Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. marts, 2014
Drukāt

Sakstagalā izvēlas Vāczemes merīnaitas. Ciemos šķirnes audzētavā “Mētras” (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Aitu mātes jau pavisam apaļas. Lielā jēru dzimšana sāksies marta beigās un turpināsies visu aprīli.

Lai iegūtu ātraudzīgākus un gaļīgākus jērus, speciālisti iesaka Latvijas tumšgalves aplecināt ar gaļas šķirņu teķiem. Ļoti piemērotas šim nolūkam ir Vācijas merino vietējās aitas. Pirms deviņiem gadiem šīs šķirnes aitu audzētava izveidota Rēzeknes novada Sakstagala pagastā.

Tīršķirnes ganāmpulks


Sakstagala pagasta ZS “Mētras” saimnieki Maija un Ēvalds Bodži sākumā gribējuši audzēt Latvijas tumšgalves, pat atbilstīgs teķis jau bijis iegādāts. Apmeklējot Latvijas Aitu audzētāju asociācijas rīkotās mācības, viņi iepazinušies ar profesori Genovefu Norveli, kura pierunājusi audzēt Vācijas merino vietējās (VMV) aitas. “Paldies viņai par šo ieteikumu,” Maija saka un rāda tīršķirnes aitu mātes, kurām drīz gaidāmi jēri.

Merino aitas ir smagākas nekā Latvijas tumšgalves, arī gaļas iznākums lielāks. “Mētru” saimniece stāsta, ka pieaugusi aita parasti sver 80–90 kg, bet daža sasniedz pat 100 kilogramu. Patlaban saimniecības ganāmpulkā ir 54 VMV tīršķirnes aitu mātes un 20 jaunaitiņas, ko vasarā varēs jau lecināt.

Viens no šīs šķirnes plusiem ir tas, ka merīnaitām nav raksturīga sezonālā meklēšanās (novērojumi liecina, ka labos turēšanas apstākļos arī Latvijas tumšgalvēm tā var izpalikt), tāpēc jēriņi var atskriet jebkurā gadalaikā. “Tie var dzimt pavasarī, var arī rudens pusē, kā vajag,” apliecina aitkope un palepojas: “No mūsu teķiem tumšgalvēm dzimst ļoti smuki jēri. Saimnieki man ir zvanījuši, lai pateiktos”.

Merīnaitām var būt trīs metieni divos gados. Pagaidām  “Mētrās” (tāpat kā lielākajā daļā aitkopības saimniecību) tās aplecina rudenī, lai jēri pēc atšķiršanas varētu ganīties zaļā zālē. – Līdz šim aitas lecinājām ap 1. novembri, taču vajadzētu mēnesi ātrāk, lai jēri dzimst jau februārī. Agrāk dzimušie tomēr ir spēcīgāki, – novērojusi Maija.

Parasti metienā ir divi jēri. Ja pirmajā atnešanās reizē ir tikai viens, aitu mātei top piedots, bet, ja tā ir vēl otrajā reizē, viņu brāķē. Arī par trīnīšiem saimniece nepriecājas – tad jādomā, kā trešo lieko pabarot. Ja tas izdodas, tik un tā šie jēri ir vājāki un atpaliek augšanā.

Piedzimstot aitiņas sver aptuveni 5 kg, teķīši – ap 6 kg (ja ir tikai viens jēriņš, svars var sasniegt pat 7 kilogramus). Merīnaitām ir vieglas dzemdības. Lielāka uzmanība jāpievērš vien tām, kuras atnesas pirmoreiz. Novietnē nav videokameru, arī saimnieki paši jēru laikā naktīs nesēž klāt. Izrādās, “Mētrās” par jaunumiem aitu fermā ziņo suņi. “Tie katru dzird un uzmana. Mums bija sunīte, kas, pirmo reizi ieraugot dzimstam jērus, tā uztraucās, ka atskrēja pie loga un sauktin sauca mūs…”

Grūsno aitu barības devā pašlaik ietilpst pašu izaudzētie graudi – auzas un mieži (attiecībā 1 : 4). Uz vienu aitu rēķina 300–500 g graudu dienā. Lai izveidotos kārtīgi tesmeņi un jēriem pietiktu piena, pirms atnešanās dod vēl kombinēto spēkbarību. Barotavas vairākas reizes dienā papildina ar sienu (ja to ieliek tikai no rīta, liela daļa barības nonāk pakaišos aitām zem kājām). Dzīvnieki ir labi baroti, saņem mikroelementus un sāli, citos gadus aitām vitamīnu tiesai devuši skrubināt egļu zarus, bet šogad pēc tiem nav bijis vajadzības. “Agri pavasarī izēdinām cukurbietes. Tajās ir daudz ogļhidrātu un vitamīnu, kas palīdz sagaidīt ganību sezonu.”

Selēnu aitas saņem divas reizes gadā: pirmoreiz – pirms lecināšanas, otrreiz – mēnesi pirms atnešanās, lai jēri būtu spēcīgāki. Arī jēriņi otrajā vai trešajā dienā pēc piedzimšanas saņem selēna injekciju.

Divreiz gadā (divas trīs nedēļas pirms lecināšanas un pavasarī pirms ganību sezonas) aitas attārpo. Bioloģiskajās saimniecībās aitām pret parazītiem gan iesaka dot ķiplokus, rutkus vai cigoriņus, taču tie neesot pietiekami iedarbīgi līdzekļi. “Mums ir šķirnes ganāmpulks, nevaram pieļaut, ka aitas novārdzinātu parazīti. Apkārtnē ir daudz mitru vietu, kur tiem attīstīties, tāpēc veterinārārsts atļāva izmantot ķīmiskos līdzekļus.”

Darba organizācija


Jau vairākus gadus saimniecība potenciālos vaisliniekus sūta pārbaudei uz Latvijas Aitu audzētāju asociācijas kontrolizaudzēšanas un kontrolnobarošanas staciju “Klimpas” Rūjienas novadā. Tur sīki izpēta, kuri der vaislai un kuri tikai gaļai. Kontrolnobarošanā noskaidro, kāds ir teķu pēcnācēju augšanas ātrums un barības izmantojamība. Ciltslietu speciālisti secinājuši, ka, krustojot Latvijas tumšgalves aitas ar VMV teķiem, iespējams palielināt jēru ātraudzību (vidējais dzīvsvara pieaugums diennaktī – 401,5 g) un kautiznākumu (44,9%), kā arī uzlabot liemeņa kvalitāti.

Bodži savu ganāmpulku sadalījuši trijās grupās (katrai no tām ir savs teķis), ko tur atstatu, lai dzīvnieki nesajauktos. Ceturtajā grupā, nostāk no aitām, dzīvo teķi.

Pirmās četras piecas dienas pēc dzemdībām aitu mātes ir nodalītas atsevišķi. “Ja aita ir laba un pienīga, jēriem ēdamā pietiktu, taču piebaroti aug spēcīgāk. Tāpēc jau trešajā ceturtajā dienā pēc piedzimšanas jēri dabū spēkbarību, tad beram klāt graudus. Aitas pie jēru barības netiek, tā pieejama nodalījumā, kur var iekļūt vienīgi jēri, ” stāsta Maija. Jērus “Mētrās” nošķirot trīs četru mēnešu vecumā. Aitiņas pie mammām gan varot atstāt ilgāk, tad laist labās ganībās un piebarot, lai gada vecumā iegūtu labāku novērtējumu.

Aitas cērp vienu reizi gadā, pavasarī. Aicina aitu cirpšanas pakalpojumu sniedzējus, jo tik lielu ganāmpulku saviem spēkiem no kažokiem grūti atbrīvot. Merino aitas gan esot vieglāk cirpt nekā tumšgalves, jo nav tik daudz vilnas uz grūti apstrādājamām vietām – vēdera, kājām, galvas. Vidēji no Vācijas merino vietējās aitas iegūst 4,5 kg vilnas – tā ir tāda pati kā mūsu vietējām, varbūt mazliet smalkāka. Divus gadus mainījuši vilnu pret segām, šopavasar jādomā, kur likt jau divu gadu cirpumu.

Dzirdēts, ka merīnaitām esot vājākas kājas nekā tumšgalvēm, bet Maija to apšauba – Sak­stagalā ir diezgan mitras pļavas, bet nekādas kāju vainas līdz šim nav manītas. Cita ķibele – aste, kas ziemā ir sevišķi bieza un smaga, īstā vieta iekaisumiem, infekcijām… Tā kā “Mētrās” saimnieko ar bioloģiskajām metodēm, noņemt aitām astes nav atļauts. Taču, pēc Maijas domām, daļēja amputācija nāktu tikai par labu gan tumšgalvēm, gan merīnaitām.

Saimniecībā ir arī piecas cūku mātes (gadā nobarojot aptuveni 45 sivēnus).

Graudus un saknes rukšiem un aitām saimnieki izaudzē paši. Graudaugiem atvēlēti apmēram 15–20 ha, kopējā aramzemes platība – 40 hektāru. Šāda platība ganāmpulku ļautu palielināt līdz 130 aitu mātēm, bet tad būtu jāalgo darbaspēks. Patlaban saimniecībā visus darbus paveic ģimenes spēkiem. Palīdz arī kāds attāls radinieks, kurš “Mētrās” atradis jumtu virs galvas, kad paša mājas nopostījis ugunsgrēks.

Savs gaļas pārstrādes cehs


Brāķētās aitas, kas nesasniedz atbilstīgu svaru vai ir ar eksterjera kļūdām (piemēram, jaunie teķīši ar radziņiem), pārstrādā gaļā. Merīnaitām tā ir ļoti garšīga – nav trekna, vairāk atgādina medījumu gaļu.

Kopš pērnā rudens ir piepildījies Maijas sen lolotais sapnis par savu pārstrādes cehu. Sākumā gaļu pārstrādājuši mājas virtuvē, taču, augot apjomiem, tur kļuva par šauru. Tāpēc izbūvēts kompakts pārstrādes cehs ar saldētavu.

Lai gan Bodžu ģimene saimnieko ar bioloģiskām metodēm, saražoto produkciju nevar marķēt kā bioloģisku, jo nav iespējas dzīvniekus nokaut bioloģiski sertificētā kautuvē. Iespējams, šā gada nogalē saimniecībā varētu ierīkot arī mazjaudas kautuvi. Maija gan īpaši nepārdzīvojot, ka “Mētru” produkcijai nevar likt bioloģisko zīmolu. “Pircēji tāpat zina, ko mēs ražojam.”

Saimnieki priecājas par augošo pieprasījumu. Aitas gaļas cienītāju netrūkst nedz Rīgā, nedz Daugavpilī. “Mēs nemaz tik daudz nevaram saražot… Taču, lai nokļūtu pie pircējiem, jāmēro 210 km līdz Rīgai un 140 km līdz Daugavpilij. Viens brauciens līdz galvaspilsētai izmaksā 50–60 latu, vēl jārēķinās ar 5–10 latiem par tirgus vietu. Lielu daļu produkcijas pārdod tiešo pirkšanas grupu ietvaros, pēdējā laikā tās kļūst aizvien populārākas.”

Pirtiņā ierīkota kūpinātava. Pirms kūpināšanas gaļu divas trīs dienas tur sālījumā, kam pievienoti ķiploki un citas garšvielas. Un kā tad ar benzopirēna daudzumu? Par to Maija ir neziņā – kūpināšanā lieku dūmu nav, un gaļa ir ļoti garšīga, to apliecina arī klienti.

Žāvējumu recepti izstrādājuši saimnieki paši, eksperimentu ceļā tiekot pie laba un garšīga produkta. Lasītas grāmatas, uzklausīti kaimiņu un draugu ieteikumi. Pirms gada Maija sāka taisīt desas. “Samalām gaļu, salikām garšvielas pēc savas gaumes… Pirmajā reizē desiņas sanāca pārāk mīkstas, arī otrajā reizē vēl nebija, kā nākas, bet trešajā izdevās!”

Piedāvājums ir plašs – žāvējumi, kūpinājumi, galerti, ruletes (gan aknu gaļas, gan parastās)… Tagad pieprasītas esot gaļas pankūkas, uz priekšdienām skatīšoties, ko vēl var darīt. Saimniecei ieceru pilna grāmata, lai gan viegli nav. Maija neslēpj, ka ar bažām gaida pavasari, kad būs jāsakārto apkārtne, jāstāda puķes… Kaut tikai visam pietiktu laika un spēka!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. gribētu uzturēt kontaktu ,jo man intresē šī nozare !

Draugiem Facebook Twitter Google+