Gunārs Nāgels: Vāgners un Stūra māja 1
Rīgas gads kā Eiropas kultūras galvaspilsētai – “Rīga 2014” – ir oficiāli atklāts. Ko mēs rādīsim paši sev, Eiropai un pasaulei? Atklāšana sastāvēja no prezidenta Andra Bērziņa uzrunas un Riharda Vāgnera operas “Rienci” uzveduma Latvijas Nacionālajā operā. Varētu teikt, ka Vāgnera aplis noslēdzies. Vāgners “Rienci” sāka komponēt savā Rīgas periodā, un pirms 95 gadiem – 1919. gada 23. janvārī – Latvijas Nacionālās operas trupa izrādīja savu pirmo iestudējumu tagadējā Operas ēkā – tā paša Vāgnera operu “Klīstošais holandietis”.
Interesanti, ka Vāgners uzskatīja, ka tik vērienīgu operu kā “Rienci” nebija iespējams uzvest Rīgā. Tas jau ir saprotams, jo viņa rīcībā bija tikai Rīgas Pilsētas teātris bijušajā Lielā Ķēniņa ielā, kur viņš bija kapelmeistars no 1837. līdz 1839. gadam. Tagad teātra ēka pazīstama kā Vāgnera zāle, un Lielā Ķēniņa iela pārdēvēta par Riharda Vāgnera ielu. Kopš Vāgnera laikiem ēka ir vairākkārt pārbūvēta, pašas teātra zāles vairs nav.
Vēl ne tik sen Vāgnera zālē mājoja kamerorķestris “Kremerata Baltica” un apvienība “Latvijas koncerti”, bet patlaban tās liktenis ir itin bēdīgs. Kas kavē Vāgnera zāles reabilitāciju? Kādreiz bija runa, ka to varētu restaurēt kā kopīgu projektu ar Vāciju, jo, saprotams, Vāgnera zāle ir arī daļa no Vācijas kultūras vēstures. Bijis pat priekšlikums atjaunot un modernizēt pazaudēto pilsētas teātra zāli. Jāizmanto šis Eiropas kultūras galvaspilsētas gads, lai iekustinātu Vāgnera zāles atdzīvināšanu.
Tāpat “Rīga 2014” programmā ir iekļauta cita pilnīgi nolaista, bet ļoti zīmīga ēka – Stūra māja jeb bijusī Valsts drošības komitejas (t. i., čekas) ēka. Tur notiks izstādes un ekskursijas, bet tikai no šā gada pavasara līdz rudenim. Ēkas liktenis pēc tam ir nezināms.
Mēs vēl arvien nespējam tikt galā ar savu pagātni – ēka stāv pamesta daudzus gadus un čekas maisus (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) paredz noslēpt vēl 30 gadus. Kāpēc tāds nespēks? Visa nomenklatūra izplūdusi firmās, neatkarīgās valsts aparātā vai citur paslēpusies. It kā nekad nebūtu bijis šis mūsu tautas un valsts apspiešanas aparāts – pat vārds “nomenklatūra” šajā nozīmē, šķiet, tikpat kā pazudis no latviešu valodas un jaunās paaudzes apziņas.
Saņemsimies šogad! Jo, ja negūsim virsroku pār savu pagātni, tad tā turpinās bremzēt mūsu attīstību.
