Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
19. oktobris, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Vadātājs piesities… (4)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Arvils Ašeradens

Šoruden iznākušajā pētījumā par apmaldīšanās sižetu folklorā autore Sanita Reinsone raksta: “Apmaldīšanās stāsts ir pilnvērtīgs pats par sevi un nav uzlūkojams par mazāk nozīmīgu nekā apmaldīšanās notikums, jo… ne vienmēr stāsti ir par to, kas noticis. Tie mēdz vēstīt arī par to, kas varētu būt noticis vai kam bija jānotiek.” Šobrīd notiekošais ap ekonomikas ministra posteni ir spilgts apmaldīšanās trīs priedēs stāsts.

Pats ministra un nu kādu laiku arī “Vienotības” vadītāja Arvila Ašeradena lēmums pamest ministra posteni, lai atgrieztos parlamentā un uzņemtos arī “Vienotības” frakcijas Saeimā vadītāja pienākumus, nebūtu nekas ārkārtējs. Politiskā spēka situācija ir pietiekami sarežģīta, lai būtu loģiski teikt, ka vienlaikus pārraudzīt Ekonomikas ministriju un mēģināt iepūst jaunu dzīvību “Vienotībā” nav iespējams. Pēc paziņojuma par Ašeradena gaidāmo ampluā maiņu publiskajā telpā izskan trīs iespējamo kandidātu uz ministra posteni uzvārdi. Ja tas notiktu, lai kādam demonstrētu “Vienotības” garo kadru “soliņu”, tad šādu informācijas “noplūdi” vēl varētu attaisnot, lai gan, manuprāt, partiju apgalvojumiem par to kadru bagātīgajām rezervēm tic retais.

Tomēr “Vienotība” pēc trīs kandidātu iezīmēšanās braši pamanās apmaldīties trijās priedēs vai, ja vēlaties, citos kokos. Turklāt nepietiek ar apmaldīšanās notikumu – stāstījums par to liek grūtsirdīgi nopūsties arī tiem, kuri neuzskata “Vienotības” galu par visa labā sākumu.

Par apmaldīšanās notikumu. Cik var noprast, publiski izskanējušie kandidāti (Vilnis Ķirsis, Zanda Kalniņa-Lukaševiča un Karina Ploka) bauda atšķirīgu grupu atbalstu “Vienotības” iekšienē. Kāds tuvāks bijušajai partijas vadītājai, kāds ģenerālsekretāram; kāds iepriekšējā Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā ievērojis partijas disciplīnu, cits ne utt. Protams, ir apbrīnojami, ka “Vienotība” joprojām uzskata, ka var atļauties turpināt publiski noskaidrot iekšējās domstarpības. Tomēr, pat ja apmaldīšanās ir notikusi, svarīgi ir tas, kā par to tiek stāstīts.

Jēdzīgs stāsts skanētu tā: mums bija skaidrs rīcības plāns, bijām, kā saka, gandrīz jau pie mājām, bet tad iejaucās tumsas spēki – lasi, koalīcijas partneri –, kas mūs noveda neceļos (noraidīja mūsu brīnišķīgos kandidātus). Lika pagaidīt. Kad savu stāstu par “Vienotības” apmaldīšanās notikumu šonedēļ izklāstīja premjers, viņa versijā nekādu tumsas spēku nebija, bija apmaldīšanās uz līdzenas vietas pašu spēkiem. Var jau būt, ka Māris Kučinskis te nedaudz mānās, tomēr publikai par to galva nav jālauza, publikai pietiek ar to, ka tā redz iekšēji pretrunīgu stāstu no “Vienotības” puses. Mainās pašas partijas versijas par to, kad tad tomēr ministru maiņa notiks, mainās skaidrojumi, kāpēc plāni mainās utt. No sākuma tiek piesaukts nākamā gada budžeta projekts, pēc tam līdz galam neizdarīti darbi Ekonomikas ministrijas atbildības sfērā. Tā arī nekļūst skaidrs, vai Ašeradens par tiem bija piemirsis, neuzskatījis par gana svarīgiem (nekas labs) un vēlāk atcerējies, turklāt pēc tam arī nolēmis, ka kādam citam no paša vadītās partijas tos uzticēt nevar (arī nekas labs).

Protams, var teikt, ka tā jau ar stāstiem vispār gadās – pirmajā versijā vadātājs piesities, jau izejot no kroga, nākamajā versijā krogs vispār nav apmeklēts, savukārt vadātājs piesities gandrīz pie ceļa mērķa utt. Normāli. Tikai skaidrs, ka versiju mainīšanas gadījumā nopietni šādus stāstus arī retais uztver. Tad jau labāk apmaldīšanās faktu mēģināt noklusēt. Mūsu politiskajā žanrā ir teicēji un teicējas, kuri māk savu stāstījumu izvirpināt apbrīnojami, iesaistot pārdabiskus spēkus (piemēram, Džordžu Sorosu), radot spriedzi, un galu galā stāsts ir nevis par teicēja apmaldīšanos (kļūdu), bet teju vai varonīgu cīņu pret tumsas spēkiem. “Vienotībai” savulaik stāstu stāstīšana labi padevās. Ja gadījās apmaldīties trijās priedēs vai citā veģetācijas formā, arvien tika atgādināts par tām reizēm, kad neapmaldījās vis (iestāšanās ES, eirozonā utt.), un ar šo neapmaldīšanās reižu piesaukšanu pat it kā pietika. Liekas, ka nu prasmes gājušas mazumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vienotība? Kas tā tāda? Vai tad latvieši spēj par kaut ko vienoties?

  2. Tautu jau “baigi” interesē tā aunu bara maldīšanās…

  3. Visu izšķir kadri!

    NU nav!!!

  4. Paiesi, labi un asprātīgi uzrakstīts! Tautai, patiešām bieži vien pietiek ar politiķu stāstiņiem, pasakām fabulām – laikam jau ļoti gribas noticēt! Lai pašiem nevajadzētu domāt, iedziļināties, analizēt, izdarīt savus secinājumus… Un tā – līdz nākamajām vēlēšanām, kad politisko stāstnieku pulks pēkšņi sāks palielināties ne pa dienām, bet pa stundām…

Draugiem Facebook Twitter Google+