Vāgnera atgriešanās uz operas skatuves 5
Viens no skaidrāk definētajiem priekšnoteikumiem, kas atšķir profesionālu operas trupu no amatieriskas, ir spēja repertuārā ietvert Riharda Vāgnera darbus. Latvijas kultūras kontekstā tas bijis aktuāli vienmēr – vācu romantisma laikmeta ģēnija grandiozie un komplicētie opusi Rīgas opernamā uzvesti visu 19. gadsimta otro pusi, 1919. gadā, kad Rīgas Vācu teātris kļuva par Latvijas Nacionālo operu, jau tās pirmajā sezonā skanēja “Klīstošais holandietis” un “Tanheizers”, bet padomju laikā tieši latviešu mūziķu iniciatīva palīdzēja atgriezt visa reģiona repertuārā Baha, Hendeļa, Vāgnera lielās partitūras. Pēc Riharda Vāgnera divsimt gadu svinībām 2013. gadā ar tetraloģiju “Nībelungu gredzens” iestājās klusuma brīdis, ko pārtrauca tikai saīsinātā versija operai “Rienci” pāris izrāžu garumā, un Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais vēriens un līmenis uzreiz kļuva jūtami nabadzīgāks. Tagad nu mākslinieki saņēmušies pārtraukt šo ieilgušo pauzi, un no Riharda Vāgnera operām Rīgā atkal pārstāvēts “Tanheizers”, publikai sagaidot jauniestudējuma pirmizrādi 2017. gada 23. maijā.
Pirmais iespaids par somu režisora Vilpu Kiljunena un scenogrāfa Kimmo Viskari veidoto iestudējumu – visai mērens un tradicionāls. Kas varbūt nemaz nav tik slikti, jo uzvedums pārstāv pavisam citu estētiku nekā pārējie šīs sezonas jaunumi – “Karmena”, “Jevgeņijs Oņegins” un “Fausts”, līdz ar to operas apmeklētājiem ir no kā izvēlēties. Turpretim otra ziņa, ko pavisam noteikti var uztvert kā labu, – izrādes veidotājiem ar ierobežotiem resursiem atkal izdevies radīt stabilu ansambli, kurā iekļāvušies gan ārzemju un latviešu viesmākslinieki, gan Latvijā strādājošie solisti. Tas, protams, liek uzdot arī skarbāku jautājumu – kā gan Latvijas Nacionālā opera nodzīvojusies tik tālu, ka solisti vadošajām Vāgnera lomām jāmeklē no citurienes, taču vismaz Raimondam Bramanim un Kalvim Kalniņam šī izrāde devusi iespēju nopietnāk iedziļināties Vāgnera mūzikā. Savukārt trešais secinājums, kas viennozīmīgi atzīstams par priecējošu – diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā Latvijas Nacionālās operas orķestris ieguldījis nopietnu darbu, un jau pirmizrādē izvērstās partitūras lasījums daudzkārt saistīja ar izkoptu un precīzu stīgu un pūšamo instrumentu spēli, prasmīgu iekļaušanos vienotā vokāli instrumentālā kopainā un pārliecinošu diriģenta redzējumu, kur pienācīga uzmanība bija pievērsta kā dramaturģiskajai arhitektonikai, tā emocionālajam vēstījumam. Turpat arī operas koris, kas apliecināja, ka šī gada Lielo mūzikas balvu ieguvis pelnīti, uz kora mākslinieku veikumu atkal lielā mērā balstoties izrādes muzikālajām kvalitātēm.
Tanheizera lomā 23. maija vakarā – amerikāņu tenors Korbijs Velčs. Droši vien var diskutēt par to, vai solista balss titullomai nebija pārāk liriska un cik lielā mērā viņa interpretācija atbilda Vāgnera mūzikas garam, taču savu vokālo partiju viņš iedzīvināja droši, tikpat veiksmīgi iejutās arī operas dramatiskajās norisēs, un ar Korbiju Velču uz Latvijas Nacionālās operas skatuves labprāt sastaptos arī nākotnē. Martina Dike sevi jau pierādījusi gan Baireitas festivālā, gan arī “Nībelungu gredzena” iestudējumā Rīgā, un atkalsastapšanās ar zviedru mecosoprāna dziedājumu Venus lomā vēlreiz atklāja solistes priekšnesuma profesionalitāti un slīpējumu, un tieši šī paša iemesla dēļ ne mazāk valdzināja somu basa Timo Rīhonena sniegums kā Tīringas landgrāfam Hermanim. Pieņemu, ka daudzus vēl vairāk par viesmākslinieku uzstāšanās līmeni interesēja, kā nozīmīgā Elizabetes loma izdosies Latvijā ilgāku laiku nedzirdētajai Lienei Kinčai, un – izdevās ļoti labi. Izrādes laikā spilgti izpaudās solistes dramatiskā soprāna vēriens un emocionālais piepildījums, tāpat uzrunājot arī dziedājuma nianšu gammai un stila izjūtai. Arī baritons Valdis Jansons ikdienā meklējams ārzemju opernamos, un arī viņa lasījums Volframa fon Ešenbaha tēlam kļuva par patiesu veiksmi, solista atainotajām liriskajām intonācijām izskanot tikpat dzīvīgi kā citu dziedātāju paustajam dramatiskajam spriegumam. Visbeidzot, šajā noskaņu un tembru gammā papildu kolorītu deva Raimonds Bramanis, Kalvis Kalniņš, Juris Jope, Edgars Ošleja un Renāra Tomašicka diskants.
Vāgnera “Tanheizera” jaunā iestudējuma skatuvisko koncepciju iespējams vērtēt dažādi. Nav noliedzamas uzveduma simpātiskākās puses – skaidrs un nepārblīvēts dramaturģiskais zīmējums (kas ne vienmēr izdevās pēdējā “Karmenas” iestudējumā), valdzinošs un prasmīgs krāsu izmantojums (atkal – uzskatāmā kontrastā “Karmenas” melnbaltajai pasaulei), vēlēšanās tuvināties operas ieceres pirmavotam un atklāt “Tanheizera” stāsta sociālpsiholoģiskās norises pēc iespējas nopietnāk. Tomēr, ja bija cerības uz kaut ko vairāk – teātra izteiksmes līdzekļu meistarīgu izmantojumu, bagātīgu iztēli, izteiksmīgu dialogu ar mūzikas vēstījumu –, nācās vilties, jo rezultāts sanācis diezgan bezpersonisks. Vilpu Kiljunena versijā var uzticēties galvenā varoņa tēlam un tā psiholoģiskajai motivācijai, jau šaubīgāks šķiet cits inscenējuma rakurss – akcentējot Tanheizera personības pievilcīgumu un suverenitāti, režisors pret Elizabeti ir daudz nesaudzīgāks, galu galā liekot viņai nolaisties līdz naturālistiskām pašmocību ainām, turpretī citi izrādes tēli un sižetiskās līnijas paliek viendimensionālas. Necik daudz nepalīdz arī scenogrāfija, kura atzīstama par vizuāli košu, tomēr samērā klišejisku, un, ja reiz somu režisors vēlējies radīt pilnībā klasisku iestudējumu, bez kādas ironijas un izaicinošākiem akcentiem, tad vismaz mizanscēnas vajadzēja veidot tā, lai uz skatuves notiekošā darbība neizskatītos negribēti traģikomiska. Līdz ar to paliek jautājums – ja Latvijas Nacionālā opera nevēlējās piesaistīt kādu ārzemju režisoru ar pasaules slavu, kādēļ gan arī “Tanheizeru” nevarēja iestudēt Viesturs Kairišs? Kādēļ ne, piemēram, Elmārs Seņkovs vai Vladislavs Nastavševs? Un, protams, jācer, ka “Tanheizeram” pārskatāmā nākotnē beidzot sekos “Parsifāls” vai “Tristāns un Izolde”.
UZZIŅA
Rihards Vāgners, “Tanheizers”, Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Muzikālais vadītājs un diriģents: Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Andris Veismanis, režisors Vilpu Kiljunens, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kimmo Viskari.
Lomās: Tanheizers: Korbijs Velčs, Andris Ludvigs; Elizabete: Liene Kinča, Vida Miknevičūte, Marina Trosmane; Volframs fon Ešenbahs: Valdis Jansons, Rihards Mačanovskis; Venus: Martina Dike, Julianna Bavarska, Aira Rūrāne; Hermanis, Tīringas landgrāfs: Timo Rīhonens, Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs; Valters fon der Fogelveide: Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs; Biterolfs: Kalvis Kalniņš, Armands Siliņš; Heinrihs Šreibers: Juris Jope, Viesturs Jansons; Reinmārs fon Cveters: Viesturs Vītols, Edgars Ošleja.Nākamās izrādes: 10., 15. jūnijā.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Elīna Lūse: “Liels paldies par muzikālo baudījumu. Diemžēl baudījums nebija pilnīgs, jo to stipri pabojāja iestudējums. Kāpēc bija jāaicina somu režisors un viņa komanda? Scenogrāfija bēdīga, tērpi un frizūras atgādināja Nepieradinātās modes asambleju, kur tērpu mākslinieks ir vēlējies nodemonstrēt savu varēšanu, bet nav skaidrs pamatojums, kāpēc to vajag.”
Ipina: “Kaut Vāgners nav mans mīļākais operu komponists, mūzika emocionāli uzrunāja un aizrāva, kora sniegums vispār pacēla debesīs! Pirmizrādē Lienes Kinčas Elizabetē bija gan trauslums un šķīstība, gan spēks un drosme. Arī vizuāli ļoti interesants iestudējums.” opera.lv
