Vineta Sareika.
Vineta Sareika.
Publicitātes foto

Vācu romantisms Dzintaru koncertzālē 1

Līdz Dzintaru koncertzāles sezonas atklāšanas koncertam vēl pāris nedēļas jāgaida, un arī 13. maijā laikapstākļi vēstīja, ka tā ir pati pirmā diena, kad varētu apsvērt domu par brīvdabas koncertiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Taču koncerts cikla “Dzimuši Latvijā” ietvarā Dzintaru vēsturiskajā zālē bija kā lielisks ievads turpmāko mēnešu priekšnesumiem ārpus Rīgas. Tajos gaidāmas tādas slavenības kā Rikardo Muti un Vadims Repins, Elīna Garanča un Deniss Macujevs, un arī 13. maija koncerts daudzus vilināja ar iespēju Latvijā atkal dzirdēt vijolnieces Vinetas Sareikas spēli. Otrs iemesls koncerta apmeklējumam – Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) uzstāšanās tuvāk galvaspilsētai, šoreiz pie diriģenta pults stājoties Lucam Kēleram, kurš ar Latvijas mūziķiem sadarbojas regulāri. Visbeidzot, arī pati konceptuāli izsvērtā programma – centrā Maksa Bruha Pirmais vijoļkoncerts, bet pirms un pēc tam agrīnāki vācu romantisma paraugi – Fēliksa Mendelszona uvertīra “Hebridu salas” un Trešā jeb “Skotu” simfonija –, abus opusus vienojot komponista gūtajiem iespaidiem Skotijas ceļojumos.

Priekšstats par vēsturiskās zāles akustiku ir gluži pretējs vasaras koncertzālei, it īpaši tad, ja vieta atrodas tuvu skatuvei – no vienas puses, nekas nepaslīd garām nepamanīts, no otras puses, Mendelszona laika orķestrim tomēr piemīt jūtami bagātīgāks tembrāli dinamisko krāsu un iespēju apjomīgums par šai zālei oriģinālā paredzēto klasicisma perioda orķestri, tādēļ priekšnesuma gaitā pietrūka perspektīvas izjūtas. Lucu Kēleru un orķestra māksliniekus par to gan iespējams vainot vismazāk, un, vērojot LSO uzstāšanos tuvplānā, nepārprotami kļuva skaidrs tā pašreizējais līmenis. Vismaz “Hebridu salu” interpretācijā tas bija visnotaļ augsts – stīgu grupas spēle skanēja siltos un izkoptos toņos, arī koka un metāla pūšaminstrumentu sniegums liecināja par atzīstamu profesionālo meistarību; neprecizitātes izpaudās minimāli, un orķestra mūziķi arī labi orientējās Mendelszona opusa stilistikā un tēlu pasaulē. Šai ziņā viņiem uzticams palīgs bija Lucs Kēlers, un diriģenta prasme bez kādiem pārspīlējumiem veidot saistošu māksliniecisko dramaturģiju un spēja atrast kopīgu valodu ar orķestri kļuva par vienu no priekšnoteikumiem interpretācijas veiksmei.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par patiesi veiksmīgu droši iespējams saukt arī Maksa Bruha Pirmā vijoļkoncerta lasījumu, un šādu iespaidu pirmām kārtām radīja Vineta Sareika. Slavenā vijolniece, šķiet, sasniegusi tādu profesionalitāti, ka spēj uzturēt pastāvīgu klausītāja interesi jebkura vispārzināma opusa atskaņojumā, un šeit solistes iztēle, emocionālo atklāsmju diapazons un virtuozitāte guva ideālam tuvu apvienojumu. Vienlīdz pārliecināja gan lirisko tēlu atainojums, gan dramatiskā spozme. Vijolnieces iedzīvinātā tembru partitūra uzrunāja ar spilgtu, dzīvīgu aktivitāti un toņa pilnskanīgumu, bet mūziķes iedziļināšanās skaņdarba vēstījumā pauda, cik trāpīgi viņa uztvērusi vijoļkoncerta romantiskās noskaņas un nianses. Orķestra un diriģenta līdzdalība izklausījās mazāk izteiksmīga un iedvesmojoša – šeit sava loma acīmredzot bija apstāklim, ka pārējie interpretācijas dalībnieki koncerta akustiskajā telpā centās par katru cenu neaizēnot solisti, kas viņiem arī sekmīgi izdevās, tomēr vairākkārt skaidri dzirdamie palēninātie tempi un izstieptais frāzējums lika pieņemt, ka Luca Kēlera un orķestra dialogs varētu izpausties arī krāšņāk un dinamiskāk.

Koncerta otrajā daļā ar Fēliksa Mendelszona “Skotu simfoniju” LSO vairs nebija nekāda iemesla muzicēt atturīgāk nekā ierasti, taču šoreiz izteiksmīgajos jūtu saviļņojumos nekādi nebija noslēpjamas kļūmes un neskaidrības – neveikla artikulācija pūšam­instrumentiem, intonatīvi šaubīgi brīži stīgu grupā, vairākkārtējs visa ansambļa disbalanss. Tas uzreiz parādīja, pie kā orķestrim būtu jāpiestrādā, vēl jo vairāk tādēļ, ka kopumā priekšnesumu nebūt nevarētu saukt par neizdevušos – par tā spēcīgākajām kvalitātēm jānosauc diriģenta pārraudzītās dramaturģiskās arhitektonikas vienlīdz loģiskās un kolorītās dimensijas, ar gluži vizuāliem izteiksmes līdzekļiem atklātais muzikālo tēlu spektrs (netrūka ne Mendelszona redzētās vēja brāzmu sabangotās jūras, ne citu dabas ainavu) un emocionāli kontrastains skaņdarba ritējums, kur katras daļas temporitma izvēlē interpretus nepievīla viņu pieredze un intuīcija. Katrā ziņā “Skotu simfonijas” lasījums apliecināja, ka Lucam Kēleram šī mūzika ir ļoti labi pazīstama un viņš zina, kā šādā gadījumā veidot muzikāli poētisku, piepildītu un īsteni romantisku interpretāciju, bet LSO sadarbība ar vācu diriģentu palīdz rūpīgāk ielūkoties tajās repertuāra lappusēs, kas citādi nav orķestra uzmanības centrā. Visbeidzot, atsaucot atmiņā Vinetas Sareikas spēlēto piedevu – sen jau pienācis laiks, kad kāds no Latvijas talantīgākajiem vijolniekiem koncertā beidzot atskaņotu Johana Sebastiāna Baha sonātes un partitas vijolei solo. Varbūt nākamreiz.