Pasaulē
Eiropa

Vācu sociķi sākuši koalīcijas sarunas ar Merkeles konservatīvajiem 1


Sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas “JUSOS” aktīvisti partijas kongresā Bonnā pauda negatīvu attieksmi pret lielās koalīcijas veidošanu.
Sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas “JUSOS” aktīvisti partijas kongresā Bonnā pauda negatīvu attieksmi pret lielās koalīcijas veidošanu.
Foto – AFP/LETA

Juku laiki Vācijas politikā lēnām, tomēr tuvojas beigām. Tāds iespaids varētu rasties, pārskrienot pēdējā laika ziņu virsrakstiem. Lai arī ar niecīgu – vien 56 procentu – balsu pārsvaru, Vācijas Sociāldemokrātiskā partija ārkārtas kongresā Bonnā nolēma sākt oficiālas sarunas par koalīcijas veidošanu ar Angelas Merkeles konservatīvo bloku. Pirmstermiņa vēlēšanas un vēl lielāks haoss šķiet aiztaupīts. Nu priekšā sarunas par koalīcijas līgumu. Un tad varbūt jau ap Lieldienām varēs apstiprināt valdību. Atkal to pašu veco un pazīstamo, tādēļ Vācijas partneriem tik ierasto “GroKo” jeb “lielo koalīciju” ar kristīgajiem un sociāldemokrātiem un Merkeli priekšgalā.

 

Sarunas par sarunām ieilgst

Attiecībā uz Vācijas pēdējo mēnešu iekšpolitiku neiedziļināties vairāk par virsrakstu pārskatīšanu ir itin racionāla pieeja. Lai arī ir runa par politisko nākotni valstī, kura lielā mērā nosaka ES politiku un tādēļ tur noritošie procesi svarīgi ikvienam, arī Latvijai, neizlēmīgais koalīcijas stiķēšanas process jau kļuvis apnicīgs. “Taustāma” rezultāta, kādu tik nepacietīgi gaida Vācijas partneri Eiropā, nav. Tā vietā arvien jaunas sarunas par sarunām. Par vienu koalīciju. Par nākamo. Mazliet “progresa”, nedaudz “izrāviena”. Un atkal strupceļš.

Arvien grūtāk ņemt nopietni arī vācu politiķu izteikumus. Kāda vairs nozīme tam, ko saka sociāldemokrātu līderis Martins Šulcs? Vēlēšanu dienas vakarā paziņo: sociāldemokrāti dodas dziedēt brūces opozīcijā un sadarbībai ar, pēc Šulca vārdiem, “ideju putekļsūcēju” Angelu Merkeli “nav pieejami”. Vēlāk mīkstina nostāju, sakot, ka “mums nav jāpiedalās valdībā par katru cenu. Taču mēs arī nedrīkstam par katru cenu negribēt piedalīties valdībā”. Un vēl pēc brīža partijas kongresā kvēli aģitē uz sadarbību ar to pašu “ideju putekļsūcēju”…

Tādēļ sociāldemokrātu kongresa balsojums, kas Vācijas iekšienē tika iztēlots kā teju gadsimta notikums, kas izšķirs Šulca, Merkeles, Vācijas un pat Eiropas likteni, daudzviet ārpus Vācijas tika uztverts kā būtiska, tomēr kārtējā formalitāte. Kurš vairs spēj izsekot, kuras “sarunas par sarunām” un kas par kārtējo ārkārtas kongresu šis ir? Bija arī pārliecība: ja jau partijas vadība lēmusi, ka jāsāk koalīcijas sarunas, gan tā atradīs veidus, kā pārliecināt it kā ne pārlieku daudzos skeptiķus partijas iekšienē.

Šis paredzējums patiesi piepildījās. Taču citādi jāsecina: ja kāds ar pārliecību izsaka prognozes, ka nu gan beidzot var rēķināties, ka ap Lieldienām Vācijā būs jauna valdība ar Merkeli priekšgalā, tad jāpieņem, ka viņš ir vai nu pravietis, vai arī vienkārši runā uz labu laimi.

 

Sociķu punduri grib kļūt milži

No sociāldemokrātiem joprojām var sagaidīt jebko – to pierādīja piecas dzirksteļojošas enerģijas caurstrāvotās stundas partijas kongresā Bonnā. Tas bija īsts dzīvu un atvērtu demokrātisku debašu paraugdemonstrējums. Ar dažu minūšu intervālu uz skatuves viens pēc otra kāpa delegāti ar dažnedažādiem viedokļiem. Gan pragmatiski sociāldemokrātu vecbiedri, aicinādami “uzņemties atbildību” un “izmantot iespēju” novilkt pēc iespējas vairāk sarkano politikas līniju sarunās ar Merkeli. Gan kaismīgie koalīcijas pretinieki – jaunsociālisti jeb partijas jaunatnes organizācijas “JUSOS” aktīvisti. Izpētes sarunu noslēdzošajā dokumentā viņi pārmeta, ka neesot nekā no sociāldemokrātu būtiskajām idejām. Ne veselības apdrošināšanas, ne papildu nodokļu bagātajiem, ne terminēto darba līgumu izskaušanas pasākumu. Atteikšanās piedalīties bezcerīgā koalīcijā ar Merkeli var būt jaunas vēstures sākums, tā, ovāciju sveikts, uz “nē” lielajai koalīcijai centās iedrošināt 28 gadus vecais “JUSOS” vadītājs Kevins Kīnerts: “Šodien būt pundurim, lai nākotnē spētu atkal kļūt milzis!”

 

Koalīcijas pretinieki nerimstas

Kulmināciju visu dienu krājusies spriedze sasniedza uzreiz pēc balsojuma. Vispirms: minūtēm ilgs kapa klusums, gaidot rezultātus. Un tad: vien dažas sekundes ilgi aplausi. Sarūgtinājums koalīcijas pretinieku sejās. Savukārt “uzvarētāju” grimasēs kaut kas līdzīgs mulsam atvieglojumam. Taču nekādā ziņā ne īsts prieks.

Tādēļ prognozes par to, kādi soļi nākamajos mēnešos gaidāmi no sociāldemokrātiem, varbūt būtu jēdzīgāk lūgt nevis politologiem, bet gan psihologiem. Proti, jautājums skan: kādas psiholoģiskās reakcijas paredzamas, ja cilvēks (vai vesela grupa jeb sociāldemokrātu partija) ilgstoši sakostiem zobiem dara to, ko viņš patiesībā nevēlas darīt? Vai savu patieso vēlmju izstumšana, apspiežot tās ar racionalizācijas palīdzību, nedraud pāriet frustrācijā?

To, ka pat dedzīgiem koalīcijā iešanas piekritējiem šis bija caurcaurēm prāta un aprēķina, nevis “sirds lēmums”, varēja manīt ar neapbruņotu aci. Pirmie nelāgie signāli jau ir klāt. “JUSOS” uzsākusi kampaņu pret lielo koalīciju ar nosaukumu “Desmitnieks pret GroKo”. Organizācija aicina pievienoties partijai jaunus biedrus, tā iegūstot tiesības partijas iekšējā referendumā izteikt “nē” lielajai koalīcijai. Tas maksā tikai divu mēnešu biedru naudu jeb 10 eiro. Būtībā tas nozīmē nupat pieņemtā partijas lēmuma sabotāžu. Paredzēt, kā šī kampaņa izvērsīsies turpmākajos mēnešos un par ko galu galā nobalsos vairāk nekā 400 000 ierindas biedru, kuriem būs pēdējais vārds koalīcijas līguma apstiprināšanā (ja tādu izdosies noslēgt), nav iespējams.

LA.lv