīve pēc gadiem kļūst pārāk apgrūtināta, tas varētu būt noderīgi. Pagaidām gan vēl šis laiks nav pienācis.

 

– Kas notiktu ar agrāk veiktajām investīcijām lauku infrastruktūras attīstībā? Ja ciems izzūd, tiek zaudēta arī ieguldītā nauda.

– Jā, tā tas ir. Taču ir tikai viena iespēja, kā šos ieguldījumus nezaudēt: rūpēties par to, lai ciemā atkal dzīvotu daudz cilvēku. Bet tas ir nereāli. Nav iespējams panākt, ka šie perifērijas reģioni atkal piepildās ar iedzīvotājiem. Zaudējumi būs ne vien nākotnē – jau šodien mēs konstatējam, ka daudzi ieguldījumi ir veikti kļūdaini. Piemēram, daudzos reģionos Austrumvācijā ir problēma, ka, izmantojot valsts un Eiropas Savienības atbalsta līdzekļus, ir uzbūvētas pārāk lielas ūdens attīrīšanas iekārtas. Tās domātas lielākam iedzīvotāju skaitam nekā dzīvo ciemā, līdz ar to ūdens plūsma vairs nav pietiekama, iekārtas vairs nefunkcionē, kā nākas. Pieaug arī ūdens attīrīšanas maksa, rēķinot uz vienu patērētāju. Šīs investīcijas jau šobrīd ir izrādījušās neracionālas, nemaz nerunājot par to, kas atklāsies nākamajos desmit vai divdesmit gados. Manuprāt, vienīgais risinājums ir tālredzīga plānošana un lauku reģionu stratēģijas attīstīšana. Līdz šim tās daudzviet ir pietrūcis, daudzviet daudz kas ir būvēts tikai tādēļ, ka bija pieejami līdzekļi. Labāka stratēģija būtu plānot ilgtermiņā, ņemot vērā, ka, piemēram, ciemam A ir labākas ilgtermiņa perspektīvas, bet daudz mazākajā ciemā B vairs nevajadzētu neko ieguldīt, jo pēc divdesmit gadiem tur vairs neviens nedzīvos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+