Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. decembris, 2014
Drukāt

Vadonis Latvijas aviācijas vēsturē (3)

Bruvelis_7

Klajā nākusi aviācijas vēsturnieka Edvīna Brūveļa grāmata “Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem”. Darbs veltīts tiem latviešu aviatoriem, kam sapni par lidošanu izdevās realizēt cara, vācu un padomju varas gados.

Pēc idejas, šai latviešu aviācijas vēstures daļai vajadzētu būt visbiezākajai, jo, kā tika atzīmēts grāmatas atvēršanā Kara muzejā, – kopš pastāv latviešu lidotāji, lielāko laiku viņiem nācies lidot zem svešiem karogiem. 421 lappusi biezais darbs hronoloģiski aptver periodu no 20. gadsimta sākuma līdz 90. gadu pašam sākumam. Deviņas nodaļas stāsta par latviešu aviācijas pionieriem cara laikos, Pirmajā pasaules karā, Krievijas Pilsoņu karā un starpkaru PSRS, tāpat okupētajā Latvijā līdz 1941. gada vasarai, sarkanajā armijā un nacistiskās Vācijas aviovienībās Otrajā pasaules karā. Apskatīta civilās aviācijas un planierisma attīstība Latvijas PSR un klaida latviešu lidotāju dalība rietumvalstu kara un civilajā aviācijā. Grāmatā iekļauts arī autora subjektīvais skatījums uz Latvijas civilās aviācijas atjaunošanu pašā 90. gadu sākumā.

Brūveļa kunga pienesums Latvijas aviācijas vēsturē, bez šaubām, ir ļoti vērtīgs, īpaši viņa iepriekšējā grāmata “Latvijas aviācijas vēsture 1919 – 1940”. Taisnība ir arī tā, ka ar Elvitas Rukas gādību izdevniecībā “Vivat” sagatavotie “Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem”, līdzīgi nelaiķa Igora Vārpas darbiem, drīzāk apkopo līdz šim literatūrā (pārsvarā pirmskara Latvijas un trimdas izdevumos) atrodamo par attiecīgo laiku un ieskicē, kas nākotnē būtu darāms jau citiem vēsturniekiem. Kara muzeja direktore Aija Fleija atzīmē, ka gauži maz zinām par latviešu lidotājiem Pirmajā pasaules karā. Dokumentos joprojām var sastapt vārdus un uzvārdus, kuru nēsātāju nopelni un biogrāfijas paliek miglā tītas. Tā kāds Okmanis 1917. gada martā vēstulē rakstījis, ka varētu izveidot vismaz 20 latviešu lidotāju nodaļu. “Paskatījos grāmatās. Nekas daudz par šo Okmani nav zināms. Kas ar viņu notika? Kāds bija viņa liktenis pēc 1917. gada, tas arī nav zināms. Šis piemērs vien pierāda, ka jāpēta vēl bezgala daudz,” grāmatas atvēršanā piebilda Fleijas kundze. Un to pašu varētu sacīt par teju visiem grāmatā apskatāmajiem vēstures posmiem. Arhīvi, līdzīgi bezgalīgajiem interneta resursiem, īpaši, ja runa ir par trimdas aviatoriem, joprojām gaida kādu, kas tajos iedziļināsies. Nav zināmi pat visu grāmatā pieminēto lidotāju dzimšanas un miršanas gadi, nemaz nerunājot par kādiem Vācijas vai PSRS un Krievijas dokumentiem, kas ilustrētu latviešu lidotāju dienesta gaitas.

Grāmata lasāma ar interesi, taču iespaidu bojā akūtais lietpratīgas korektūras trūkums, īpaši ārzemju izcelsmes vārdu transkripcijā, kas varētu jo sevišķi durties acīs ar aviācijas vēsturi jau pazīstamam lasītājam. Kļūdaini ārzemju lidotāju vārdi, vietvārdi un lidmašīnu nosaukumi birst kā no pārpilnības raga, turklāt tiek konsekventi atkārtoti. Tā nu materiāls brīžiem, aviatoru valodā sakot, “nonāk grīstē”. Teiksim, sarkanās armijas pretizlūkošanas dienests “Smerš”, saīsinājums no “Smerķ špionam!” (“Nāvi spiegiem!” – kriev.) pataisīts par “Smerč”; franču aviācijas pionieris Ibērs Latams kļuvis par “Hubertu Latamu”; Pirmā pasaules kara gaisa ass Žoržs Ginemārs ir “Georgs Ginemers”; viņa pretinieks vācietis Manfrēds fon Riht­hofens savukārt pataisīts par “Rithofenu”. Kļūdas ir arī ģeogrāfiskajos nosaukumos, starp kuriem galvenā balva pienākas kalambūram “Bosnijas jūra” (54. lpp.). Pat latviešu lidotājs Ernests Jēkobsons brīžiem ir “Jākobsons” (178. lpp; starp citu, personu rādītājā viņa uzvārds šajā lappusē nemaz nav minēts). Diemžēl kļūdu uzskaitījumu varētu turpināt. Visu cieņu autora veikumam, taču tieši sīko neprecizitāšu nepārtrauktā uzmākšanās galu galā sāk traucēt uztvert grāmatu kā pētījumu.

Grāmatas “Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem” vērtīgākā ir tā daļa, kas attiecas uz paša Brūveļa kunga personīgo pieredzi, – tātad latviešiem vācu kara aviācijas formējumos Latvijā Otrā pasaules kara gados un pēckara padomju periodu. Daudz no tās informācijas, kas minēta darbā, nav un nebūs vairs atrodama arhīvos, jo vākta visas dzīves garumā, sarunās ar laikabiedriem. Šī informācija aizietu nebūtībā līdz ar cilvēkiem, ja nebūtu tādas grāmatas.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pirmskara Latvijā izdotā grāmatā figurē tieši Huberts Latams. Jēkabsons krievu valodā bieži vien tiek drukāts kā Jabobson. Tāpēc nebūtu ko brīnīties par dažādiem šā uzvārda rakstības variantoem. Bet vispār ši diskusija ir tikpat neauglīga, kā strīds par Islandi un Īslandi, Oto un Otto vai Strāsburhu un Strasbūru. Ne jau vienmēr ir vērts pieturēties pie izrunas formas galīgi atmetot lietošanā ierasto formu.

  2. Interesanti, vai par Herbertu Cukuru arī ir rakstīs, jeb ebreji uzlikuši veto!

Draugiem Facebook Twitter Google+